Jūtas un citi zvēri. Andris Jansons „Tūju pasaka”

Tādas nu tās sabiedrības prasības, neko nepadarīt. Te nāk prātā Freida (šis tēvocis „Tūju pasakā” ir ļoti nozīmīgs) apziņas daļas, Lakāna attīstības fāzes – kas tik mazam cilvēkam nav šajā pasaulē jāpiedzīvo!

„Tūju pasaka” varētu būt labs „ceļvedis” (jo tāds noteikti šajā samudžinātajā pasaulē ir nepieciešams!) mūsdienu bērnam, kuram jāsastopas ar pasaules dažādību un neviennozīmību un kura vecāki (piedodiet atkal!) ir vai nu stulbi, vai pārāk aizņemti, lai tiešā komunikācijā rastu paši savus oriģinālus veidus, kā bērnu iepazīstināt ar pasauli iekšpus un ārpus sevis.

Psihoterapeita Andra Jansona vēstījums ir nepastarpināti pieaugušā, profesionāļa stāsts, veidots, balstoties uz konstrukciju, veiklu spēli – domāju, atsevišķās situācijās tas noteikti var noderēt kā palīgs terapijā vai kā terapeitisks līdzeklis, taču man tā arī nerodas skaidrība, vai tas var noderēt bez psihoterapeita (vai cita psiho-) vadības, rosinājuma...

Nav iespējams izstāstīt, kāda koncepcija ir grāmatas pamatā, jo tādā veidā var priekšlaikus atklāt tās būtību, kas noteikti jāizzina un jāsaprot lasīšanas laikā. Sākotnēji tā tiešām ir mūsdienu pasaka, kas noraida senseno laiku brīnumainību, pārceļot to uz mūsdienu ikdienišķām situācijām, piemēram, maza zēna ar dīvainu vārdu – Oge – vēlmi doties pie vecvecākiem vienam pašam. Vecāki nolemj viņu ceļā laist vienu, un tad arī atgadās dažādi piedzīvojumi. Tādējādi jau sākumā ir skaidrs, ka kaut kas notiks, tikai nav skaidrs, kas. Tas atklājas vēlāk, un visai likumsakarīgi – savā ziņā „Tūju pasaka” līdz noteiktai vietai imitē iniciācijas pasakas/mītus/stāstus, un līdz tai vietai ir arī savā ziņā interesanti, jo autors izdomājis visai interesantu veidu, kā likt bērnam radoši, izzinoši uztvert jūtu pasauli. Turklāt iztrūkst didaktika – autors pat visai brīvi „palaiž garām” faktu, ka mazā zēna lielā māsa viņu ķircina dīvainā personvārda dēļ; šķistu, ka tieši tā varētu būt īstā problēma, jo tā arī paliek: Ogem netīk kopā ar māsu uzturēties – jā, pilnīgi nekur –, jo viņa apsaukājas... Protams, tas arī nāk no dzīves; ikviena situācija grāmatā ir „iz dzīves” – sarežģīti apstākļi, kā ar tiem tikt galā bērnam vienam pašam un kas viņam ģimenē ir tie galvenie palīgi. Tomēr ar ģimeni kopumā ir visai dīvaini: mamma, pēc Oges domām, vispār zēnu nesaprot (toties tētis gan – mamma viņam pakļaujas – nu īsta, patriarhāla, normāla ģimene!), māsa apsaukājas (bet, lai risinātu situāciju, nekas netiek darīts – vien beigās zēns izsaka vēlmi pēc „nedīvaina” vārda – kur tad paliek sadzīvošana ar savu unikalitāti???). Tad nu jāsūta zēns pie vecvecākiem (vismaz tie ir jauki un zēnam patīkami). Tas viss pierāda, ka pasaka ir konstrukcija, pakļauta noteiktai idejai, nedomājot par blakus sižetiskām līnijām, kas var radīt tikpat daudz, ja ne vēl vairāk jautājumu... Bet visai oriģināla ir sākotnēji varbūt samudžinātā doma: ja pavada, tad risina – tā Oge saprot dažas nesaprotamas lietas.

Tātad – līdz zināmam līmenim pasaka ir interesanta (bet nebūt ne vienkārša). Noslēgums gan izdevies visai didaktisks – autors izskaidro visas mīklas, ar kurām Ogem bijis ceļā jāsatopas. Mācību ir bijis nepieciešams apgūt, bet diemžēl autors to nav ļāvis izdarīt mazajam lasītājam (kopā ar vecākiem) pašam. Droši vien tieši šādā veidā kaut kādus terapijas elementus ir iespējams „iznest” plašākā sabiedrībā. Taču tas ir vien fakts, ka grāmata lielā mērā bērniem domāta tikai otršķirīgi – ar to sākumā vajadzētu iepazīties vecākiem, kuri nezina (!?), kā bērnam izskaidrot jūtu, izjūtu, sajūtu pasauli.

Iespējams, es uzaugu daudz vienkāršākā pasaulē un mani vecāki arī. Toties viņi bija radoši un mācēja ievadīt jebkurā pasaulē bez problēmām, mācēja izskaidrot sajūtas un izjūtas. Arī tās grāmatas, kas tika lasītas kopā vai vienatnē, nebija klaji terapeitiskas vai kā citādi „ļoti palīdzošas”, bet gan drīzāk mākslinieciski radošas; vēl joprojām, ja ir jāizvēlas, domāju, ka Raiņa bērnu dzejoļi empātijā, priekā, dusmās utt. spēj iepazīstināt daudz labāk nekā jebkas cits, klajāk didaktisks. Bet, protams, noteiktās situācijās „Tūju pasaka” noteikti varētu palīdzēt – ja rodas tāda nepieciešamība. Tikai – tā pavisam noteikti nav grāmata bērniem. Un varbūt tās izvērtēšana itin nemaz nav literatūrkritikas uzdevums.