LU konference
Kaskeida, Vašingtonas štats
Smago noziegumu nodaļa
7:25
„SABRŪK PTC DIENVIDU TORNIS”
Pirms divdesmit minūtēm CNN ziņu slīdošajā lentē parādījās šis uzraksts, paziņojot šausmīgās ziņas pasaulei. Tie, kuri nebija paguvuši tikt laukā, tagad bija aprakti zem betona gruvešu tonnām.
Saimons pašķielēja uz Džimu, kurš nebija novērsies no televizora, vērojot jaunākās ziņas par briesmīgajiem notikumiem. Uzreiz pēc otrās lidmašīnas ietriekšanās, viņš bija burtiski lidojis, nevis braucis uz iecirkni. Tagad viņi visi sēdēja Saimona kabinetā, sapulcējušies pie televizora. Henrijs bija vienīgais, kurš joprojām sēdēja pie sava galda. Viņš centās sazināties ar Blēra māti Naomi, taču pagaidām neveiksmīgi.
Tikko bija nākusi klajā informācija par līdzīgu uzbrukumu Pentagonam. Nu jau bija pavisam skaidrs, ka nekas no notikušā nebija šausmīgs negadījums, kā sākotnēji domāts. Divas lidmašīnas ietriekušās Dvīņu torņos, līdzīgs uzbrukums Pentagonam un vēl pagaidām neapstiprināta informācija par vēl vienu vai divām nolaupītām lidmašīnām – tas acīmredzot bija rūpīgi pārdomāts un izplānots uzbrukums.
Iecirknī valdīja nedabīgs klusums. Visi zināja, ka Blērs Sendbergs, viņu komandas biedrs, atradās vienā no torņiem; tagad, kad otrais tornis bija pilnībā nopostīts, viņi baidījās, ka jebkurā brīdī arī pirmais var sabrukt. Blēra precīza atrašanās vieta joprojām nebija zināma, viņa telefonam bija signāls, bet neviens neatbildēja.
Džims bija apsēdies pie loga un vairs nebija pakustējies. Ik pēc pāris minūtēm kapteinis pārliecinājās, ka viņš nav atslēdzies. It kā jūtot viņa skatienu, Džims palūkojās augšup ar klusu jautājumu acīs, bet Saimons nespēja sniegt viņam atbildi, ko viņš gaidīja. Viņi varēja tikai sēdēt un gaidīt.
Pirms pusstundas Saimonam bija izdevies sazināties ar Ņujorkas policijas departamentu, lai informētu viņus, ka viens no viņu kolēģiem atrodas Pasaules tirdzniecības centrā. Ņujorkas policija nespēja sniegt nekādu konkrētu informāciju par evakuētajiem cilvēkiem, jo evakuācija vēl arvien notika Ziemeļu tornī.
– Jēziņ, es ceru, ka Sendbergam nekas nekaiš, – Reifs nopūtās, nodūris galvu, nespējot vairs ilgāk skatīties uz sirdi plosošajiem kadriem ekrānā.
– Ja viņš bija augšējos stāvos vai uz jumta... – vecākais detektīvs Džoels Tagerts nepabeidza teikumu, bet viņa mitrās acis pateica visu viņa vietā.
Džims dzirdēja viņu vārdus, bet pat nepagrieza galvu uz viņu pusi. Viņš jau kādu stundu stingi blenza ekrānā, vērojot degošos torņus un izmisušos cilvēkus, kuri drīzāk izvēlējās lēkt ārā pa logiem pretī savai nāvei, nekā palikt iesprostoti iekšā. Kadru izšķirtspēja nebija tik laba, lai viņš redzētu, vai Blērs gadījumā nav viens no viņiem, taču Džims pat nepapūlējās ielūkoties uzmanīgāk. Lai tur vai kas, vienu lietu viņš zināja pavisam droši.
Viņa šamanis nekad nebūs viens no viņiem.
Nē, Blērs bija gana drosmīgs, lai cīnītos līdz galam, pat, ja cīņa likās bezcerīga. Blēram bija spēcīgs izdzīvošanas stimuls; viņš bija stiprs un pārāk stūrgalvīgs, lai padotos pat visizmisīgākajā cīņā, lai cik bezcerīgi apstākļi nebūtu; kā, piemēram, kad Lešs vai Kinkeids viņu nolaupīja, vai visas citas neskaitāmās reizes, kad noziedznieki bija apdraudējuši viņa dzīvību.
Džims mierināja sevi ar stingru pārliecību, ka Blērs atradīs ceļu laukā, ka viņš izdzīvos. Par to, ka viņš varētu pamest savu Sentinelu, pārinieku, draugu, vienu, nevarēja būt ne mazākās runas. Vismaz ne šādā veidā. Džims jau bija nonācis pārāk tuvu tam, lai viņu zaudētu; pie velna, viņš patiešām zaudēja viņu, kad Aleksa Bārnsa viņu nogalināja. Bet Blēra gars bija spēcīgāks par pašu nāvi. Viņš atgriezās, kad Džims viņu sauca, abu dvēselēm savienojoties kopīgi dalītajā vīzijā.
Blērs vienmēr bija līdzās, kad Džimam viņu vajadzēja; biežāk nekā Džims bija viņam līdzās, viņš atskārta ar asu vainas apziņu. Viņš atdotu visu, darītu visu, lai iegūtu iespēju izmainīt lietas. Tas bija viss, ko viņš lūdza – vēl vienu iespēju no jauna būt kopā ar savu šamani; lai pateiktu lietas, kas Blēram bija jādzird; lai izdarītu pareizās izvēles.
Džima domas iztraucēja viņa telefona zvanīšana, kas pāršķēla klusumu.
– Elisons klausās.
– Džim? – tik pazīstamā, ilgi gaidītā Blēra balss ieskanējās klausulē.
– Virsaiti? Kur tu esi? Lūdzu, saki, ka tu jau esi laukā no turienes! – Džims pielēca kājās, pamājot pārējiem, lai apklust, lai gan nebija vajadzības – līdz ar viņa pirmajiem vārdiem visi gaidoši aizturēja elpu.
– Nē, Džim, es vēl esmu Ziemeļu tornī, bet es jau eju laukā, labi? Nesatraucies par mani, vecīt. Mēs ejam laukā... – Blēra balss kaut kur pagaisa.
– Kur tieši tu atrodies? – Džims sasprindzināja dzirdi, lai labāk sadzirdētu savu pārinieku. Fonā bija dzirdams pamudinājums doties lejā, pēc intonācijas spriežot, balss piederēja pieredzējušam virsniekam.
– Saņemies, es tevi turu... – Blērs kādam teica, tad turpināja runāt ar Džimu. – Paklau, šobrīd es esmu ceturtajā stāvā, īsti nezinu... es pārzvanīšu, tiklīdz tikšu laukā...
– Ceturtajā stāvā? – Džims pārvaicāja, kad drauga balsi noslāpēja sakaru traucējumi. – Virsaiti? Tu tur vēl esi? Blēr?
– Jā, esmu tepat, – Blērs kāsēja. – Piedod, daudz dūmu... mēs būsim laukā pēc dažām minūtēm... es neredzu, kur lieku kāju... kas, pie vel... ak, Dievs! AK, DIEVS!!!
Sakari asi pārtrūka. Džims instinktīvi pagriezās, lai palūkotos uz televizoru tieši laikā, lai ieraudzītu sava murga īstenošanos dzīvē.
Pasaules Tirdzniecības centra Ziemeļu tornis lēnām sabruka, izgaistot mutuļojošā baltu putekļu mākonī.
Blēra šausmu pilnais kliedziens atbalsojās Džima ausīs, viņam vērojot milzīgo torni pārtopam par gruvešu un putekļu mākoni. Viņš neievēroja Saimonu, Reifu un Džoelu, kuri stāvēja aiz viņa, veroties ekrānā ar šausmām un neticību sejās.
– Tas nav pa īstam, tas nav pa īstam, – viņš čukstēja, atkārtojot to atkal un atkal.
Pārējie skatījās ekrānā nāves klusumā. Kad putekļu mākonis daļēji izklīda, viņi ieraudzīja daļu no ēkas, kas vēl stāvēja kā pīķis pret debesīm, bet dažas sekundes vēlāk arī tas sabruka. Tur, kur reiz slējās divi cēli torņi, tagad valdīja iznīcība un nāve.
– Nē! Nē, tikai ne Blērs! NĒ!!! – Džims piepeši atjēdzās un iekliedzās, sviežot telefonu pret sienu. Tas sašķīda sīkās lauskās, izkaisoties pa grīdu un drūmi atspoguļojot viņa paša iekšējo bojāeju. Viņš aizsedza seju un sabruka uz grīdas, nevēloties vairs ilgāk lūkoties uz tās vietas atliekām, zem kurām viņa pārinieks tikko zaudēja dzīvību.
– Ak, Dievs, – Henrijs, kurš tikko bija ienācis kabinetā, sabruka krēslā un saķēra galvu rokās. Reifs uzlika drebošu roku uz viņa pleca, kamēr Saimons piegāja pie Džima. Viņš bezpalīdzīgi meklēja vārdus. Bet viņam nebija, ko teikt, viņš nespēja sniegt kaut mazāko mierinājumu vīram, kurš tikko bija zaudējis draugu tik nežēlīgā veidā.
– Džim, mēs vēl neko nezinām. Varbūt viņam izdevās izkļūt, – Džoels noslaucīja seju un palūkojās uz Džimu, kura izteiksme atainoja viņu visu skumjas.
Džims neko nedzirdēja. Viņa racionālais prāts saprata, ka Blērs visticamāk ir miris; neviens nespētu izdzīvot zem betona un metāla tonnām. Tomēr sirds atteicās pieņemt realitāti. Viņa šamanis, pārinieks, labākais draugs – viss bija zudis. Tajās dažās sekundēs, viss, par ko viņš rūpējās, ko mīlēja... viss tika atrauts. Zaudējuma apziņa bija tik spēcīga, ka Džims to sajuta tīri fiziski. Viņš ar grūtībām norija siekalas, cenšoties savaldīties, vismaz tik ilgi, līdz tiks mājās, kur viņš varēs ļauties emocijām.
Sentinela spēju problematoriskais faktors, ko Blērs vienmēr centās novērst, tagad kļuva par viņa glābiņu, atbrīvojot prātu no neciešamajām mokām.
Viņš atslēdzās...
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Ņujorka
Ground Zero
11:12
Glābēji jau bija uzsākuši meklējumus, vēl pirms putekļi izklīda, daži izmantoja respiratorus, daži vienkārši centās sameklēt draugus un ģimenes locekļus, ignorējot smacējošos dūmus. Ugunsdzēsēji, policisti, brīvprātīgie – ikviens pievienojās meklēšanas darbiem, īpaši necerot, ka kādu atradīs, tomēr nezaudējot cerības.
Dievs todien paveica dažus brīnumus. Kaut kāda iemesla pēc Viņš nolēma pasaudzēt dažas dzīvības un ļāva viņiem izdzīvot pēc torņu sabrukšanas. Viņi bija aprakti zem betona, gruvešiem un metāla konstrukcijām, gaidot, kad viņus atradīs, vai arī mēģinot paši izrakties laukā.
Apmēram stundu pēc abu torņu sabrukšanas, notika viens no tās dienas lielākajiem brīnumiem. Viens no Ziemeļu torņa kāpņu posmiem bija palicis tik tikko neskarts. Margas bija saliekušās. Gruveši klāja pakāpienus, bet brīnumainā kārtā pa to varēja pārvietoties no otrā līdz piektajam stāvam. Piecpadsmit cilvēkiem bija paveicies palikt dzīviem. Bet viņu izdzīvošana bija tikai sākums cīņā par dzīvību.
Kad Ziemeļu tornis sabruka, viesulim līdzīga vēja brāzma izšāvās cauri kāpņu telpai. Sestās vienības ugunsdzēsējs Mets Komorovskis burtiski nolidoja no ceturtā līdz otrajam stāvam un atjēdzās stāvot kājās, līdz ceļgaliem ierakts pulverizētā betonā. Vienpadsmitā bataljona komandieris Ričards Pikioto tika notriekts no sestā uz otro stāvu. Pārējie tika nogāzti no kājām un izmētāti pa kāpnēm starp sesto un piekto stāvu. Kāpnes bija tumšas, pilnas ar dūmiem un putekļiem. Vīru acis, ausis un mutes bija putekļu pilnas.
Ugunsdzēsēji sāka sasaukties. Viņu bija ducis, tad vēl viens policists un divi civilie. Viens no viņiem bija bezsamaņā – cenšoties piesegt sievieti sev līdzās, lai pasargātu viņu no krītošajiem gruvešiem, viņam bija trāpījis betona gabals, notriecot puisi no kājām un ielidinot ar galvu sienā.
Kad troksnis rimās, iesprostotie ugunsdzēsēji sāka pārlūkot apkārtni. Pēc trīs stundām viņi ieraudzīja dienas gaismu. Dūmiem ik pa laikam aizklājot skatienu, viņi saskatīja debesis pa caurumu kāpņu sānos. Pikioto bija pirmais, kurš izkļuva laukā. Viņš uzkāpa pa kāpnēm un uzrāpās uz Nulles zonas virsotnes. Viņš stāvēja viens pats bezgalīgā gruvešu laukā. Tālumā vēl dega ēkas.
Ostas pārvaldes policists Deivids Lims uzrāpās pa kāpnēm un pievienojās viņam. Viņi stāvēja klusumā virs sešpadsmit akru liela gruvešu klājiena, neticībā raugoties uz iznīcības ainu sev apkārt.
– Komandier, – Lims beidzot ierunājās. – Kā jums šķiet, cik lielas ir izredzes izdzīvot pēc kaut kā tāda?
– Viena no miljarda, – Pikioto atbildēja. – Viena no miljarda.
Viņi atgriezās un sāka palīdzēt citiem izkļūt laukā. Drīz vien glābēji pamanīja nelielu cilvēku grupiņu rāpjoties lejā no gruvešiem un steidzās viņiem palīgā. Kamēr viņi uzmanīgi vadīja izdzīvojušos lejā, mediķi jau gatavojās nekavējoties nogādāt viņus tuvākajā slimnīcā. Sieviete bija tik tikko pie samaņas un nespēja paiet, tāpēc ugunsdzēsēji nesa viņu lejup uz nestuvēm. Tikai viens no viņiem bija nopietni ievainots un mediķi pirmām kārtām aprūpēja viņu.
Kad visi piecpadsmit izdzīvojušie bija ceļā uz slimnīcu, glābēji atsāka savus pūliņus ar jaunu sparu, piesardzīgi pārmeklējot katru Nulles zonas stūrīti, meklējot tos, kuriem varbūt bija paveicies tikpat ļoti, kā tiem, kuri atradās B kāpnēs.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Kaskeida, Vašingtonas štats
Elisona bēniņu dzīvoklis
14:23
– Džim? Džim, tu dzirdi mani? – pazīstama balss ielauzās viņa zemapziņā, bet kaut kas nebija pareizi, tā nebija balss, ko viņš parasti dzirdēja. Tomēr tā neatlaidīgi, pat kaitinoši sauca viņa vārdu. Viņš negribīgi sekoja balsij kaut vai tikai tāpēc, lai to aizvērtu.
Džims lēnām samiedza acis un ielūkojās Saimona tumši brūnajās acīs, teju vai saviebjoties, redzot tajās sāpes un raizes. Benkss bija notupies viņam līdzās, roku turot uz Džima pleca stingrā, bet mierinošā tvērienā. Džims pameta ašu skatienu apkārt, pārsteigti apjaušot, ka viņš guļ uz dīvāna pats savās mājās.
– Kas... kas notika? – papurinājis galvu, viņš centās pierausties sēdus.
– Tu atslēdzies, – Saimons piecēlās un sagrāba Džima roku, palīdzot viņam tikt augšā. – Biji ārpus zonas septiņas stundas. Es sāku par tevi nopietni satraukties, jo nespēju dabūt tevi pie sajēgas. Džoels un Henrijs palīdzēja man atvest tevi šurp.
Ja arī Džims to dzirdēja, viņš to neizrādīja un neatbildēja. Televizors joprojām bija ieslēgts, kā viņš bija to atstājis pirms vairākām stundām, un tagad rādīja jaunākās ziņas no Ņujorkas. Kameras rādīja ugunsdzēsējus un policistus, kuri staigāja pa gruvešiem, meklējot izdzīvojušos. Dūmi nebija pilnībā izklīduši, daļēji aizsedzot skatu, bet Džims redzēja līdzās stāvošās ambulances mašīnas, gatavas vest ievainotos uz slimnīcu. Bet tās stāvēja tukšas un nekustīgas, nebija redzama nekāda darbība, kas liecinātu, ka kādu raktu laukā no gruvešiem.
Džims novērsās un sakrustoja rokas uz galda, atspiežot galvu pret tām. Viņam likās, it kā sirds būtu izrauta no krūtīm. Lai gan tā turpināja ritmiski sisties kaut kur iekšā, gandrīz visas sajūtas bija zudušas līdz ar viņa drauga beidzamo izbīļa kliedzienu, it kā viņa sirds būtu pārvērtusies akmenī.
Tikai viena sajūta vēl bija palikusi.
Nepanesamas zaudējuma sāpes.
Blērs bija miris. Viņa labākais draugs, viņa Pavadonis, viņa dzīves gaišākā daļa bija zudusi uz mūžu. Karstas, sāļas asaras lija pār vaigiem, bet viņš pat nepūlējās tās notraukt. Nekam vairs nebija nozīmes. Vienīgais cilvēks, kas viņam no tiesas rūpēja, bija zudis, nežēlīgi atrauts no viņa, aprakts zem metāla, betona un putekļu tonnām, neatstājot Džimam pat mazāko iespēju to novērst. Viņi pat nepaspēja atvadīties viens no otra.
Visu šo laiku viņi bija dzīvojuši savu dzīvi, pat neapsverot iespēju, ka rītdiena varētu nepienākt. Viņi uztvēra viens otra klātbūtni kā pašu par sevi saprotamu lietu. Protams, viņi zināja, ka darbs policijā ir bīstams, bet neviens no viņiem neiedomājās, ka nebūs pat ne mazākās iespējas pateikt otram beidzamos vārdus. Būdams policists, Džims apzinājās risku, kādu Blērs uzņēmās, turoties kopā ar viņu, bet viņš bija pārliecināts, ka spēs draugu pasargāt. Viņš ticēja, ka spēs nosargāt Blēru, lai ko tas arī neprasītu. Ja viņam vajadzētu ziedot dzīvību, lai glābtu Blēru, viņš to darītu, ne mirkli nevilcinoties.
Bet Blērs bija atradies pārāk tālu, lai Džims spētu viņu pasargāt.
Saimons nogrieza televizora skaņu. Ekrānā redzamie skati paši par sevi jau bija diezgan traģiski. Viņš apsēdās līdzās Džimam, uzliekot roku uz Sentinela pleca. Džims saspringa, bet neatrāvās. Saimons klusi sēdēja, ignorējot miklumu savās acīs. Viņš atminējās pirmo reizi, kad Blērs ielēkšoja viņa kabinetā – jauns, garmatains puķu bērns, brīvais gars, kurš šķietami nespēja beigt runāt. Viņa nebeidzamā enerģija burtiski staroja no visām porām.
Pagāja krietns laiks, līdz kapteinis negribīgi sāka pieņemt Blēru kā vienu no komandas. Atskatoties pagātnē, Saimons bija pārliecināts, ka Blērs aizmuks, atpakaļ neskatoties, kad bija stājies pretī Kinkeidam un viņa vīriem.
Bet Blērs nebija bailēs aizlaidies. Tā vietā viņš turējās kopā ar viņiem, nekad neatstājoties no Džima, palīdzot viņam kontrolēt maņas un izgaismojot viņa dzīvi ar abu drīz vien izveidoto draudzību. Pateicoties Blēram, Džims bija mainījies. Viņš vairs nebija tas saltais vientuļais vilks, kāds bija, kad Saimons pirmo reizi viņu satika. Blērs bija pārvērtis viņa tukšos, aukstos bēniņus par siltu vietu, ko saukt par mājām un piepildījis abu dzīves ar smiekliem, uzticību un laipnību.
Blērs bija izmainījis arī Smago Noziegumu nodaļu. No pirmā brīža, kad viņš pievienojās komandai kā Džima pārinieks, viņš pret visiem izturējās draudzīgi, par spīti tam, ka lielākā daļa detektīvu vilka viņu uz zoba un neuztvēra nopietni, vismaz sākumā. Bet Blērs neņēma to pie sirds un turpināja iesākto ar smaidu sejā. No enerģiska, apkārt lēkājoša puikas viņš bija kļuvis par pieaugušu vīru, kurš iemācījās stāties pretī pasaulei un tikt galā ar visu, kas trāpījās pa rokai.
Tagad Blērs bija pagalam. Saimons baidījās, ka Džims varētu neatgūties no šī zaudējuma. Viņš jau izskatījās kā dzīvs mironis. Lai arī viņš centās to noslēpt, Saimons redzēja tukšumu un asas sāpes Džima acīs. Protams, viņš bija redzējis Džimu sērojam par zaudētiem draugiem arī agrāk – kad tā sieviete Leila, nomira viņa rokās; kad Džims atklāja, kas noticis ar viņa agrāko pārinieku Džeku Pendergastu; kad viņi izvilka Blēra ķermeni no tās nolādētās strūklakas – katrā no tām reizēm Saimons redzēja līdzīgas sāpes Džima acīs, bet nekad tik ļoti, kā tagad. Džimam Blērs nozīmēja daudz vairāk. Toreiz pie strūklakas viņš sēroja, redzot pārinieku bez dzīvības guļam zālē, tomēr viņš ne uz mirkli nepadevās un cīnījās, lai atgrieztu Blēru dzīvē. Bet tagad...
Džims bija pārāk tālu, lai cīnītos par savu draugu. Viņš neko nespēja darīt.
– Tev nav šeit jāpaliek, – Džims nočukstēja, iztraucējot Saimona pārdomas.
Saimons papurināja galvu un klusi atbildēja. – Es zinu.
– Tad kāpēc tu vēl esi šeit?
– Džim, – Saimons nopūtās. – Nevienam šādā brīdī nevajadzētu palikt vienam. Tev nav ar to jātiek galā pašam, saproti?
– Šobrīd man tomēr vajag palikt vienam, – Džims piecēlās un piegāja pie balkona durvīm. Tad viņš atskatījās uz Saimonu, kurš vēl nebija pakustējies. – Ar mani viss būs kārtībā. Lūdzu, Saimon, vienkārši ej.
Kapteinis uzmanīgi nopētīja Džimu. Viņš vilcinājās piecelties un aiziet, kad viņa draugs jutās tik slikti. Bet Džima acis lūkojās pretī salti un apņēmīgi, neatstājot iespēju strīdēties.
– Labi, bet es apraudzīšu tevi vēlāk. – Saimons piecēlās un lēnām aizgāja līdz durvīm, bet pirms tās atvērt, viņš vēlreiz atskatījās uz draugu. – Viņi meklē iespējamos izdzīvojušos. Nezaudē cerību, Džim!
Džims tikai pamāja. Kad durvis aiz kapteiņa aizvērās, viņš pagriezās un taisnā ceļā aizgāja uz Blēra istabu. Asaras sariesās viņa acīs, ieraugot pazīstamo nekārtību. Džims pasniedzās pēc Blēra spilvena un piespieda to pie sejas, ieelpojot pazīstamo smaržu, piepildot maņas ar sava šamaņa klātbūtni. Pagaidu siena, ko viņš bija uzcēlis sev apkārt, beidzot izgaisa, ļaujot emocijām sagrūt pār viņu gluži tāpat, kā Dvīņu torņu paliekas bija sagruvušas pār viņa labāko draugu. Kājas nespēja vairs noturēt ķermeņa svaru, viņš saļima Blēra gultā, saritinoties kamolā, piespiedis spilvenu pie krūtīm, cik cieši iespējams. Viņa augums drebēja vieglos šņukstos, Džimam izraudot savas sēras par zaudēto draugu un šamani.
– Lūdzu, Blēr, nepamet mani šādi, – viņš izmisīgi čukstēja. – Lūdzu, Dievs, ļauj viņam būt dzīvam! Es lūdzu tevi, lūdzu, ļauj viņam atgriezties pie manis...
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Kaskeida, Vašingtonas štats
Smago noziegumu nodaļa
15:42
Atstājot bēniņus, Saimons atgriezās iecirknī. Viņš jutās labāk, atrodoties kopā ar citiem cilvēkiem. Ielas bija nedabīgi klusas. Visu uzmanība bija pievērsta traģiskajiem notikumiem Ņujorkā. Cilvēki no viena krasta līdz otram dalījās upuru sāpēs un raudāja skumjās un bailēs. Jau bija zināms par ceturto lidmašīnu, kas bija nogāzusies netālu no Šanksvilas; pagaidām neapstiprināti avoti ziņoja, ka daži pasažieri bija centušies pārņemt kontroli par lidmašīnu un, cīnoties ar teroristiem, lidmašīna bija nogāzusies.
Saimons noņēma brilles un izberzēja acis. Piepeši viņš sajutās tik vecs. Viņam nebūtu nekas pretī dabūt kādu no tiem gļēvuļiem savos nagos, lai pārplēstu viņiem rīkli kailām rokām. Viņš strādāja likuma sardzē jau ilgu laiku, cīnoties ar noziegumiem ielās, bet kad notika kaut kas tāds, viņam bija sajūta, ka nekam no iepriekš paveiktā nav nozīmes.
Ne jau tikai civiliedzīvotāji šodien bija krituši par upuriem. Arī daudzi viņa amata brāļi bija zaudējuši dzīvības, cenšoties evakuēt cilvēkus no torņiem. Viņi vienkārši darīja savu darbu, kā viņiem bija mācīts, kalpot un aizsargāt, kā vienmēr. Saimons zināja, ka, ja viņa vīri šodien būtu bijuši tur, viņi nekavētos ne mirkli, bet dotos tieši elles liesmās. Īpaši Džims. Viņš bija labākais vīrs visā vienībā. Un kopā ar Blēru viņi veidoja perfektu komandu.
Tagad viņa komanda bija zaudējusi vienu labu vīru, un Saimonam bija pamats baidīties, ka drīz viņš var zaudēt vēl vienu. Ne jau tāpēc, ka Džims kaut ko nodarītu pats sev, nekad mūžā. Saimons par to bija drošs. Džims dzīvotu, jo viņš zināja, ka Blērs tā vēlētos. Bet – kāda dzīve tā būtu? Reizēm likās, ka Blērs turēja Džima dvēseli savās rokās; bez viņa vai tas Džims, ko viņi visi pazina, joprojām eksistētu, jeb arī viņš būtu vairs tikai tukša čaula?
Kapteinis Benkss dziļi nopūtās un apspieda asaras. Viņš nedrīkstēja sabrukt, ne tagad un ne šeit. Vēlāk mājās viņš ļaus jūtām vaļu. Viņš teica Džimam, ka vēl ir cerība. Kā gan viņš varēja likt Džimam ticēt, ka cerība ir, ja pats šo cerību jau bija zaudējis?
Piepeši kabineta durvis atsprāga vaļā un Tagerts burtiski ielēca iekšā.
– Man ir jaunumi. Tev tas ir jādzird, – viņš paziņoja.
Saimons noraidoši papurināja galvu. Vēl viens paziņojums par jauniem uzbrukumiem un jauniem upuriem bija pēdējais, ko viņš gribēja dzirdēt. Viņš zināja, ka nespēs to izturēt.
– Es zvanīju Ņujorkas policijas departamentam. Viņi saņēmuši ziņas no savējiem, ka gruvešos atrasti izdzīvojušie! – Džoela acis mirdzēja cerībā.
– Vai viņi pateica...? – Saimons nepabeidza teikumu, bet Tagerts zināja, ko kapteinis cerēja izdzirdēt.
– Vēl nav zināmi vārdi. No tā, ko viņi pateica, sapratu, ka viena kāpņu daļa bija palikusi daļēji neskarta. Kad Ziemeļu tornis sabruka, tajā atradās bariņš cilvēku.
– Ziemeļu tornī? – Saimons strauji pacēla galvu. – Cik augsta bija tā kāpņu daļa?
– Nezinu, bet jebkurā gadījumā ne pārāk augsta, – Džoels samiedza acis. – Kā tev šķiet, vai vajadzētu to pateikt Džimam?
Saimons apsvēra visas iespējas. Ziemeļu tornis, ceturtais stāvs – tāda bija Blēra pēdējā atrašanās vieta, ja vien... Viņš nezināja Pasaules tirdzniecības centra arhitektūras plānus, bet diez vai tur bija tikai vienas kāpnes. Un viņi nezināja, kur tieši puika bija, kad tornis sagruva.
Vai viņiem vajadzētu pateikt Džimam par izdzīvojušajiem? Saimons brīdi to apsvēra. Ja nu viņš tikai pasliktinātu situāciju, dodot viltus cerību? Ja nu vēlāk viņi atklātu, ka Blēra tomēr nav starp izglābtajiem? Tas iznīcinātu visu, kas vēl bija atlicis no Džima, ko viņi pazina, sagraujot visu paškontroli vai apņēmīgu cerību, kas viņam vēl bija palikusi.
– Nesaki pagaidām Džimam neko, – Saimons beidzot izlēma. – Turpini sazināties ar Ņujorku. Ja būs vēl kādas ziņas, pasauc mani. Es mēģināšu izkārtot mums lidojumu turp.
– Bet gaisa telpa ir slēgta, – Tagerts sarauca pieri.
– Zinu, bet ātrās palīdzības, militārie un Con Air lidojumi vēl ir pieejami. Es parunāšu ar Fuenti un komandieri Vorenu. Varbūt kopā izdosies kaut ko saorganizēt, – Saimons nopūtās, tad pacēla telefona klausuli un nospieda pirmo numuru.
Izejot no kabineta, Džoels dzirdēja kapteiņa pirmos vārdus. – Fuente? Te kapteinis Benkss. Vai vari izlīdzēt? Dažiem no mums jātiek uz Ņujorku.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Ņujorka
Belvjū slimnīca
19:27
Viņš peldēja tumsā. Lai kur viņš arī nebūtu, tas nebija nepatīkami. Nebija sāpju vai baiļu, tomēr – kaut kas nešķita pareizi. Dziļi sirdī bija tukšums, kas prasījās tikt aizpildīts ar... kaut ko.
Blērs centās kaut ko sataustīt, lai saprastu, kur atrodas, bet... te bija tikai tukšums. Viņš bija viens pats, peldot nekurienē vai atklātā kosmosā vai... varbūt viņš nebija kaut kur. Varbūt viņš bija... nekur. Krūtīs sāka briest panika. Viņš atvēra muti, lai kliegtu, bet skaņa nenāca laukā. Viņa rīkle dega un sūrstēja; viņš vēlējās atvērt acis, bet plakstiņi bija kā aizlīmēti. Viņš nespēja pakustēties, nespēja redzēt, nespēja pasaukt palīgā... Tumsa pamazām ieskāva viņu arvien ciešāk un ciešāk, ignorējot viņa izmisīgos pūliņus atbrīvoties.
Tikai viens cilvēks varēja palīdzēt viņam izkļūt no šejienes. Tikai viens vīrs allaž nāca, lai glābtu un aizsargātu viņu. Bet, ja viņš nespēja pakliegt, kā lai pasauc palīgā?
„Džim, lūdzu, palīdzi man!” viņš drudžaini lūdzās domās. „Lūdzu, nāc un aizved mani mājās! Lūdzu, Džim, man vajag tavu palīdzību!”
Apdullinošs klusums bija vienīgā atbilde. Viņš apspieda šņukstu. Neviens nenāks, jo neviens nespēj sadzirdēt viņa domas.
Izmisums pārņēma viņu, un tumsa beidzot aprija viņu pilnībā.
Neapzinoties, ka viņš atrodas drošībā slimnīcas gultā, Blērs gulēja nemierīgi, nespējot pamosties, lai atbrīvotos no dēmoniem, kas vajāja viņu murgos.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Kaskeida, Vašingtonas štats
Smago noziegumu nodaļa
16:53
Džoels turēja klausuli, cenšoties savaldīt drebošās rokas, kamēr viņš gaidīja, kad kolēģis no Ņujorkas pateiks viņam to cilvēku vārdus, kuri tika atrasti gruvešos. Viņš bija paskaidrojis virsniekam, ka viņi meklē vienu no savējiem. Tagad viņam lika uzgaidīt, kamēr tiks saņemts apstiprinātais saraksts. Tik daudz bija atkarīgs no tā, ko viņš izdzirdēs, vēl vairāk, šīs ziņas Džimam varēja nozīmēt visu vai arī iznīcināt viņu pilnībā.
Džoels papurināja galvu, apjaušot, cik daudz bija likts uz spēles. Tikai divi vārdi. Džima dzīve bija atkarīga no diviem vienkāršiem vārdiem, kuri vai nu tiks, vai arī netiks paziņoti kuru katru sekundi. Un ne jau tikai Džims tiktu ietekmēts. Džoels zināja, ka arī viņu šīs ziņas varēja glābt vai iznīcināt; Blērs viņam bija kā paša dēls un viņam pat domāt negribējās, ka šis brīnišķīgais jauneklis varētu būt zudis. Tagerts pašķielēja uz Saimona kabinetu. Cauri logam viņš redzēja, ka Saimons joprojām cenšas noorganizēt lidojumu. Laimīgā kārtā viņiem bija vairāki varianti. Policijas departamenti, gan viņu pašu, gan arī no citiem štatiem un pilsētām, sūtīja savus vīrus uz Ņujorku palīdzēt glābšanas darbos. Saimons cerēja, ka viņi varēs pievienoties kādam lidojumam no Kaskeidas.
– Tā, man ir vārdi, – virsnieks līnijas otrā galā beidzot ierunājās. – Esat gatavs?
– Sper tik laukā! – Džoels nekavējoties atrāvās no pārdomām un pievērsa nedalītu uzmanību telefonsarunai.
Virsnieks sāka lasīt to cilvēku vārdus, kuri tika atrasti dzīvi B kāpnēs, kas bija palikušas daudz maz neskartas pēc Ziemeļu torņa sabrukšanas. Džoels klausījās lūdzoties, kaut nu izdzirdētu to vienīgo pazīstamo vārdu.
Džims MakGlins, Robs Beikons, Džefs Koniglio un Džims Eftimiadess no 39. vienības, Ostas pārvaldes policijas virsnieks Deivids Lims, bataljona komandieris Ričards Pikioto no 11. bataljona, Mikijs Kross no 16. vienības...
Džoels aizvēra acis un pateicās Dievam par katru no viņiem. Viņi visi bija tādi paši kā viņš – vīri uniformās, kuri katru dienu darīja visu, kas viņu spēkos, lai kalpotu un aizsargātu cilvēkus, un kuriem vienkārši bija paveicies izdzīvot.
– Bilijs Batlers, Tomijs Falko, Džejs Džonass, Maikls Meldrams, Sels D’Agastino un Mets Komorovskis no 6. vienības. Kopā ar šo komandu bija arī divi civilie, – virsnieks ievilka elpu un nolasīja beidzamos divus vārdus. – Džozefīne Herisa un Blērs Sendbergs.
Prieka pārpilns, Džoels pielēca kājās, apgāžot krēslu. Viņš nespēja noticēt savām ausīm.
– Atkārtojiet vēlreiz to pēdējo, – viņš pieprasīja, lai pārliecinātos, lai zinātu, ka tās nav tikai iedomas, vēlamo uzdodot par esošo.
– Blērs Sendbergs. Viņš ir tas jūsējais? – Džoels gandrīz sadzirdēja smaidu policista balsī. Viņš jutās tikpat laimīgs, sniedzot labas ziņas, kā Džoels, kurš bija laimīgs, tās dzirdot.
– Jā, tas ir viņš. Vai varat pateikt, kur viņš ir šobrīd? – Tagerts tik tikko spēja nostāvēt mierīgi. Viņš dega nepacietībā izplatīt ziņas iecirknī, bet vispirms tas bija jāuzzina Saimonam un Džimam.
– Viņš tika nogādāts Belvjū slimnīcā, – virsnieks atbildēja. – Piedodiet, bet tas ir viss, ko varu pateikt.
– Tas nekas, jūs jau pateicāt vairāk nekā pietiekoši. Paldies, liels jums paldies! – Džoels dedzīgi pateicās virsniekam un tad nolika klausuli.
Viņš aizvēra acis, veltot īsu lūgšanu Dievam, pateicībā par Blēra brīnumaino izglābšanos. Tad viņš pagriezās un iebrāzās Saimona kabinetā, gandrīz izgāžot durvis.
Saimons tikko bija pabeidzis sarunu ar komandieri Vorenu. Viņiem veiksmīgi bija izdevies noorganizēt lidojumu uz Ņujorku. Tagad viņam vajadzēja izlemt, vai ņemt Džimu līdzi, jo Saimons bažījās, ka detektīvs nespēs to pārciest. Raizējoties par Džimu, viņš jutās nelaikā iztraucēts un aizkaitināts, kad kabineta durvis atsprāga vaļā. Saimons jau atvēra muti, taču kaut kas Tagerta sejā lika norīt skarbo pārmetumu.
– Es tikko uzzināju izdzīvojušo vārdus, – viņš elsa, cenšoties atgūt elpu. – Blērs ir dzīvs! Saimon, viņš ir dzīvs!
– Nemuldi! – Saimons iesaucās, neticības pilnam atvieglojumam jaucoties ar priekpilnu pateicību. – Tu esi pārliecināts?
– Par visiem simts procentiem. Viņi atraduši viņu. Šobrīd Blērs ir slimnīcā, diemžēl viņi nespēja man neko pateikt par viņa stāvokli. – Džoels brīdi iepauzēja, tad pamāja uz telefona pusi. – Kā veicās ar Vorenu?
– Lidmašīna ir sagatavota. Mēs varam izlidot pēc divām stundām. – Saimons piecēlās un devās uz durvīm. – Sameklē Henriju, Reifu, visus, kuri vēlas lidot līdzi!
– Kur tu iesi? – Džoels nosauca viņam pakaļ.
– Paziņošu Džimam labos jaunumus personīgi, – Saimons atskatījās un pasmaidīja, pirms iekāpa liftā.
Džoels pasita dūri gaisā uzvarošā žestā un aizsteidzās uz atpūtas telpu, kur abi pārējie detektīvi apsprieda notikušo, lielākoties runājot par Blēru. Tagertam nācās atkārtot jaunumus vismaz trīs reizes, līdz Henrijam un Reifam pielēca, ka viņš nejoko. Skaļas gaviles piepildīja telpu, jaucoties ar prieka un atvieglojuma asarām. Un, kad Džoels pastāstīja par atbalsta grupas lidojumu uz Ņujorku, viņi nekavējās ne mirkli un sāka posties ceļam.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Kaskeida, Vašingtonas štats
Elisona bēniņu dzīvoklis
17:32
– Džim? – Saimons uzbļāva, tad vēlreiz iebelza ar dūri pa bēniņu durvīm. – Izbeidz, es zinu, ka tu tur esi!
Viņš apklusa un piespieda ausi pie durvīm, uzmanīgi ieklausoties. Klusums. Normālā situācijā viņš divreiz padomātu, pirms lauzties iekšā, bet šī nebija tā reize, kad domāt par pieklājību. Noraizējies vairāk, nekā gribētos pašam to atzīt, Saimons izvilka savu rezerves atslēgu un atslēdza durvis, ieejot iekšā.
Bēniņi bija tumši un šķietami tukši. Saimons iegāja dziļāk iekšā un devās uz kāpņu pusi, bet tad klusa krākšana no Blēra istabas piesaistīja viņa uzmanību. Viņš piezagās pie durvīm un palūrēja iekšā.
Aina viņa acu priekšā lika sirdij sažņaugties. Džims bija aizmidzis Blēra gultā, saritinājies kamolā kā milzīga skumju čupa. Asaru pēdas stiepās pār vaigiem. Viņa rokas cieši turēja Blēra spilvenu. Saimons klusi nopūtās, vērojot savu draugu, jūtoties neizsakāmi laimīgs, ka spēs gaisināt šīs acīmredzamās skumjas.
Viņš klusi pienāca tuvāk, pārliecās pār aizmigušo un viegli sapurināja viņu. Džims kaut ko nomurmināja, bet acis neatvēra. Saimons satvēra Džima plecu ciešāk un vēlreiz sapurināja viņu, šoreiz nedaudz asāk.
– Džim? Nu, taču, Elison, mosties! – viņš mudināja.
Džims lēnām atvēra acis un pablenza uz kapteini ar miglainu skatienu. Ieraudzījis labi pazīstamo seju, viņš izberzēja acis un pierausās sēdus.
– Saimon? Es teicu, ka ar mani viss būs kārtībā, – viņš teica piesmakušā balsī. – Tev nevajadzēja nākt un apraudzīt mani.
Saimons nespēja novaldīt smieklus. – Es tevi neapraugu. Aiziet, mums jāpaspēj uz lidmašīnu pēc stundas. Tavs pārinieks tevi gaida.
Vispirms Džims vienkārši blenza uz Saimonu, tā īsti neapjēdzot, ko viņš saka. Tad kaut kas noklikšķēja viņa smadzenēs. Spēcīgs prieka vilnis pāršalca pār viņu, aizpildot sirdī izplēstās rētas.
– Ko? Blērs ir dzīvs? – Džims izlidoja no gultas un metās virsū Saimonam, sagrābjot viņa plecus un savā dedzībā nejauši ietriecot viņu pretējā sienā. – Vai esi drošs? Jo, ja tas ir tikai tavs pieņēmums bez nopietniem pierādījumiem...
– Esmu pārliecināts, – Saimons atbildēja ar rāmu, noteiktu laipnību. Tad, pasmaidot atminējies frāzi, ko Džims reiz izmeta Blēra virzienā, viņš piebilda. – Un saņem sevi rokās, Elison! Sevi, nevis mani!
– Ā, pareizi, – Džims samirkšķināja acis, tikai tagad apjaušot, ka ir pienaglojis savu priekšnieku pie sienas, un strauji atlaida tvērienu, pasperot soli atpakaļ. – Piedod par to.
– Paklau, pēc stundas izlido atbalsta grupa uz Ņujorku. Sakravā somu un esi gatavs pēc... – viņš palūkojās rokaspulkstenī. – Cik daudz laika tev vajadzēs?
– Piecas minūtes, Saimon, un es būšu gatavs! – negaidot atbildi, Džims izsteidzās no Blēra istabas un uzmetās augšstāvā.
Saimons sekoja, nogaidot virtuvē, klausoties skaņās, kas nāca no augšstāva, kur Džims drudžaini kravājās. Pēc mazāk nekā piecām minūtēm, viņš nosteidzās lejā un pievienojās kapteinim, gatavs no jauna satikt savu pārinieku.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Ņujorka
Ground Zero
23:07
Tajā šausmu pilnajā dienā brīnumi bija reta parādība. Tiem, kuri todien izdzīvoja, atšķirība starp dzīvību un nāvi slēpās tajā, ka pēc torņu sabrukšanas viņi spēja saskatīt saules gaismu vai arī bija kopā ar kādu, kurš spēja. Tas bija vistiešākajā nozīmē cerības stars, savā ziņā apliecinājums spēkam un dzīvības garam.
Tik tiešām, brīnumi notika reti, tomēr tie notika. Viens no brīnumiem notika, kad zem gruvešiem tika atrasti vēl divi izdzīvojušie. Tie bija Ostas pārvaldes policisti – seržants Džons MakLahins un vienības jaunpienācējs Vils Džimeno. Tas, kā viņiem bija izdevies bija palikt dzīviem, bija neticami un brīnumaini.
Torīt, agri ierodoties notikuma vietā, MakLahins vaicāja pēc trīs brīvprātīgajiem, lai evakuētu Ziemeļu torni. Grupā, kas iegāja ēkā, bija pieci policisti – MakLahins, Džimeno, Dominiks Peculo, Antonio Rodrigezs un Kriss Amoroso, kas pievienojās viņiem ēkas iekšienē. Vīri devās uz apakšzemes lielveikalu un jau grasījās ieiet Ziemeļu tornī, kad ēkas sāka brukt kopā. Viņu vienīgais glābiņš uz izdzīvošanu bija skriet uz kravas lifta šahtu. Amoroso un Rodrigezs nepaspēja sasniegt šahtu laikā, bet MakLahins, Džimeno un Peculo pamanījās izbēgt no lielā putekļu un gruvešu daudzuma, kas gāzās lejup no brūkošā Dienvidu torņa. Kad gruveši turpināja gāzties pār lifta šahtu, visi trīs vīri tika iesprostoti.
Džimeno pie zemes piespieda betona siena, kas iegāzās viņam klēpī. Vēl viens virsnieks Dominiks Peculo bija aprakts turpat līdzās. Viņi atradās trīsstūrveida alā. Seržants Džons MakLahins, pieredzējis policijas veterāns, atradās divdesmit pēdu attālumā un nedaudz zemāk. Viņa sprosts bija zārka lielumā.
Peculo izrakās laukā un vairākas reizes centās nostumt betonu no Džimeno. Tas vienmēr atkrita atpakaļ. Peculo izvilka ieroci un izšāva pa caurumu laukā, cerot, ka kāds sadzirdēs troksni. Tad dārdoņa atsākās. Sagruva Ziemeļu tornis, nogalinot Peculo. MakLahina kājas tika pilnībā sadragātas otrajā nogruvumā. Abi vīri neredzēja viens otru. Džimeno un MakLahins smagi cīnījās, lai paliktu nomodā un pie dzīvības. Un viņi nepadevās.
Ap astoņiem vakarā kāds Savienoto valstu jūras kājinieks atrada viņus. Ņujorkas policijas departamenta glābšanas speciālistiem vajadzēja trīs stundas, lai atbrīvotu Džimeno. Tikai tad viņiem izdevās uzmanīgi izcelt viņu laukā no gruvešiem un nogādāt pie mediķiem, kuri jau gaidīja. Viņi aprūpēja Džimeno un nekavējoties nogādāja viņu slimnīcā.
Glābēji ietina Peculo ķermeni Amerikas karogā, pirms izcēla to laukā.
Glābšanas darbi turpinājās. Viņiem vajadzēja atbrīvot ceļu pie MakLahina, lai varētu izrakt viņu laukā. Tie, kuri piekusa, devās augšup nedaudz atpūsties, kamēr citi stājās viņu vietā. Vīrs, kuru viņi tik ļoti pūlējās izglābt, bija viens no viņiem, aprakts zem Dvīņu torņu atliekām, un viņi visi bija apņēmības pilni cīnīties par viņa dzīvību līdz uzvarošām beigām.
Pēc astoņām stundām visi atviegloti uzelpoja, kad Džons MakLahins beidzot tika atbrīvots un izcelts virspusē. Kad glābēji nesa viņu uz nestuvēm lejā no gruvešu kalna, tie, kuri stāvēja gar malām, sveica savu brāli ar aplausiem. Viņi visi bija noguruši un nomocījušies, bet viņu darbs nebija veltīgs – cilvēka dzīvība bija izglābta un tas sniedza viņiem cerību un izgaismoja sirdis.
Saule uzlēca pār sērojošo pilsētu. Bija sākusies jauna diena. Bet šie vīri to tik tikko pamanīja. Viņu prieks par atrastajiem izdzīvojušajiem bija gaišāks nekā saule, un tas deva viņiem sparu atsākt meklējumus ar jaunu cerību.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Trešdiena, 12. septembris, 2001. gads
Ņujorka
Belvjū slimnīca
8:53
Džims sagrozījās slimnīcas krēslā, cenšoties iekārtoties nedaudz ērtāk. Plastmasas krēsla kājas viegli nošvīkstēja pret grīdu, normālām ausīm ne pārāk skaļi, bet, tā kā Džims turēja savu dzirdi plaši atvērtu, lai uzmanītu Blēru, tas izklausījās kā pērkona grāviens. Viņš žigli iekārtojās, cenšoties radīt pēc iespējas mazāku troksni.
Palūkojies pulkstenī, Džims prātoja, kas notiek sagrauto torņu gruvešu laukā. Atminoties, kā bija šeit nokļuvis, Džims iedomājās, ka viņam noteikti vajadzēs atrast veidu, kā pienācīgi pateikties un atalgot savu kapteini un Fuenti. Viņš nodrebinājās, atminoties pirmās pāris stundas pilsētā: kopā pacelšanās mirkļa no Kaskeidas pagāja piecas stundas, līdz viņi nolaidās Ņujorkā un devās pa tiešo uz Nulles zonu, pievienojoties pārējiem policistiem, ugunsdzēsējiem un mediķiem, kuri jau bija tur, turpinot glābšanas darbus.
Džima kolēģi joprojām bija tur, mēģinot atrast citus izdzīvojušos. Uzreiz pēc ierašanās Džims nespēja izlemt, vai palikt ar viņiem vai ne. Vienīgā vieta, kur viņš patiešām vēlējās atrasties, bija līdzās Blēram, bet pienākuma sajūta un apziņa, ka viņa maņas spētu sniegt neaizstājamu palīdzību meklējumos, atturēja viņu. Visbeidzot Saimons izlēma viņa vietā un norīkoja patruļmašīnu, lai tā aizvestu Džimu uz slimnīcu. Džims jutās pateicīgs un apsolīja piezvanīt pārējiem, lai informētu viņus par Blēra stāvokli.
Un te nu viņš tagad bija, slimnīcā pie sava pārinieka gultas, ignorējot personāla īgno ņurdēšanu par apciemojumu laikiem. Šobrīd nekas nespēja viņu atraut no Blēra. Viņš iekārtojās krēslā līdzās sava šamaņa gultai un pasniedzās, lai satvertu Blēra roku. Lai arī viņš jutās pārguris vairāk emocionāli nekā fiziski, Džims palika nomodā un koncentrēja visas savas maņas uz Blēru.
Blērs bija bāls kā spoks. Ik pa brīdim viņa plakstiņi noraustījās, un Džims jau domāja, ka draugs tūlīt pamodīsies, bet tad Blērs norima un palika nekustīgs un aizmidzis. Zilumi un vieglas apdegumu rētas klāja viņa seju un rokas. Smagākās brūces klāja šuves un apsēji. Vēl viens pārsējs sedza viņa pieri. Džims saviebās, to redzot, un viņa sirds sažņaudzās, apjaušot, ko pāriniekam nācies pārciest. Blērs izskatījās pārāk jauns, pārāk viegli ievainojams. Viņš noteikti nebija to pelnījis. Neviens nebija to pelnījis.
Džims noslaucīja seju un viegli paberzēja Blēra delnu ar īkšķi, vēloties, kaut viņš pakustētos, atmostos... Vienalga, ko: tik ilgstošs miers bija neierasts, pat nedabisks šim jaunajam cilvēkam, kurš parasti nēsājās apkārt vienmēr tik dzīvespriecīgs, izstarojot pietiekoši daudz enerģijas, lai ar to izgaismotu visu Vašingtonas štatu. Džims nopūtās un nodūra galvu. Viņš bija tik atvieglots dzirdot, ka Blēram bija izdevies izdzīvot, bet tagad šo prieku nomāca arvien pieaugošās raizes un nemiers. Iepriekš Kaskeidā viņš bija lūdzies par Blēra dzīvību, tagad viņš lūdzās par viņa atmošanos un izveseļošanos.
Vai viss atgriezīsies vecajās sliedēs? Džims vaicāja sev, lai gan viņš jau zināja atbildi.
Nekas nebūs tā, kā agrāk.
Pirms mazāk nekā stundas viņš uzzināja vēl vienas labas ziņas – Džons MakLahins beidzot bija ticis atbrīvots no gruvešiem un nogādāts slimnīcā. Džims jutās atvieglots par vēl vienu pasaudzētu dvēseli, par vēl vienu atjaunotu ģimeni.
Ārsts ienāca palātā, lai apraudzītu Blēru. Detektīvs piecēlās un atkāpās, klusībā lūdzoties pēc labām vēstīm. Pārbaudījis monitorus, intravenozo sistēmu un elpošanas aparātu, ārsts pagriezās pret Džimu.
– Kā viņam ir?
Ārsts nopūtās. – Viņš saņēmis triecienu pa galvu, kas izraisījis komu. Turklāt viņš ieelpojis lielu daudzumu dūmu. Šobrīd viņam nepieciešams respirators, līdz viņa plaušas atlabs pietiekoši, lai ļautu viņam elpot pašam. Vēl viņam ir lauzta potīte un pāris otrās pakāpes apdegumu uz kājām. Pārējie ievainojumi nav tik nopietni, tikai nobrāzumi un sasitumi, kas ātri vien sadzīs. Baidos, ka paies kāds laiks, līdz varēšu jums pateikt kaut ko vairāk.
Džims palūkojās uz guļošo jaunekli telpas otrā malā. Koma? Viņš vēlreiz palūkojās uz ārstu, kurš mierinoši paplikšķināja viņam pa roku, redzot trauksmes pilno skatienu Džima sejā.
– Viņa dzīvībai briesmas vairs nedraud. Esmu gandrīz pilnībā pārliecināts, ka jūsu draugs drīz vien pamodīsies. Jums tikai jābūt pacietīgam, – ārsts žigli pasmaidīja un tad aizsteidzās apraudzīt pārējos pacientus, atstājot Džimu apjukušu un ne mazāk satrauktu kā iepriekš.
Detektīvs atgriezās savā iepriekšējā vietā un no jauna satvēra Blēra roku. Džims bija dzirdējis, ka cilvēki komā reizēm spēj dzirdēt un just apkārt notiekošo. Cerot, ka tā ir patiesība, viņš pieliecās tuvāk draugam un ierunājās klusā, mierinošā balsī. – Virsaiti, te Džims. Esmu šeit, draugs. Neesmu pārliecināts, vai tu dzirdi mani, bet ar tevi viss būs kārtībā. Un tu atgriezīsies, vai ne? – viņš brīdi apklusa, tad piebilda. – Man tevi vajag, Virsaiti. Ja tev nepieciešams laiks, lai pamostos, tas nekas. Es gaidīšu, cik ilgi vajadzēs, tikai atgriezies.
Varbūt tā bija tikai viņa iztēle, bet viņam šķita, ka Blērs tik tikko manāmi pamāja ar galvu.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Piektdiena, 14. septembris, 2001. gads
Ņujorka
Belvjū slimnīca
10:25
Tās bija smagas trīs dienas.
Lielākā daļa no Pasaules tirdzniecības centra izdzīvotājiem joprojām dziedēja savas fiziskās brūces, ar kurām bija daudz vieglāk tikt galā nekā ar emocionālajām rētām. Par tiem, kuri bija zaudējuši dzīvības, tika liets daudz asaru. Cilvēki, kuri līdz šim dzīvoja tikai paši sev un neievēroja savus kaimiņus, svešiniekus ielas otrā pusē, tagad steidzās palīdzēt viens otram. Šī traģēdija bija savienojusi viņus kā vēl nekas un nekad iepriekš.
Pavadot laiku slimnīcā, Džims to visu redzēja pats savām acīm. Ik pa laikam viņš klejoja pa slimnīcas spārnu, tiekoties ar citiem cietušajiem. Viņš runāja ar to radiniekiem, iedrošinot viņus vai arī vienkārši klausoties viņu stāstītajā. Viņš jau bija saticis tās sievietes ģimenes locekļus, Džozefīnes Herisas, kura bija izglābta kopā ar Blēru. Spriežot pēc radinieku teiktā, tikai pirms dažiem mēnešiem viņu bija notriekusi mašīna, tomēr jau tajā pašā dienā viņa izrakstījās no slimnīcas, uzlika kājai šinu un atgriezās darbā. Acīmredzot kāpiens no septiņdesmit trešā stāva bija pasliktinājis viņas stāvokli, un tagad viņa bija spiesta gulēt slimnīcā. Džimam vēl nebija radusies iespēja pašam runāt ar viņu, jo viņa atpūtās, un ārsti uzstāja, ka viņai nepieciešams klusums un miers pēc visa piedzīvotā.
Džimam paveicās aprunāties ar vienu no ugunsdzēsējiem, kurš bija ticis izglābts kopā ar Džozefīni un Blēru. Viņš pastāstīja Džimam, ka Džozefīne bija iemesls, kāpēc viņi apstājās ceturtajā stāvā, jo viņa bija nogurusi un atteicās turpināt ceļu. Tieši tajā mirklī, pirms viņš vai kāds cits ugunsdzēsējs paguva uzmest viņu plecā, lai turpināt kāpienu, tornis sāka brukt viņiem apkārt. Džims uzzināja arī to, kā Blērs pamanījās nokļūt komā. Ugunsdzēsējs apgalvoja arī to, ka, ja viņi nebūtu apstājušies, šobrīd neviens no viņiem nebūtu dzīvs.
Tomēr Džims nespēja ilgi atstāt draugu vienu. Apmetis nelielu līkumu un pa ceļam paķēris kafiju un sviestmaizi, viņš atgriezās savā vietā pie Blēra gultas. Ārsts un personāla māsiņas drīz vien saprata, ka ir neiespējami pierunāt viņu doties projām un atpūsties viesnīcā. Ikreiz, kad viņi to mēģināja, Džims kategoriski atteicās un spītīgi palika, kur bijis. Visbeidzot ārsts noorganizēja vienu lieku gultu palātā, lai Džims varētu nedaudz atpūsties, neatstājot draugu vienu. Džims zināja, ka Saimons bija pielicis tur savu roku, aprunājoties ar personālu un ārstu, lai pierunātu viņus ļaut Džimam palikt.
Džims nosolījās sev, ka atradīs veidu, kā pateikties Saimonam par viņa palīdzību un sapratni. Viņš palūkojās uz Blēru, kurš joprojām bija nemaņā, un tas Džimu no tiesas satrauca. Pirms dažām stundām viņam noņēma elpošanas aparātu, atstājot to ar skābekļa cauruli degunā. Vismaz tagad viņš spēja elpot patstāvīgi, tomēr smadzeņu bojājuma riska pakāpe joprojām bija nezināma. Viņš bija pavadījis vairāk nekā stundu dūmu pilnās kāpnēs un pagāja trīs stundas, līdz viņš un vēl četrpadsmit cilvēki tika atbrīvoti no gruvešiem. Dievs vien zina, kādus mēslus viņš paguva saelpoties.
Augstā debess, viņš atdotu visu, lai palīdzētu Blēram atveseļoties.
– Džim? – pazīstama balss iztrūcināja detektīvu, un viņš apmetās riņķī.
Saimons stāvēja uz sliekšņa, un pār viņa plecu snaikstījās vēl trīs sejas, cenšoties saskatīt Blēru. Par spīti savām raizēm, Džims pasmaidīja un pamāja, lai viņi nāk iekšā.
Visi četri detektīvi teju uz pirkstgaliem iezagās palātā, lai neiztraucētu sava jaunākā kolēģa mieru. Kopš ierašanās, šī bija viņu pirmā izdevība uz brīdi atrauties no glābšanas darbiem, lai paši varētu apraudzīt Blēru. Pāris reizes viņi bija zvanījuši, lai uzzinātu, kā viņš jūtas, bet Džimam nebija jaunumu, ko pavēstīt. Viņš tikai varēja atkārtot, ka Blērs joprojām ir bezsamaņā, bet ārsts ir pozitīvi noskaņots par viņa galējo atlabšanu. Kolēģi bija atviegloti un iepriecināti, dzirdot, ka Blēram vismaz nekļūst sliktāk.
Saimons pamāja Blēra virzienā, bez vārdiem vaicājot, kā viņam ir.
– Nu, viņš jau elpo pats, – Džims nopūtās. – Bet citādi nekādu izmaiņu. Ārsts teica, ka var paiet kāds laiks, līdz viņš pamodīsies.
– Sendbergs ir izturīgs, tu to zini, – Henrijs uzmundrinoši paklapēja pa Džima plecu. – Viņš izķepurosies.
– Jā, kā jau vienmēr, – Reifs piebilda. – Nepazīstu nevienu citu, kurš tik viegli tiek cauri sveikā no ķezas. Nu, varbūt izņemot tevi, Džimbo, – viņš pasmīnēja.
Džoels kādu brīdi neteica neko. Viņš piegāja tuvāk un viegli paspieda Blēra roku. Vecākā detektīva acis bija miklas, ka viņš pagriezās pret Džimu.
– Viss būs labi, Džim, – viņš klusi teica. – Viņš zina, ka tev viņu vajag. Un tu zini, ka viņš tevi nekad nepievils. Blērs nekad nav to darījis, un arī šī reize nebūs izņēmums. Tici man.
Pateicīgs viņiem visiem par atbalstu, Džims neko neteica, piepeši nespējot atrast īstos vārdus, bet skatiens, ko viņš kolēģiem veltīja, izteica visu. Viņi jutās vienoti ar tūkstošiem citu cilvēku, kuri cieta 11. septembra notikumos. Visi kopā viņi zināja, ka prezidents nekļūdījās, kad tās briesmīgās dienas vakarā uzrunāja nāciju – „... teroristu uzbrukumi var satricināt mūsu varenāko ēku pamatus, bet tie neskar Amerikas pamatus. Šie uzbrukumi var sašķelt dzelzi, bet tie nevar salauzt amerikāņu dzelžaino apņēmību...”
Tūkstošiem labu cilvēku bija gājuši bojā, bet viņi nekad netiks aizmirsti. Viņu pašu biedri, kuri drosmīgi, nevilcinoties devušies iekšā peklē, riskējot ar dzīvībām, lai glābtu tos, kuri bija iesprostoti abos torņos, bija varoņi. Saimons un viņa komanda zināja, ka šiem varoņiem bez šaubām bija bail, bet neviens no viņiem neļāva bailēm stāties sev ceļā. Viņi bija darījuši visu, kas viņu spēkos, un visbeidzot bija ziedojuši paši sevi – lai kalpotu un aizsargātu.
Neviens no šiem vīriem nerunāja. Viņi vienkārši sēdēja palātā un klausījās Blēra sirds monitora regulārajos pīkstienos, katrs dziļi savās domās. Viņi nebija no šīs pilsētas, tā nebija viņu jurisdikcija, bet, kad pienākums sauca, neviens no viņiem nevilcinājās. Pirms trīs dienām nebija nozīmes, no kurienes katrs bija. Viņi bija vienoti, strādājot kopā, un kopā viņi arī sēroja par katru zaudēto dzīvību un priecājās par katru dvēseli, kas tika izglābta.
Sēžot šeit, ap sava drauga slimnīcas gultu, ikviens Smago noziegumu nodaļas biedrs dalījās priekā par Blēru, par viņa izglābšanos, kuru neviens no viņiem nebūtu nekad uzskatījis par iespējamu.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Pēc pāris stundām, kad Saimons un pārējie devās nedaudz atpūsties, Džims izmantoja tualeti un pirmo reizi kopš ierašanās šeit paskatījās uz sevi spogulī. Viņš tik tikko atpazina seju. Bālā āda un tumšie loki ap nogurušajām, apsārtušajām acīm lika viņam izskatīties kā vampīram. Kad viņš pēdējo reizi bija ārā? Kad viņš pēdējo reizi kārtīgi izgulējās? Cik ilgs laiks bija pagājis, kopš viņš bija vairāk nekā simts pēdu attālumā no Blēra?
Džims veicīgi nomazgāja rokas un uzšļakstīja nedaudz ūdens uz sejas. Tas palīdzēja nedaudz atsvaidzināties. Viņš noslaucījās papīra dvielī un atgriezās pie drauga, iekārtojoties krēslā, satvēris Blēra roku savējā. Viņam vajadzēja pārliecināt sevi, ka viņa šamanis ir tepat līdzās. Tas bija vienīgais veids, kā viņš spēja pietiekoši atslābt, lai nosnaustos.
– Lūdzu, Blēr, mosties, tu dzirdi mani? – Džims čukstēja. – Lūdzu, atgriezies! Man tevi vajag, Virsaiti. Lūdzu...
It kā būtu sadzirdējis, Blērs nemierīgi sagrozījās. Viņa elpa kļuva sekla un ātra, un acis strauji kustējās zem plakstiņiem. Džims instinktīvi noliecās pār viņu, uzliekot vienu roku uz viņa pieres. Sajūtot pieskārienu, Blērs šķietami nomierinājās un atslāba. Viņa lūpas nodrebēja, un viņš miegā sarauca pieri, it kā sapņotu par kaut ko nelāgu. Kāds tur brīnums, Džims skābi nodomāja, pēc visa, ko viņš pārcietis, būtu brīnums, ja viņam nerādītos murgi.
– Kuš, Blēr, viss ir labi, – Džims mierināja draugu. – Esmu tepat. Viss ir kārtībā. Vienkārši atpūties, draugs, labi?
Pamazām Blērs norima un viņa elpa kļuva vienmērīga. Džims neatvilka roku, mierinoši glāstot drauga pieri. Viņš juta fizisku vajadzību atrasties tik tuvu, cik iespējams: Sentinela vēlme būt sava Pavadoņa tuvumā. Viņi pārāk ilgi bija šķirti, un Džimam likās, ka pagājusi vesela mūžība. Viņš bija domājis, ka ir zaudējis Blēru uz mūžu, un, pateicoties brīnumam, te nu viņš bija, Džima acu priekšā un dzīvs. Ievainots, bezsamaņā, joprojām piesaistīts skābeklim, bet viņa sirds joprojām sitās.
Džims turpināja runāt, līdz nogurums guva virsroku, un viņš ieslīga nemierīgā snaudā, tomēr joprojām neatlaida Blēra roku.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
– Lūdzu... mosties... tu dzirdi?... Atgriezies... man tevi vajag, Virsaiti...
Džims? Džims bija šeit, viņš sauca viņu. Bet... Blērs izmisīgi cīnījās, lai izkļūtu no tumsas, kas viņu ieskāva, tomēr likās, ka tā ar katru centienu satvēra viņu vēl ciešāk. Viņam trūka gaisa, tumsa izsūca visu skābekli no plaušām... Viņš nespēja paelpot...
Piepeši viņš sajuta siltumu uz sejas. Viņš nezināja, kas tas ir, bet tas patrieca tumsu. Blērs gribēja saukt Džimu, bet jutās pārāk noguris, lai pavērtu lūpas. Taču Džimam vajadzēja zināt, ka viņš viņu dzird, tikai nevar atbildēt. Ja nu viņa Sentinels bija nelaimē? Ja nu ar viņa maņām kaut kas nebija kārtībā? Viņam vajadzēja Blēru kā Pavadoni.
Blērs vēl nedaudz sagrozījās...
– Blēr, viss ir labi... esmu tepat... viss ir kārtībā...
Džima siltā, rāmā balss nomierināja viņu, liekot no jauna justies drošībā, pasargātam un aprūpētam. Lēnām, negribīgi tumsa atkāpās, soli pa solim, līdz nebija nekā, tikai miers. Drauga balss piepildīja viņa sirdi ar prieku, un bailes pagaisa, to vietā stājoties ilgi gaidītajai svētlaimei. Klausoties Džima mierinošajos vārdos, Blērs atslāba un ļāvās mieram.
Piepeši viņš vairs nedzirdēja Džima balsi. Noraizējies Blērs pūlējās atvērt acis. Kaut kas nebija kārtībā. Džimam vajadzēja viņu. Viņš bija apklusis, un Blēram vajadzēja zināt, kāpēc. Viņš centās tiekties virzienā, no kurienes bija nākusi Džima balss, un tad veica vēl vienu izmisīgu mēģinājumu atvērt acis.
Asas sāpes izskrēja cauri ķermenim, liekot viņam vēlēties, kaut viņš nebūtu centies tik ļoti, lai pamostos. Blērs sakoda zobus, lai neiekliegtos, un sažņaudza dūres, mēģinot pārvarēt sāpes. Viņa plaksti bija tik smagi, un viņš bija pārāk noguris un savainots, lai kustētos. Bet, lai arī ķermenis sāpēja, prāts joprojām darbojās. Viņš vēl arvien varēja domāt. Blērs rakņājās atmiņā, mēģinot atšifrēt, kas, pie velna, ar viņu noticis.
Viņa sirds sažņaudzās, kad atmiņa noskaidrojās.
Blērs aizžmiedza acis, cenšoties apvaldīt trīsas, kas pārskrēja pār augumu. Sasodīts, viņam riebās justies kā vārgulim, bet nu vienreiz tas bija par daudz. Džima šeit nebija, viņš nevarēja būt šeit, un Blērs juta, ka vientulība un bailes atgriežas, apjaušot, ka dzirdējis drauga balsi tikai sapnī. Viņš atmeta turpmākos centienus atvērt acis, tā vietā aizžmiedzot tās vēl ciešāk. Viņš vēl nebija gatavs ieraudzīt telpu, kurā, cik viņam zināms, neviens viņu negaidīja.
Piepeši viņa ausis aizsniedza skaņa, kas galīgi neiederējās šeit. Kāds atradās telpā kopā ar viņu un klusi krāca. Un... kāds turēja viņa roku.
Pavisam lēnām, baidoties sniegt sev viltus cerību, ka varbūt Džima balss sapnī tomēr bija īsta, Blērs visbeidzot piespieda sevi atvērt acis. Viss likās nedaudz miglains. Viņš pāris reizes samirkšķināja acis, lai redze noskaidrotos. Tīšuprāt neskatoties uz nezināmo rokas īpašnieku, viņš palūkojās uz savu brīvo roku, nopētot intravenozās sistēmas adatu, tad neskaitāmos zilumus un nobrāzumus. Viņš bija slimnīcā un dzīvs, ja vienmērīgā monitora pīkstoņa līdzās bija kāds apliecinājums. Krākšana turpinājās, tāpēc Blērs izlēma palūkoties, kas tur ir, domājot, ka tas ir tikai kāds cits pacients vai arī pārlieku līdzjūtīga medmāsa.
Pagriežot galvu, viņa acis iepletās, ieraugot tik ļoti pazīstamu, gara auguma vīru snaužam plastmasas krēslā līdzās viņa gultai.
– Džim? – viņš nočukstēja aizsmakušā balsī, tik tikko dzirdami.
Sentinela acis atsprāga vaļā. Izslejoties taisni, viņa satrauktais skatiens piesardzīgi nopētīja Blēru, acīmredzot meklējot kādu iemeslu raizēm. Neko neatradis, Džims beidzot veltīja draugam gurdu, bet atvieglojuma pilnu smaidu. Neatlaižot tvērienu ap Blēra roku, viņš pārsēdās no krēsla uz Blēra gultas malas.
– Sveiks, Virsaiti, priecājos, ka esi atgriezies. Zini, vienu brīdi tu jau liki man raizēties.
Blērs bija zaudējis valodu. Viņš blenza uz Džimu, it kā spoku ieraudzījis. Tik tiešām, ja uz viņa gultas malas sēdētu Džimijs Hendrikss, spēlējot ģitāru, Blērs nebūtu tik pārsteigts. Savā apjukumā viņš vienkārši nespēja aptvert faktu, ka draugs bija ceļojis pāri visai valstij, lai tikai būtu šeit pie viņa. Bet Džims bija šeit, turot viņa roku, it kā nekad nebūtu bijis kaut kur citur. Blērs vēlējās pateikt, cik pateicīgs jūtas, bet vārdi nenāca pār lūpām.
Tik neraksturīgs klusums no šamaņa puses padarīja Džimu nervozu, viņa smaids lēnām pazuda, un viņš raižpilni sarauca pieri.
– Virsaiti? Viss ir labi, uzticies man. Ārsti bija noraizējušies par tevi, jo tu pavadīji daudz laika dūmos, bet ar tevi viss būs kārtībā, es apsolu, – viņš uzlika brīvo roku uz Blēra pleca. – Priecājos, ka beidzot esi pamodies.
Miljoniem jautājumu riņķoja Blēra prātā. Cik ilgi jau viņš te bija? Pēdējais, ko viņš atminējās, bija zvans Džimam, lai pateiktu, ka ar viņu viss ir kārtībā. Viņš atminējās, ka iekliedzās, kad griesti virs galvas sāka brukt ar apdullinošu dārdoņu, tik skaļi, it kā divi preču vilcienu trauktos viņam virsū pilnā ātrumā. Pavēries augšup, viņš ieraudzīja betonu krītam lejup. Vai viņš vēl arvien bija runājis ar Džimu, kad tas notika?
– Džim, es... – viņš aplaizīja sausās lūpas, cenšoties tās samitrināt pietiekoši, lai parunātu. Augstā debess, viņa rīkle burtiski dega. – Ūdeni... lūdzu....
Džims pasniedzās pēc plastmasas glāzītes un pacēla Blēru augšup, atbalstot viņa galvu, lai viņš varētu iedzert vēso šķidrumu. Blērs iedzēra dažus malkus, Džims uzmanīgi palīdzēja viņam apgulies, atbalstot viņa galvu uz spilvena, tad viņš nolika glāzi atpakaļ uz galda.
– Viņiem nācās ielikt tev rīklē elpošanas cauruli. Tu kādu laiku nespēji elpot patstāvīgi, – Džims skaidroja, it kā nojaušot sava šamaņa mēmos jautājumus par savu stāvokli.
– Kas... kas notika? – Blērs visbeidzot izmocīja. – Kā es te nokļuvu? Kad?
Džims krampjaini norija siekalas, pirms atbildēt. – Paramediķi atveda tevi šurp pirms trīs dienām. Es runāju ar vienu no virsniekiem, kurš atradās tur, kad tevi izvilka. Kad Ziemeļu tornis sabruka, viena daļa palika neskarta kādu brīdi, pirms arī tā sagruva. Tev paveicās, ka tu biji tieši tajā torņa daļā. Viens solis vienā vai otrā virzienā un... – viņa balss apklusa, kamēr viņš centās atvairīt domu, kas būtu varējis notikt.
Blērs piesardzīgi sagrozījās gultā, nopētot sevi. Viņš centās pakustināt kājas un novaidējās, kad asa sāpe izšāvās caur potīti. Džims saviebās, to dzirdot, kad vaids atbalsojās viņa sirdī. Viņš paliecās uz priekšu un maigi uzlika roku uz Blēra kājas, neļaujot tai kustēties. Blērs sakoda zobus un sažņaudza dūres, līdz sāpes nedaudz norima.
– Cik slikti ir? – viņš noņurdēja.
Džims dziļi ievilka elpu. – Tev ir puns uz galvas, kas kalpoja par iemeslu tavai ilgajai nemaņai, lauzta potīte un pāris otrās pakāpes apdegumu uz kājām. Par laimi, tas ir ļaunākais no visa, – viņš nopūtās, tad turpināja nedaudz jautrākā tonī. – Runājot par pārējo, man šķiet, ka tu esi pārsitis pagājušā gada Smago noziegumu nodaļas zilumu rekordu.
Blērs šķībi pasmaidīja un vēlreiz nopētīja savas rokas. Tad viņa izteiksme mainījās, un viņš no jauna kļuva nopietns, iekožoties apakšlūpā, it kā meklējot īstos vārdus. Viņš atvēra muti, tad aizvēra, nezinot, ko un kā izteikt, ko viņš vēlējās. Bet Džims nesteidzās. Zinot, cik ļoti viņam paveicies dzirdēt Blēra balsi, viņš bija ar mieru gaidīt mūžīgi, ja vajadzēs, kamēr draugs atradīs vārdus.
– Kad... tu šeit ieradies? – Blērs klusi vaicāja. – Kādā veidā?
– Mazāk, nekā pirms trīs dienām. Vietējā gaisa telpa bija slēgta pēc visa, kas notika, bet Fuente un Saimons noorganizēja lidojumu, lai atbalstītu izdzīvojušo meklējumos. – Džims papurināja galvu. – Esmu viņiem abiem parādā. Īpaši Saimonam. Viņš man palīdzēja, kad...
Blērs redzēja neizteiktos vārdus Džima acīs, kas piepeši kļuva miklas, pirms viņš paguva aizgriezties. Jaunais antropologs pasniedzās un uzlika savu plaukstu uz Džima rokas. Viņš nezināja, kas tieši bija noticis Dvīņu torņos, bet kaut kas Džima sejas izteiksmē teica, ka tas bija kas nelāgs. Ļoti nelāgs. Steidzoties laukā no torņa, Blērs dzirdēja, kā daži cilvēki kaut ko runā par lidmašīnu, kas ietriekusies vienā no torņiem, daži teica, ka tas bijis kāds mehānisks sprādziens, bet neviens neko skaidri nezināja.
– Es to redzēju. Pēc tam, kad tu runāji pa telefonu ar Saimonu, viņš redzēja CNN ziņu reportāžu par pirmās lidmašīnas triecienu... Viņš piezvanīja man, patiesībā izrāva mani no gultas, un es ieslēdzu televizoru... un tad es ieraudzīju otro lidmašīnu...
– Lidmašīnas? – Blērs sarauca pieri. – Divas lidmašīnas? Divas? Kā gan divas lidmašīnas var nejauši... – viņš apklusa un sastinga. – Džim, ko tu man centies noklusēt?
Džims dziļi ievilka elpu, nolamājot sevi par to, ka, iespējams, bija pateicis pārāk daudz, pārāk drīz. Ko, pie velna, viņš domāja, uzgrūžot šos šausminošos faktus savam pāriniekam? Blērs vēl nebija gatavs to dzirdēt. Viņš tikko atmodās, nolādēts! Šobrīd viņam vajadzēja atpūtu un mieru, nevis klausīties tās šausmas, kas bija notikušas.
No otras puses, Blērs bija izgājis cauri ellei un bija pelnījis zināt, kas notika. Viņam bija tiesības zināt patiesību. Par nelaimi, Džims pārāk labi zināja, ka, ja reiz Blērs bija ieguvis mājienu par kādu informāciju, viņš neliksies mierā, līdz neuzzinās visu stāstu.
Džims vēlreiz dziļi ieelpoja, tad ielūkojās Blēra acīs. Cenšoties runāt rāmi un mierīgi, viņš skaidroja. – Tas nebija negadījums, Virsaiti. Tie bija plānoti uzbrukumi. Tajā rītā tika nolaupītas četras lidmašīnas. Divas ietriecās Pasaules tirdzniecības centra torņos. Vēl viena... – viņš norija siekalas, tad turpināja. – Vēl viena ietriecās Pentagonā. Es nezinu, kurp devās ceturtā, daži saka, ka uz Balto namu, bet tā ietriecās laukā kaut kur Šenksvilas rajonā. Jaunākā informācija bija, ka pasažieri bija mēģinājuši atgūt kontroli pār lidmašīnu, tāpēc tie draņķi izvēlējās ietriekt to zemē.
Blērs klusēja. Asaras sariesās acu kaktiņos, draudot izlauzties uz āru. Viņa galva jutās tā, it kā tai būtu uzgāzusies ķieģeļu tonna, un nelabums kāpa uz augšu. Blērs piespieda sevi elpot dziļi un vienmērīgi, lai nomierinātos. Atmiņas par spēcīgo eksploziju, uguns bumba, kas izšaujas no lifta, skrējiens lejā kopā ar citiem pa dūmiem un liesmām pildīto kāpņu telpu... tas viss sagruva pār viņu kā baiļu un tagad arī skumju lavīna. Bet pāri tam visam bija vēl cita sajūta, spēcīgāka par visu pārējo.
Tas bija prieks. Par to, ka viņš bija dzīvs. Par to, ka viņa draugs bija šeit, kopā ar viņu. Tik tiešām, Džims bija šeit, ar savu silto roku turot Blēra plaukstu, ar otru notraucot vientuļo asaru, kas bija pamanījusies izlauzties. Atvieglojums viņu pāršalca un Blērs zaudēja paškontroli, izplūstot asarās.
– Kuš, kuš, mierīgi, Blēr, – Džims pārliecās pār trīcošo draugu un uzmanīgi ieslēdza viņu apskāvienā, pārsedzot viņu kā vairogs, izmisīgi vēloties viņu pasargāt. Bet viņš nespēja paglābt Blēru no skumjām, kas viņu bija pārņēmušas. Viņš spēja sniegt vienīgi atbalstu, mierināt draugu un turēt viņu, līdz emociju vētra būs rimusies.
– Ved mani mājās, – Blērs nočukstēja, iespiedis seju Džima plecā. – Lūdzu...
Džims vilcinājās, tad atbildēja. – Drīz, Virsaiti, es apsolu. Es vedīšu tevi mājās. Uzticies man.
Viņš juta, ka Blērs pamāj ar galvu, un pirmo reizi šo dienu laikā, viņš aizvēra acis, ļaujot spriedzei pagaist, kamēr viņa un Blēra sirdis sitās vienā ritmā. Sentinels beidzot bija kopā ar savas dvēseles otru pusi.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Pirmdiena, 11. marts, 2002. gads
Ņujorka
Brīvības sala
– Tas brīdis ir gandrīz klāt, – Džims aplika roku ap Blēra pleciem un pievilka viņu tuvāk. Lai arī bija agrs pavasaris, šeit, ūdens malā, vējš kļuva pārāk vēss, tiklīdz norietēja saule.
Kad televīzijā un avīzēs pirmoreiz tika paziņots par šīvakara ceremoniju, viņi zināja, ka viņiem jābūt šeit. Tagad, sešus mēnešus pēc uzbrukumiem, viņi stāvēja Brīvības salā, veroties uz Manhetenu, kuras panorāma bija mainījusies uz mūžu – tukšums vietā, kur reiz stāvēja divi lepni torņi, bija kā sirdi plosošs atgādinājums par visu, kas tajā dienā tika zaudēts.
Džims pašķielēja sānis uz savu pārinieku. Viņa sirds joprojām sūrstēja, atminoties, cik daudz netrūka, lai viņš viņu zaudētu, un viņš varēja būt viens no tiem, kuri sēroja par zaudētajiem tuviniekiem, radiem un draugiem. Visas tās briesmīgās „ja nu” iespējas, kādas vien viņš spēja iedomāties, ik pa laikam vajāja viņu domās. Ja nu uzbrukumi būtu notikuši nedaudz vēlāk, kad torņos būtu daudz vairāk cilvēku? Ja nu Blērs būtu bijis uz jumta, virs trieciena zonas, nevis zemākajos stāvos? Ja nu viņš būtu izvēlējies doties lejup pa citām kāpnēm? Ja nu....
– Džim? Ei, vai tu vēl esi ar mani? – Blēra raižpilnā balss atsauca viņu atpakaļ realitātē.
Realitāte. Jā, Blērs bija šeit, dzīvs. Viņi nebija daudz runājuši par to, kas bija noticis Ziemeļu torņa iekšienē, bet Džims zināja: kādudien tas notiks – bet ne šovakar. Viņš vēl nejutās tam gatavs. Un arī Blērs noteikti vēl nebija gatavs dzirdēt detaļas par to elli, kam Džims izgāja cauri, domājot, ka viņa draugs ir miris.
Džims izmocīja sāju smaidu un apspieda emociju vilni, kas draudēja viņu aprakt. Pat vēl tagad, pēc sešiem mēnešiem viņš gandrīz katru nakti pamodās sviedriem klāts un seju iespiedis spilvenā, lai apslāpētu kliedzienu. Nācās atzīt, ka Blērs ar saviem nakts dēmoniem tika galā daudz labāk. Jā, viņš joprojām sarāvās, un Džims dzirdēja, kā viņa sirds sāk sisties straujāk, kad televīzijā atkārtoti rādīja ainas, par otrās lidmašīnas ietriekšanos Dienvidu tornī, vai arī torņu sabrukšanas brīdi. Viņa murgi apsīka pēc pāris mēnešiem, bet to gan nevarēja teikt par Džimu.
Katru nakti atkal un atkal viņš izdzīvoja televīzijas kadrus ar Ziemeļu torņa sabrukšanu, Blēra kliedzienam skanot telefona klausulē. Ar Blēra rāmo sirdspukstu skaņu un vienmērīgo elpu vairs nepietika, lai viņu pārliecinātu. Tikai tad, kad viņš bija nokāpis pa kāpnēm, lai redzētu pats savām acīm, ka Blērs ir tur, dzīvs, mājās un drošībā, viņš varēja no jauna mierīgi doties pie miera.
It kā instinktīvi jūtot Sentinela raizes un vajadzību pēc šamaņa, Blērs pievirzījās tuvāk un aplika roku Džimam ap pleciem. Šis brīdis nebija domāts vārdiem. Viņi vienkārši stāvēja klusumā, vērojot pilsētas gaismas un ieslīgstot katrs savās domās, atmiņās... Lūdzot iespēju atgūties. Lūdzot jaunu cerību.
Piepeši divi identiski gaismas stari ietriecās debesīs, gluži kā reiz tik cēlo torņu sudrabaina atbalss. Skats bija gandrīz sirreāls, ne no šīs pasaules, it kā šīs gaismas būtu dzelzs un betona ēku dvēseles: Dvīņu torņu dvēseles, kas tiecas pretī debesīm.
Rēgu torņi.
Vai arī gaismas ceļš, ko darinājuši tie, kuri izdzīvoja; ceļš, kas paredzēts gandrīz trīs tūkstošiem dvēseļu, ieskaitot tos, kuri gāja bojā Pentagonā un ceturtajā lidmašīnā, kas nogāzās netālu no Šanksvilas. Ceļš uz debesīm, kur šīs dvēseles beidzot varēs rast mieru.
Džims juta, kā Blērs atbalsta galvu pret viņa plecu. Blēra pleci viegli trīsēja, kad karstas asaras lija pār viņa vaigiem. Džims ciešāk apskāva draugu, ignorējot pats savas asaras, lūkojoties uz cerības gaismu, kas slējās pret debesīm, no jauna aizpildot pilsētas siluetu pēc pusgadu ilgušā tukšuma un sērām.
– Reizēm tas šķiet tik netaisni, – Blēra čuksts bija tik tikko sadzirdams, viņa acis nenovērsās no gaismas stariem. – Man nevajadzētu būt šeit.
Šo vārdu apstulbināts, Džims pagriezās, lai ielūkotos drauga sejā. – Virsaiti, par ko tu runā?
Blērs nodūra galvu un dziļi nopūtās. Viņš nezināja, kā lai izskaidro savas izjūtas. Tā bija savāda sajūta, un viņš zināja, ka viņam vajadzētu būt pateicīgam par vēl vienu iespēju dzīvot. Jebkuros citos apstākļos, viņš justos laimīgs par to, ka ir dzīvs.
Bet šoreiz bija citādi. Tik daudzi labi cilvēki todien zaudēja dzīvības. Civiliedzīvotāji no vairāk nekā deviņdesmit valstīm, policisti, ugunsdzēsēji, mediķi... Pārāk daudz cilvēku. Un likās netaisni, ka viņš stāvēja šeit dzīvs un vesels, kamēr tūkstošiem ģimeņu apraudāja savus mīļotos. Tik daudzi bērni vairs nekad neskūpstīs vienu vai pat abus vecākus pirms miega. Daudzi vīri un sievas nekad nespēs pateikt saviem mīļotajiem „es mīlu tevi”. Tik daudzi vecāki nekad vairs neredzēs savas meitas un dēlus.
Lai cik gadu arī nepaietu, nekas nespēs labot postu, kas ticis nodarīts. Dažas rētas nesadzīst pilnībā. Dažas rētas nesadzīst vispār.
– Blēr, runā ar mani, – Džims lūdzās, cenšoties saprast, kas lika viņa draugam šādi runāt. – Kas tur darās tavā prātā?
Blērs norija siekalas, papurināja galvu, cenšoties atrast pareizos vārdus. Viņš labi zināja, ka Džims var būt ļoti pacietīgs, ja pats to vēlas.
– Es... es tikai domāju... visi tie, kuri gāja bojā... – viņš beidzot ierunājās, uzmanīgi izvēloties vārdus. – Es zinu, ka man vajadzētu priecāties, ka esmu dzīvs, bet reizēm tas vienkārši nešķiet pareizi, saproti? Tur bija tik daudz citu cilvēku, kuriem bija ģimenes, draugi, dzīve... Bet tagad viņi ir miruši, un es esmu šeit. Un es nesaprotu, kāpēc.
Džims lūkojās uz Blēru, un viņa sirds vai lūza, redzot draugu tik izmisušu un salauztu. Viņš izprata Blēra izjūtas daudz labāk, nekā varētu iedomāties; viņš jutās līdzīgi pēc tam, kad viņa helikopters nogāzās Peru džungļos, nogalinot visus viņa vīrus, Džimam vienīgajam paliekot dzīvam. Viņš bija uzdevis sev tos pašus jautājumus, apbedījot savus draugus ar kailām rokām. Bija brīži, kad viņš nevēlējās neko citu, kā vien būt tur, apraktam zem zemes kopā ar viņiem. Džims pārāk labi pazina nožēlu un vainas sajūtu, ko izjuta tie, kuri izdzīvojuši pēc traģiskiem notikumiem.
Pagāja ilgs laiks, līdz viņš iemācījās ar to sadzīvot. Inkača bija viņu atradis, kad viņš jutās izmisis un apmaldījies, un viņa maņas bija ārpus kontroles. Gudrais Čopeki cilts šamanis sniedza viņam patvērumu no dēmoniem, kas plosīja viņa prātu un dvēseli. Tagad Džims bija tas, kuram vajadzēja sniegt šo patvērumu savam Pavadonim. Džims apjauta, ka šoreiz tikai viņa vārdi varēja sniegt mierinājumu viņiem abiem.
– Tu vaicā, kāpēc tu izdzīvoji? Es nevaru uz to atbildēt, bet varu pateikt, ka ikviens, kas izdzīvo pēc kaut kā tik briesmīga, jūtas vainīgs un prāto, kāpēc viņš un nevis tas otrs, – Džims sacīja klusā, bet noteiktā balsī. – Reiz tu man teici, ka nekas šajā pasaulē nenotiek tāpat vien. Nestrīdēšos, varbūt tā arī ir. Bet es nedomāju, ka tajā, kas notika 11. septembrī, kāds reiz spēs rast jēgu, jo tādas vienkārši nav. Tas bija tīrs ļaunums, prasts un gļēvuļīgs uzbrukums nevainīgiem cilvēkiem. Bet vienu lietu es zinu pavisam noteikti.
Džims uz brīdi apklusa, paceļot skatienu uz gaismas torņiem.
– Vai gribi zināt, ko es redzu, skatoties uz šīm gaismām? – viņš sagaidīja, kad Blērs pamāja, tad turpināja. – Es redzu, ka tik ilgi, kamēr vien mēs būsim vienoti, pastāv cerība, ka rītdiena pienāks. Paies ilgs laiks, līdz mēs atgūsimies, bet reiz tas notiks.
Blērs ar plaukstu pārbrauca pār seju, tad pacēla galvu tieši tik daudz, lai ielūkotos Džima leduszilajās acīs. Sentinels atbildēja ar vāju, bet pārliecinošu smaidu. Viņi labu brīdi klusēja, vienoti uzticībā un draudzībā. Tad, ne vārda nesakot, Blērs paspēra soli sānis. Apjucis par šādu rīcību, Džims nekustīgi stāvēja un gaidīja. Lai kas arī Blēram nedeva sirdī miera, Džims zināja, ka draugs to paskaidros.
Un viņam nevajadzēja ilgi gaidīt.
– Kad es biju tur, man pat prātā neienāca doma, ka es varētu iet bojā, – Blēra balss bija piesmakusi, skatiens nodurts. – Es tikai domāju par to, ka jātiek laukā, cik ātri vien iespējams. Lifti nedarbojās. Kāpnes un gaiteņi bija pilni ar dūmiem un liesmām, un man nebija ne jausmas, vai gadījumā kāds nebija palicis iepakaļ. Mēs, kuri gājām lejup, tik tikko spējām viens otru saredzēt. Tad es ieraudzīju to sievieti, Džozefīni. Viņa knapi kustējās uz priekšu. Sākumā es gribēju paiet viņai garām, bet tad... – Blērs dziļi ievilka elpu, tad turpināja. – Es piepeši iedomājos, ko tu darītu, ja būtu tur. Es zināju, ka tu viņai palīdzētu. Tāpēc pagriezos atpakaļ un palīdzēju viņai kāpt lejā stāvu pa stāvam. Es dzirdēju, kā sabrūk pirmais tornis... Bet es ne brīdi neiedomājos par cilvēkiem, kuri bija palikuši tur iekšā... Man vajadzēja dabūt mūs abus laukā... Mēs nonācām līdz divdesmitajam stāvam, kad satikām tos ugunsdzēsējus, kuri veda mūs lejā pa kāpnēm. Un tad...
Blēra balss aizlūza, kad viņš aizgriezās, veroties uz tumšajiem Hudzonas upes viļņiem. Ar savām maņām Džims dzirdēja viņa seklo, saraustīto elpu, kamēr Blērs centās apvaldīt emocijas, atminoties tās dienas notikumus. Viņš spēja gaisā sagaršot sāļo asaru rūgtumu, kad tās no jauna sāka plūst pār Blēra vaigiem.
Džims izjuta spēju dziņu pateikt Blēram, ka viņam nevajag vainot sevi par kaut ko, taču iekoda mēlē. Visi viņa instinkti teica priekšā, ka, ja viņš neļaus tagad Blēram runāt, otras iespējas vairs nebūs. Džims jau zināja šo stāstu – viņš to dzirdēja no 6. vienības ugunsdzēsēja, bet viņš nekad nebija to dzirdējis no paša Blēra. Varbūt tāpēc viņi abi juta tik nepārvaramu vēlmi būt šeit – lai beidzot runāt un rastu mierinājumu. Lai rastu kaut kādu jēgu.
– Mēs apstājāmies ceturtajā stāvā. Džozefīne bija pilnībā zaudējusi spēkus un viņai vajadzēja atvilkt elpu. Es runāju ar tevi pa telefonu, kad tornis virs mums sāka brukt. Atminos, kā pārliecos viņai pāri, lai pasargātu. Un tad... – Blērs runāja tik klusi, ka tikai Sentinels spēja viņu sadzirdēt. – Tas bija kā ļauns murgs. Es neatceros, kā izkļuvu virspusē... Kad biju slimnīcā, es dzirdēju tavu balsi. Tu sauci mani, teici, ka man jāmostas. Kad pamodos, vispirms domāju, ka tas bija tikai sapnis. Biju pārliecināts, ka atvēršu acis, bet tur neviena nebūs. Es pat īsti neapjēdzu, vai esmu dzīvs vai miris.
Blērs apklusa, apvaldot emocijas, kas draudēja ņemt virsroku, atminoties drausmīgo vientulības sajūtu, kas viņu bija pārņēmusi tajā īsajā mirklī slimnīcā. Viņš smagi nopūtās un atsāka runāt. – Tad es izdzirdēju tevi krācam. Atvēru acis un pirmais cilvēks, ko ieraudzīju, biji tu, Džim. Un tajā brīdī nekam citam vairs nebija nozīmes. Es nedomāju par cilvēkiem, kuri nekad vairs neredzēs tos, kurus mīl.... Es nedomāju par tiem, kuri bija gājuši bojā... Vienīgais, par ko domāju, bija tas, ka esmu dzīvs un tu biji tur, kopā ar mani... – Blēra balss no jauna aizlūza un viņa pleci drebēja šņukstos.
Nespējot paciest drauga sāpes, Džims pasniedzās, satvēra viņa plecus un mierinoši paspieda. Blērs neatrāvās – laba zīme.
– Tev nav jājūtas vainīgam, ka priecājies par izglābšanos, Virsaiti. Ikviens, kurš tika laukā no turienes, jutās tikpat laimīgs, kā tu.
Blērs skumji pašķielēja pār plecu. – Es zinu, Džim, es to zinu. Tikai... es nespēju nedomāt par viņiem...
– Blēr, ir kaut kas, ko vēlos teikt, un gribu, lai tu klausies uzmanīgi. Kad es skatījos ziņas par mūsu kolēģiem tur, gruvešu laukā, es gribēju pievienoties viņiem. Kā Sentinels es būtu varējis paveikt daudz laba. Tā bija ellišķīga dilemma. Kad ieradāmies, es gribēju ķerties pie lietas un darīt visu, ko spēju, lai palīdzētu, bet es nespēju pamest tevi vienu. Un bez tevis, Virsaiti...
Džims ievilka elpu un tad beidzot izrunāja vārdus, ko nekad nebūtu domājis pateikt skaļi. – Man jāsaka, ka reizēm pats sevi par to ienīstu, bet... tu esi man nepieciešams, Blēr. Bez tevis es nespēju pilnvērtīgi dzīvot. Kad domāju, ka esi miris tajā tornī, jutos tā, it kā būtu nomiris līdz ar tevi.
Blēra plaši ieplesto acu skatiens izteica tūkstošiem vārdu, bet viņš nelikās spējīgs kaut vienu izteikt skaļi.
– Padarīju tevi mēmu, ko? – Džims sāji pasmaidīja. – Zinu, ka nekad nebiju to teicis agrāk. Bet katrs vārds ir patiess. Lai cik ļoti tu arī nenožēlotu savu izdzīvošanu, runa nav tikai par tevi. Runa ir par mums, par visu, kas mums ir.
Spēja apjausma ieblieza viņam pa smadzenēm, it kā viņš būtu zinājis atbildi visu šo laiku. Vēlreiz dziļi ieelpojis, Džims ciešāk satvēra Blēra plecus un ieurbās ar skatienu zilo acu dzīlēs, kas vairs nedzirkstīja naivumā. Pēdējās naivuma paliekas bija zudušas dienā, kas satricināja visu nāciju.
– Tu iepriekš vaicāji, kāpēc tu izdzīvoji? Tu paliki dzīvs, jo mums vajag vienam otru, lai radītu pārmaiņas. Varbūt ne globālā ziņā, bet mēs varam mainīt lietas savā ciltī, kā tu to dēvē, Kaskeidā. Tas, kas todien notika šeit, var notikt jebkur. Un mums jādara viss, ko spējam, lai stātos tam pretī un cīnītos ar to, – viņš brīdi nogaidīja, ļaujot Blēram aptvert dzirdēto, un tad piebilda. – Tu zini, es varu būt neticami stūrgalvīgs, kad runa ir par mistiskām lietām, bet, ja patiešām pastāv kāds augstāks spēks, kas vada mūsu likteņus, tas noteikti izlēma, ka tev jādzīvo, lai palīdzētu man paveikt šīs pārmaiņas. Es nevaru to izdarīt viens pats.
– Laikam tas ir vienīgais, ko mēs visi tagad varam darīt, – Blērs notrauca pēdējās asaru paliekas no vaigiem. – Mums jāparāda tiem gļēvuļiem, ka viņi var iznīcināt mūsu ēkas, bet viņi nekad nespēs iznīcināt mūsu garu.
Džims brīdi vilcinājās, tad pamāja. Viņš vēlreiz palūkojās uz varenajām dvīņu gaismām, kas slējās cieši līdzās viena pie otras pret debesīm. Viņš klausījās sava Pavadoņa spēcīgajos sirdspukstos, jūtot, ka abu sirdis pukst vienā ritmā. Džims manīja, ka arī Blērs pagriež galvu, lai raudzītos uz gaismas stariem, un ļāva sirdī ieplūst mieram.
Dvīņu torņu dvēseles klusi atmirdzēja uz rāmā ūdens virsmas un piepildīja pilsētas siluetu.Tas nebija vienkārši memoriāls, tas bija kas daudz vairāk. Dvīņu gaismas, kas traucās pretī debesīm, simbolizēja dziedināšanas sākumu un cerību tiem, kuri izdzīvoja, upuru ģimenēm, visiem. 11. septembrī viņi visi skatīja vaigā ļaunumu, bet viņu gars bija spēcīgs. Viens no moto, kas radās tajā dienā, bija –
“Nekad neaizmirsti. Nekad nepadodies.”
