Vilks vidū vārdu

Tā kā recenzijas par šo krājumu Latvijas literārajos izdevumos jau dienasgaismu piedzīvojušas (piemēram, konTEKSTA 1. numurā un portālā punctum), tad šķiet, ka veiksmīgs paņēmiens varētu būt pašpikojums no nesen izdotās "Poētikas tuvplānā" (Kalniņa, I. E. (sast.) Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2017) – pievērst uzmanību vienam krājuma dzejolim, kuru pašķetināt aizraujošāk, nekā īsi bilst par krājumu kopumā (tomēr sakari ar to tiks iezīmēti).

Tuvapskatei izvēlējos dzejoli "Kerkīra heksametros" (BJVL 15.–18. lpp.), kurā Kronbergs ar vārdu aprakstošo lakmusu iezīmē Grieķijas kultūrstāvokli. Tomēr tas nav vienīgais dzejolis ar grieķiskuma klātbūtni – arī citviet sastopamas sasaistes ar hellēnisko kultūrmantojumu (eirozonējums UB 24. lpp., hēsiodiski kavafiski motīvi BJVL 19.–20. lpp., Delfi 24.–25. lpp., nemainīgums kopš filosofijas sākotnes 41. lpp., kā arī citviet). Lai gan dzejolis sacerēts Rietumu literārās sākotnes dižpantmērā – daktila heksametrā –, jau no pirmajām vārsmām nolasāma satīriskuma gaisotne un pieskaņa. Tā atgādina gan Olivereto heksametrus par lauku vectēva izjūtām grieķu salātu un latviski ierastās skābrēmotas salātlapas sastatā, gan Rolanda Virka mūsdienīgos dzejojumus antīkajos pantmēros, gan Boženas Chodunskas varoņvārsmas. Turpmākais dzejoļa lasījums liek saprast, ka literatūras teorijā jau kopš Aristoteļa laikiem cildenajam un nopietnajam piedēvētais pantmērs pārvērties no senlaicīgi episka par laikmetīgi komisku, un šī dzejoļa kontekstā komiskais ar episkā palīdzību parāda drīzāk traģisko, tomēr vairāk liekot smiet, ne asaras liet.

Ņemot vērā iepriekš pieminētos mūsdienu heksametristu piemērus, jājautā, vai tā lietojums nav tikai ironisks rīks, kas jau laikus ievirza lasītāja attieksmi. Lai gan vārdu ievirknēšana tajā tikai vietām ir negluda kā Grieķijas vēsture, kopumā nekādas ritmiskas aizas atsevišķas vārsmas nerada. Galu galā jau Horātijs pamanīja, ka arī labais Homērs reizēm aizsnaužas. Tā kā Kronbergam patīk dzejā iepīt arī visādus jociņus un pigorus, tad, iespējams, ka heksametrs izvēlēts, lai lasītājos radītu smieklu šaltis par tūristiem, kas zviln Korfu pludmales zilgviļņu šaltīs? Turklāt, ja virsraksts norāda, ka tas ir heksametrs, varbūt Kronbergs ņirgājas par mūsdienu lasītāju, kurš pats retumis varētu tādu atpazīt (drīzāk dabūtu vigulisku nervu sabrukumu no heksametra sagribēšanas), tieši tāpat kā tūrists Korfu diez vai bez spilgtām norādēm spētu atšķirt dažādu laikmetu kultūras liecību klātbūtni.

Kerkīra, kas tagad pazīstama kā Korfu, izvēlēta kā skatuve mūsdienu Grieķijā valdošo pretstatu sadursmei – starp seno un mūsdienīgo, cildeno un maspatērniecisko, hellēnisko un eiropeisko. "Grieķija šodien ir tūristu un savu pagātnes ēnu / Pārpilna valsts, kas vēl Eiropas Kopienā meklē sev vietu" (BJVL 15. lpp.). Kultūrmantojums tiek iezīmēts gan kā nasta, gan bagātība – no vienas puses, ir milzums, ar ko lepoties un piesaistīt kā tūristus, tā pētniekus, no otras puses, kā maujoši Aīda veļi visa kultūrmanta velkas līdzi, nespējot sadrupt līdz galam, kas tādējādi pavērtu iespēju tik mītiskajam restartam kultūras un parādu nomocītajai Grieķijai. Dzejolī paradoksāli arī tiek ievīta tūristu loma – it kā viņu pilns, visi Korfu iztērē savu naudu, tomēr posts ir neizbēgams, it sevišķi "Grieķijas garam", ne tikai piesārņotajām pludmalēm un cauru diennakti pietrokšņotajām ielām.

Līdzās Barselonai, Venēcijai un citām pilsētām Eiropā, arī Korfu sala ir viena no vietām, kurā vietējie iedzīvotāji ir uzsākuši protestēt pret nekontrolētu ne tikai "bēgļu", bet arī tūristu pieplūdumu – arī Kronbergs savos sešmēros aprāda situācijas kritiskumu: "Šodien vairs pludmalēs nejūt ne smaku no vietējās kultūras" (BJVL 15. lpp.). Viss, kas šais krastos reiz bijis varenības vērts, nu ir vien ceļvežu galapunkts – "[..] ķeizara Vilhelma [..] tronis [..] – ciemata galvenais tūrisma objekts" (BJVL 16. lpp.) – kultūrpārdodamība ir jaunais purpurs.

Līdz ar šādiem Grieķijas pašizjūtas sarežģījumu aprakstiem nav brīnums, ka arī Kronberga, horrendum dictu, liriskais es (kā man riebjas šis apzīmējums) meklē savu es – vārdos, pusnaktī, uz balkona, tomēr "ess" pat paša rokās nedodas viegli. Dzejoli noslēdzošā pusvārsma ir potenciāla jaunlaiku iezīmētāja – "Radīs tie [=dzejnieki] jaunlaiku jonisko dzeju" (BJVL 18. lpp.). Visticamāk, dzeja pastāvēs arī pasaulē, kādu to Kronbergs apraksta Korfu salā. Tikai miera nedod šāda pusvārsma – vai arī pati dzeja būs tik tāda pusdzeja?

Arī vārdu rotaļas, kas ir viens Kronberga dzejas spēkavots, ir klātesošas korfiskajās vārsmās –  – "Lielajā hotelī grieķiskas dejas tiek rādītas tūristiem / Gandrīz kā latviešu – mazāk no pelēkā, vairāk tie palēkā" (BJVL 17. lpp.). Acīmredzot vārdu rotaļas ļauj ne tikai pašmērķīgi ēverģēlēties, bet arī nodoties kultūru salīdzinājumam.

Savukārt otrā (lasītajam pagadījušamies lasīšanas secībā) krājuma "Uz balkona" arabesku margojumu veido beznosaukuma dzejoļu ampersandiskais vijums, liekot noticēt, ka visu laiku atrodamies uz viena balkona, tikai katrā lappusē pievēršamies citai margai. Iespējams, arī tā ir dzeja – nevis uztvert balkonu kā vienu veselumu vai aplūkot ainavu, kas paveras no balkona, bet pievērst uzmanību katrai atsevišķai margai, tādējādi preparējot katras apsūbējumu vai spozmi, secējot arī savas dzejā pārnestās izjūtas.

Recenzijā izvēlētais Kronberga dzejas aplūkojuma rakurss ir tikai viens no en-entajā iespējamiem. Domāju, ka ikviens, kurš paviesosies uz dzejnieka balkona, atradīs kādu iekvēlinošu āderi (piemēram, vārdu/burtu attiecības ar tekstu un īstenību, vārdu spēles, prokrastinovācijas, vivaldiskus Latvijas gadalaiku motīvus, pašizziņas un pašnoteikšanās netveramības smagmi, novecošanas sūrmi u. c.), kas ļaus aizrautīgi maldīties no margas uz margu.

Šajos krājumos pamanāma arī vizuālpoētisko paņēmienu klātbūtne – Kronbergs uzsāk starpkrājumu dialogu ar Guntara Godiņa dzejoli ("Guntaram Cīrihē" BJVL 61. lpp., Godiņš, G. CV. Rīga : Jāņa Rozes apgāds, 2008, 226. lpp.), kā arī "viena" panta atkārtojums sešos dažādos fontos (UB 35.–36. lpp.) ļauj izvērtēt tipogrāfisko īpašību iespaidu uz dzejoļa nozīmes un noskaņas uztveri, lai gan teksts ir viens un tas pats.

Lai arī kādus sarežģījumus Kronbergs iezīmē sevis meklējumos, tomēr poētikā viņš ir uzticīgs sev un sev ierastiem paņēmieniem – vārdspēlēm, grūti tveramai pašizjūtai un pašironiski remdeni skumjiem sevis meklējumiem –, tādējādi, pat ja Kronberga liriskais es nespēj sevi atrast, tad lasītājs šajā divkrājumā atradīs to Kronbergu, kuru jau pieradis pazīt.