Nezinu, kas es esmu. Sandro Veronēzi „Pagātnes spēks”

Romāna galvenais varonis ir Džanni Ordzans, četrdesmitgadnieks, bērnu grāmatu autors, tēvs dēlam Frančeskīno un vīrs – sievietei vārdā Anna. Dzīve šajā „kolbā” ir šķietami harmoniska līdz kādam mirklim – Džanni uzrunā taksists vārdā Džanni Boljasko, kad varonis ir ceļā uz mājām pēc Džamburraskas bērnu literatūras balvas saņemšanas ceremonijas. Un šis atgadījums transformē Džanni dzīves detaļas un destabilizē visu dzīvi kopumā. Taksists atklāj patiesību par Džanni nesen mirušo tēvu, kurš, kā izrādās, nav vis bijis ne armijas ģenerālis, ne ticīgs katolis, ne nelokāms kristīgo demokrātu atbalstītājs un pat ne pārliecināts antikomunists, bet gan komunistu spiegs, VDK aģents un visbeidzot – īstens krievs vārdā Arkādijs Fokins. Šī tikšanās ir sižeta galvenais dzinulis. Apjukušais Džanni pēc šādas patiesības devas nolemj bēgt ar visu ģimeni uz Viaredžo, taču pēc tam viens pats atgriežas atpakaļ Romā. Pakāpeniski īstenojas apstākļi, kas tikai paspilgtina absurdu – galvenais varonis saņem atklātu vēstuli no sievas: meli ir klātesoši arī viņu abu attiecībās. Tam seko dažādi paralēli notikumi Džanni dzīvē, kas nereti galveno sižeta līniju padara smagnēju, liek tai izskatīties mākslīgi konstruētai. Šķiet, galvenā varoņa izveidi Veronēzi varēja daudz veiksmīgāk papildināt ar iekšējiem monologiem. Piemēram, autors attēlo Romas gastronomisko uzkodu baudīšanu ar dialogiem, veido atmiņu atkāpes un monotonus filozofiskus spriedumus, ko papildina „reportāžas” no Džanni iekšējās pasaules, taču diemžēl tekstā tik un tā trūkst varoņa emocionālās jaudas.

Noteikti jāuzteic atzinība grāmatas noformētājai Sanai Romanovskai. Uz vāka attēlots galds ar diviem krēsliem – pirmo krēslu, kas ir pelēks, var interpretēt kā pagātni, pelnus un Džanni miermīlīgo, mietpilsonisko un rutīnas pārbagāto dzīvi, savukārt otrais krēsls sarkanīgos toņos – tā ir tagadne, kas kā uguns izdedzina pagātni līdz pilnībai. Džanni it kā ir spiests garīgi amputēt daļu no savas pagātnes un tāpēc ierauga sevi citā gaismā.

Džanni kā marionete atrodas satiktā taksista, būtībā nezināmā vīrieša, („piromāns, kas noraugās ugunsgrēkā, kuru pats tikko izraisījis” – 141.lpp.) rokās; šis „piromāns” ierodas, kad vien vēlas, un ar savu klātbūtni apliecina, ka dzīve bijusi ilūzija un Džanni ieiet arvien dziļākā pagātnes purvā. Autors panāk, ka Džanni pārliecinās par pagātnes trauslumu un nenoturību: „Kāpēc atmiņa ir tik sarežģīta? Kāpēc tā aizņem tik daudz vietas, bet pēc tam nespēj atbildēt uz visvienkāršākajiem jautājumiem? Vai toreiz tai avārijā holandietim bija brūni vai blondi mati? Kā Bērts Lankasters Verakrusā virpina revolverus – uz priekšu vai atpakaļ? Cik kāju ir skudrai – sešas vai astoņas? Uz kuriem sāniem parasti guļ Frančeskīno – uz labajiem vai kreisajiem?” (161) Atmiņas negaidītie „melnie caurumi” mēdz darīt cilvēku apjukušu savas esamības priekšā: „(..) ko tad, ja viss mans līdzšinējais domu gājiens ir ritējis nepareizā virzienā? Ko tad, ja pieaugt nebūt nenozīmē iepazīt pašiem sevi un pieredze atnes līdzi tikai vienu dāvanu – nepieciešamību pielikt treknu „ne” pirms vārdiem „zinu, kas es esmu”?” (37). Domājot par attiecībām ar tēvu, kurās vienmēr valdījušas domstarpības un vēsums, varonis risina arī mūžīgos jautājumus par dzīvi un laiku. Sandro Veronēzi rāda esamības mūžīgo traģismu, cilvēka maldīšanos un mēģinājumus definēt sevi, kas liek domāt par mūžīgo klejojumu un meklējumu klātbūtni ikvienā no mums.

Haoss, absurds, pagātne un disharmonija – tie ir šī romāna galvenie atslēgas vārdi. Nodaļa nr.18. ir veidota bez pieturzīmēm, apziņas plūsmas tehnikā un precīzi ataino to, kas notiek apjukušā Džanni galvā. Varonis taustās tumsā, lai atrastu sevi un saprastu savas izcelsmes vēsturi, jo notikumu interpretācija lielākoties ir tīri subjektīva un nesakrīt ne ar savu, ne ar citu pieredzi, tāpēc tik viedi ir tēva drauga vārdi: „ – Es tikai gribu tev pateikt, – viņš turpina, – ka reizēm mēs par kaut ko esam absolūti pārliecināti, gatavi likt galvu ķīlā, taču patiesībā nekas nekad nav bijis tā, kā uzskatām. Jo mēs īsti labi neatceramies, vai arī attiecīgā lieta vai parādība mums vienmēr ir atklājusies kādā noteiktā formā, taču patiesībā viss ir bijis citādi...” (132).

Šajā Sandro Veronēzi romānā, kas Latvijā nu jau ir trešais tulkotais viņa darbs, tik lielu nozīmi ieņem absurds kā tēlojuma princips, ka tas vājina tekstu kā kopumu; kopā tiek samesti tādi notikumi, kas padara galvenos varoņus nekustīgus, statiskus, neinteresantus; neargumentēta ir saraustītība un atšķirībā no iepriekšējiem romāniem – pat paša romāna dinamika kā sižeta attīstība ir traucēta. Autors samulsina lasītājus un tomēr pavēl domāt (citādi grāmatas atvērto finālu nav iespējams saprast), jo šis romāns liecina, ka „(..) universs ir ņirdzīgi neloģisks – kāpēc ne? – un notikumi tajā risinās bez iemesla, bez cēloņsakarībām, līdzīgi kā multenēs.” (43)