Sieviešu vēstures rakstīšana. Marina Stepnova “Lazara sievietes”

Romāna “Lazara sievietes” sižets var šķist banāls – ģēnijs Lazars Lints 18 gadu vecumā ierodas Maskavā, lai mācītos pie spīdošā matemātiķa Čaldonova, kurš jauno zinātnieku ņem savā aizgādībā un uzņem arī savās mājās. Tur Lints satiek Čaldonova sievu Marusju, kura kļūst par viņa mūža platonisko mīlestību. Kad pēc Marusjas nāves Lazars satiek jauniņo laboranti Galočku, viņš Galočkā ierauga Marusju jaunībā un, iededzies kaislē un iekārē, izmanto savu ietekmi un varu, lai iegūtu viņu sev. Vēlāk, jau pēc Lazara nāves, stāsts turpinās par viņa mazmeitu Lidočku, kura, 5 gadu vecumā zaudējusi abus vecākus, nonāk pie Galočkas jeb Gaļinas Petrovnas, aug bez mīlestības un ilgojas pēc īstām mājām.

Neskatoties uz to, ka grāmatas nosaukums ir “Lazara sievietes”, ģeniālais zinātnieks drīzāk romānā ieņem epizodisku lomu. Romāns sastāv no 6 nodaļām – Bārbelīte, Marusja, Lazars (šī nodaļa patiesībā arī ir par Marusju), Galočka, Gaļina Petrovna, Lidočka – un to var izlasīt kā 20. gadsimta sieviešu vēstures stāstu, kur katra no trim Lazara sievietēm reprezentē atšķirīgu Krievijas vēstures posmu.

Marusja, dzimusi 19. gadsimta beigās, ir vecās jeb pirmsrevolūcijas Krievijas sieviete, kuras galvenais uzdevums ir māju veidošana, ģimenes labklājība un rūpes par citiem. Galočka, dzimusi 1941. gadā, ir tipisks padomju laika bērns, romānā – maza skrūvīte varas mašinērijā, kuru emocionāli nogalina apkārtējo un arī viņas pašas bailes no varas. Savukārt Lidočkas dzīvē – viņa dzimusi 1980. gadā – ienāk pārmaiņu laiks, kas saistīts ar Padomju Savienības sabrukšanu.

Kamēr lielā vēsture notiek kaut kur ārpusē – tā romānā ir gana svarīga, jo atzīmēts gan laiks pēc 1917. gada revolūcijas, gan 2. Pasaules karš, gan atombumbas izmēģinājumi, kuros piedalās arī Lazars Lints, gan padomju laiks, gan pārmaiņu laiki pēc Padomju Savienības sabrukšanas, – grāmata vērsta uz mazo jeb individuālo vēsturi, kurā Marusjas nespēja iznēsāt un dzemdēt bērnu ir būtiskāka par revolūcijas notikumiem. VirdžīnijaVulfa, domājot par atšķirīgo sieviešu un vīriešu vēstures uztveri, esejā “Sava istaba” raksta, ka sievietes vēstures uztverē pārkāpj konkrētu datumu, gadskaitļu robežas, jo būtiskāks par īpašiem datumiem un lieliem notikumiem sievietei ir mājas ritms, tādēļ vīrietis, pārnācis mājās, atverot dzīvojamās istabas durvis, ierauga tur sievieti “kā viduspunktu kādai citai kārtībai un dzīves sistēmai, un kontrasts starp šo pasauli un viņa paša pasauli, kura ir, piemēram, tiesas zāle vai Apakšnams, acumirklī spirdzina un spēcina”[1]. Arī Marusjas veidotās mājas ir pasaule, kura zinātniekiem – Čaldonovam un Lazaram Lintam – ir absolūti nepieciešama: “Čaldonovs bija svēti pārliecināts, ka Marusjas ikdienas solī ir nesalīdzināmi vairāk jēgas nekā viņa paša (..). It visā tajā bija kāda apbrīnojama, aizkustinoša, uzreiz saprotama to mazo notikumu loģika, vienīgi no kurienes var veidoties liela laime.” (51)

Marusjas attieksmē pret apkārtnotiekošo ierakstītas atšķirīgās sievišķās vērtības. Piemēram, kad 1941. gadā zinātnieki, kuri darbojas kara mašinērijā, tiek evakuēti uz N pilsētu un Marusjai un Čaldonovam tiek ierādīts dzīvoklis, kura iepriekšējie īpašnieki bijuši spiesti steigā to pamest, Marusja ir tā, kura iejūtas apkārtējo notikumu traģismā: “(..) uz viņu (Čaldonova un Linta) sirdsapziņas bija simt divdesmit miljoni šāviņu un mīnu, piecpadsmit tūkstoši septiņsimt deviņdesmit septiņas lidmašīnas, neskaitāms daudzums nāvju, bet uz Marusjas sirdsapziņas nebija nekā, taču viņi steidzās lejā pa trepēm, smiedamies kā puišeļi, turpretī Marusja stāvēja uz sliekšņa, noraudzīdamās viņiem pakaļ, un aiz viņas muguras saspringti klusēja milzīga, baisa, vientuļa diena, kas nebija aizpildāma ne ar kādām saimniecības rūpēm.” (91) Kad Marusja plašajā dzīvoklī pieņem vairākas evakuēto ģimenes ar maziem bērniem, Čaldonovs un Lints vienojas aizvainojuma un greizsirdības jūtās par to, ka visa Marusjas uzmanība vairs nepieder viņiem. Ja zinātnes ģēniju – vīriešu – atklājumi (viņi arī piedalās atombumbas izgudrošanā) nes nāvi un iznīcību, Marusjas atklājumi ir ļoti atšķirīgi: “(..) būt laimīgai viņai allaž nozīmējis mīlēt, taču tikai tagad, septiņdesmit trīs gadu vecumā, evakuācijā, kara laikā, viņa beidzot bija sapratusi, ka mīlēt nenozīmē iegūt savā īpašumā.” (101) (Jāpiebilst, ka šis 20. gadsimta vēstures stāsts ir stāsts par priviliģētiem cilvēkiem Krievijā, karam noderīgiem zinātniekiem, tāpēc Marusjai nav ne jācieš bads, ne jāpiedzīvo represijas utt.)

Sieviešu vēsture ir tā, kas lielākoties paliek nezināma, un vienīgais, kas atgādina par Marusjas esamību ir kāda anonīma fotogrāfija uz Linta rakstāmgalda, kurā redzama “(..) kāda sirma veča, vai nu kāda radiniece vai paziņa, divdesmit trīs ģimenes dzīves gados Gaļina Petrovna tā arī netika pajautājusi, kas viņa īsti tāda bijusi” (236). Marusjas atstātais mantojums – 19. gadsimtā iesietie “Ņivas” gada komplekti un Jeļenas Molohovecas “Dāvana jaunajām saimniecēm jeb Palīglīdzeklis izdevumu mazināšanai mājsaimniecībā” – Gaļinas Petrovnas acīs ir “sīki bukinisma gruži”, taču Lidočkai šis mantojums iegūst naudā nenovērtējamu nozīmi – Molohovecas balss (grāmatu Lidočka iemācās no galvas) romāna tekstā sajaucas ar Marusjas balsi, Lidočkai pusgadsimtu vēlāk atgriežoties pie Marusjas koptajām vērtībām.

Romānam ir gredzenveida kompozīcija: tas sākas ar traģisku notikumu Lidočkas dzīvē un arī beidzas ar Lidočkas stāstu. Aplis atkārtojas arī saistībā ar sievieti un māju: Lidočkai tāpat kā Marusjai svarīga ir māju veidošana (jau pieminētā Molohovecas grāmata; mājturības pulciņš, kura nodarbības Lidočka klausās slepus pa atslēgas caurumu; māja, kuru Lidočka iztēlojas, iekārto un apdzīvo savā iztēlē): “(..) spēks ir prasmē nodoties sīkumiem, bet dzīve – dzīve no sīkumiem vien sastāv. Un tikai apkopojot šos sīkumus vienā nepārtrauktā rakstā, tikai blīvi savienojot atsevišķās detaļas, varēja cerēt, ka māja reiz no bezgala garām fantāzijām pārvērtīsies visīstākajā patiesībā.” (279) Tādējādi Lidočka, 20. gadsimta beigu sieviete, atgriežas pie sievišķajām vērtībām, kas dominēja Marusjas dzīvē gadsimta sākumā, kamēr Gaļina Petrovna romānā simbolizē „izrauto vidusposmu”, kas saistīts arī ar padomju varas kropļojošo ietekmi uz cilvēku. Savukārt Lidočkas un Gaļinas Petrovnas stāsti romānā daudz lielākā mērā nekā caur viņu radniecību tiek saistīti caur vardarbību pret sievieti, sievietes ķermeni, arī sievietes emocionālo pasauli, un Stepnova romānā nevairās no naturāliem aprakstiem, lai rādītu šo vardarbību.

Romāns “Lazara sievietes” ir aizraujošs un viegli lasāms. Blakus romāna galvenajai sižeta līnijai autore veikli un distancēti, ar ironisku attieksmi virknē vēl citus epizodiskus stāstus (Anele no ebreju apdzīvota moldāvu miestiņa Felešti Besarābijā, Nikolajičs no Jelbaņas, tipiskā padomju ģimenīte Carjovi, Lužbina stāsts utt.), arī caur tiem pieskaroties dažādiem vēstures notikumiem. Ar ironijas palīdzību romānā ne tikai tiek fiksētas neatbilstības starp vēlamo un esošo, tā reizē arī mazina traģisko notikumu nozīmību, uzrādot situāciju absurdumu un neļaujot romānam pārvērsties melodrāmā.

[1] Vulfa, V. Sava istaba.  R.: Atēna, 2002.  102. lpp.