Lokālais šarms. Janno Peldmā, Heiki Ernits „Lote un mēnessakmens noslēpums”

Jāatzīmē, ka, ja sākotnēji Lotes stāstus rakstīja tikai igauņu rakstnieks Andruss Kivirehks, tad šī jaunākā latviešu valodā izdotā grāmata tapusi pēc 2011. gada animācijas filmas scenārija motīviem. Filmas režisori ir Janno Peldmā un Heiki Ernits, taču scenārija veidošanā bija iesaistīts arī Kivirehks.

Kopumā grāmatā ar košajām, aizraujošajām ilustrācijām ir 39 nodaļas. Tas nozīmē, ka tajās ģimenēs, kur aug pirmsskolas un sākumskolas vecuma atvases un dzīva ir brīnišķīgā priekšā lasīšanas tradīcija, lasāmā varētu pietikt 39 vakariem. Protams, gadījumā, ja bērns pēc vienas nodaļas izlasīšanas uzstājīgi nesauks: „Vēl mazliet, vēl mazliet palasi!”, un rezultātā jūs attapsieties, ka izlasītas jau vismaz trīsarpus nodaļas...

Šajā grāmatā ir sakopots gandrīz viss labākais, kas varētu uzrunāt mūsdienu bērnu: te ir trakoti interesanta intriga ar noslēpumainiem akmeņiem, izsekošana un pakaļdzīšanās, neatslābstoša spriedze, prieki, komiskais mijas ar kādu pārdzīvojumu vai pat asaru un nopūtu, un, protams, galvenā varone, kas reizē ir gan jautra, mīļa, rotaļīga, gan arī prot parādīt raksturiņu, tāpēc netop par didaktisku ideju „ruporu” vai garlaicīgu „paijmeitiņu”. Tā ir dzīvespriecīgā un izdomas bagātā Lote! Turklāt tas viss ir dzirkstošas, rotaļīgas fantāzijas apdvests – patīkami pārsteidz un aizrauj vēstījuma autoru kolorītā izdoma, jo šajā stāstā lielākoties viss ir svaigs, nebijis, neklišejisks. Un delikātais ētiskais slānis nekad neizvēršas triviālā didaktikā. Te gribas atcerēties Ivara Ījaba publikāciju žurnālā „Ir”[1], kurā viņš reflektē par multiplikācijas filmu „Lote un mēnessakmens noslēpums”: I. Ījabs akcentēja divas dominējošās pieejas, kas tiek izmantotas, radot produktus „visai ģimenei” kino jomā. Pirmo pieeju raksta autors apzīmē par „holivudisko, vienkāršo recepti” (emocionāli iedarbīga, arhetipiska sižeta izvēle, ko veiksmīgi apstrādā vesela speciālistu rota); otrai gan Ījabs specifisku apzīmējumu nepiedāvā, tomēr akcentē, ka šī pieeja esot smalkāka, veidota, respektējot to, ka bērniem un pieaugušajiem patīk atšķirīgas lietas, tomēr tiecoties radīt ko tādu, kas sniegtu gandarījumu abām grupām – piemēram, spraigs, bērnus uzrunājošs sižets + vecākiem simpatizējoša asprātība un emocionālā inteliģence. I. Ījaba traktējums piedāvā saprast, kas simpatizē arī šajā grāmatiņā: tā ir rafinētā, smalkā recepte, šis eiropeiskais „neholivudiskums”, „nedisnejiskums”, un tomēr neietiekšanās citās, piemēram, bērniem neaktuālās, neinteresējošās kategorijās (jo ir taču atrodama arī tāda oriģinālliteratūra bērniem, ko inteliģents pieaugušais varētu atzīt par labu, augstvērtīgu esam, tomēr tā īsteni neuzrunātu pašu „mērķauditoriju” – mūsdienu bērnu un tml.). Grāmatā valda lielisks balanss starp kolorītu oriģinalitāti un vienkāršu, nedefinējamu „ir interesanti!” kategoriju. Valoda ir asprātībām pildīta, tēli – brīžiem komiski un tik ļoti uzjautrinoši, iekuļoties dažādos pārpratumos un nemitīgi arī pārprotot citam par citu.

Nosacīti vēstījumam varētu piedēvēt maģiskā reālisma iezīmes: tēli, lai arī antropomorfizēti dzīvnieki, darbojas sadzīviskā līmenī – cep pīrādziņus, pankūkas, tīra zobus un vakaros laicīgi pošas gulēt, tomēr līdztekus sižetā ieplūst arī dīvaini neticamas lietas (piemēram, garā pupa, kas no Zemes izaug līdz Mēnesim, neparastie tēli, no „normālajiem” dzīvnieciņiem atšķirīgie, kuri ienāk vēstījumā – trejausaini Mēness zaķi („citplanētieši”!), velnišķīgi nejauka Ķīseļa klimpa, kas izraisa dīvainu kaiti, Lielais Baltais spilvens un vēl šis tas). Protams, apzīmējumu „maģiskais reālisms” es lietoju šajā gadījumā pavisam nosacīti.

Vēstījums ir sazarots un daudzslāņains – paralēli pamata sižetam, kura ietvaros centrālais tēls Lote un vecais ceļotājsuns Klauss dodas pa pēdām mistiskajam mēnessakmenim, ceļā dodas arī noslēpumainie, trīsausainie svešinieki Rīvs un Tiks, un viņu mērķi un nodomi ir neskaidri, slepeni līdz pat noslēguma daļai. Šos abus „tandēmus” – Lote un vecais suns, Tiks un Rīvs – slepus pavada vēl arī teju komiski izmisīgais kaķis Pauls. Un katrai no tēlu grupām ir savi mērķi un vajadzības, sava motivācija lielajam ceļojumam, kas vēstījumam piešķir vairākas „dimensijas”.

Īpašas uzmanības vērts ir pašas Lotes tēls. Kultūrtelpā viņa mitinās aptuveni kopš 2002. gada. Domāju, nebūs pārspīlēts, ja Loti sauktu par vienu no veiksmīgākajiem „lokālajiem” zīmoliem bērnu kino un literatūras jomā. Un, tā kā igauņi ir mūsu kaimiņi, nav pārsteidzoši, ka Lote it labi var iedzīvoties arī mūsu kultūrā – kā kaut kas savs, tuvs un saprotams. Ierasts, ka savu konkrēto „zīmolu” ekspansiju izvērš, piemēram, Disney un citi – ir animācijas filmas ar konkrētiem tēliem, visu iespējamo veidu grāmatiņas un uzdevumu krājumi, spēles un plašs sadzīves priekšmetu spektrs, lai „iemīļoto varoni” iespējami spēcīgāk integrētu bērna ikdienā. Tās, piemēram, ir Disneja princeses, koši dzeltenais, naivais Vinnijs Pūks sarkanā krekliņā un vēl milzīga plejāde visu jaunāko multfilmu tēlu. Igaunijā „dzimusī” Lote ir viens no retajiem „vietējiem” piemēriem, kur bērnu kino un literatūras tēlu arī tiecas veidot kā plašāku zīmolu – ja sākumā bija tikai Andrusa Kivirehka radītais Lotes tēls, kas iemiesojās filmu sērijā Igaunijā, tad tagad ir divas pilnmetrāžas animācijas filmas, grāmatas un uzdevumu un krāsojamie albumi, kas tiek tulkoti, mazais sulas iepakojums bērniem un daudz, daudz citu lietu, uz kurām redzama Lote. Pašā Igaunijā 2007. gadā turklāt tika pat izdota pastmarka ar Loti – līdzās citām igauņu pastmarkām ar Igaunijas kultūrvēsturē ievērojamiem mākslasdarbiem personībām un vietām. Kāpēc tas ir pozitīvi? Iespējams, tāpēc, ka Lotē un viņas piedzīvojumos ir netverami iekodēts kaut kas cieši un dziļi saistīts arī ar mūsu identitāti un/ vai reģionu, ar tam specifisko, kaut kas sirsnīgs un patiesīgs. Un, protams, Loti par „mūsējo” padara arī latviešu mākslinieku iesaiste Lotes animācijas filmu radīšanā. Turklāt zīmīgi, ka Lotes tēls tika iekļauts izglītības un kultūras mūžizglītības programmas „GRUNDTVIG” izstādē un apskatā „Eiropas literārie tēli” (European Literary Characters)[2], kur tika atspoguļoti daži spilgti nelielo Eiropas valstu literārie personāži, kas kaut kādā līmenī uzskatāmi par savai nācijai zīmīgu vērtību vai tipisku iezīmju reprezentantiem un kuru identitāte sakņojas konkrētā reģiona specifikā.

Jāakcentē arī vizuālā stilistika, jo vizuālais moments jaunākajiem lasītājiem ir ļoti, ļoti būtisks. Interesi par vizuālajām niansēm grāmatā apliecina, piemēram, bērna nemitīgi centieni noskaidrot, kurš no stāsta tēliem ir redzams konkrētajā bildē – ilustrācijas šajā grāmatā ne vien izklaidē, bet vietumis arī paplašina vēstījumu, attēlojot norises vai sīkas detaļas, kas tiešā veidā tekstā neparādās. Turklāt mākslinieks Heiki Ernits ilustrācijās veiksmīgi kombinējis „reālistisku” datorgrafiku (vide/ dabasskati/ telpas) ar tādu stilistiku, kas rada ar roku zīmētu zīmējumu iespaidu – tādi, piemēram, ir dzīvnieciņu tēli, un šis princips tiem piešķir nepieciešamo sirsnīgumu.

Lotes grāmatiņa iepriecinās arī pašu mūsdienīgāko vēlīnā pirmsskolas vecuma un sākumskolas lasītāju – un, iespējams, arī viņu vecākus. Jo jautrās sunenītes piedzīvojumu stāsts lasītāju ieved pārsteidzošā pasaulē – „ārpuslaicīgā” telpā (te nav ne datoru, ne planšetdatoru, ne mobilo tālruņu!), kas vienlaikus ir pietiekami krāsaina, „moderna” un aizraujoša mūsdienu lasītājam.