LU konference
Grāmata sastāv no diviem materiālu vākumiem. Pirmais vākums – 80 pasakas – tika apkopots 19. gs. beigās. Otrais – 50 pasakas – tika savākts laikā no 1925. līdz 1938. gadam; pasakas pierakstītas igauņu valodā. Ludzas igauņu folklorā manītas kaimiņtautu – krievu, latviešu u. c. – ietekmes, ko atklāj arī pasaku tematikas un to varoņu līdzība citu tautu pasakām. Zīmīgi, ka Ludzas igauņu pasakas stāstījuši ne tikai paši luci, bet arī tautas, kas dzīvojušas kaimiņos – latgalieši, poļi u. c. Valodas īpatnības, kas atveidotas Guntara Godiņa tulkojumā, ir labi pamanāmas, īpaši krājuma otrajā daļā. Tulkojums ataino to, ka pasakas tikušas pierakstītas igauņu valodā, turklāt neliterārajā, un lasītājam tādējādi ir vieglāk asociēt tekstus ar to pieraksta vai sacerēšanas laiku, piemēram: „Pēc tam velns pie viņa atved sievišķi. Priesteris iemīlas, sāk viņu glāstīt, bučot un sapurgā.” (402) G. Godiņš pasakas ir tulkojis, saglabājot arī rusismus, ko stāstītāji ir lietojuši savā runā, piemēram, „Māte saka bērnam, kas raud šūpulī (колыска): ”Кабь чорть взял тебя! Что плачешь?” („Kaut velns tevi parautu! Ko raudi?”) (403) Krājumu interesantu padara arī tas, ka tajā iekļautās pasakas ne vienmēr ir pierakstītas līdz galam – dažreiz tām nav nobeiguma. Citur pasākām uzrādīta arī variācija – tai dzirdēts cits nobeigums, cits sākums, bet pasakas galvenā jēga tiek saglabāta.
Kas ir paši luci? Tie ir dienvidigauņi, kas ienāca Latvijā un apdzīvoja Ludzas apgabalu. Lucu valoda pastāvēja vairākus gadsimtus, un pēdējais viņu pārstāvis, kas runāja šajā valodā un zināja stāstīt par luciem, aizgāja mūžībā 2006. gadā. Ludzas igauņi kalpo kā atgādinājums latviešiem, ka mums sava valoda jākopj, jāturpina vākt folkloras materiālus, lai ikdienā latviešu valoda būtu ne tikai dzīva, bet arī bagātīga un daudzveidīga. „Ludzas igauņu pasakas” varam uztvert kā brīdinājumu vai pamudinājumu cienīt savas saknes, savu valodu un neļaut tam visam izzust.
Pasaku tematika ir ļoti plaša, un arī krājumā ietverto pasaku ir ļoti daudz. Abi vākumi ietver sevī pasakas par gudrajiem zvēriem – lapsu, kas ar savu viltību apmāna citus zvērus un arī pati sevi, vilku, kas izvilina aitiņas vai palīdz savam attālajam radam sunim. Tāpat sastopams latviešiem tik tuvais trešais tēva dēls vai ķēniņdēls, kas iziet briesmu pilnos iniciācijas ceļus un pierāda, ka ir īsts vīrs, un nopelna labumus. Pasakas vēsta arī par princesēm, trešo mātes meitu vai bārenītēm, kuru ceļš ir dažādu misiju pilns. Tajās dzīvo arī Dieviņš, kas dažādās formās pārbauda cilvēkus un pienācīgi tos atalgo.
Krājumu sastādot, ir ievērota starptautiski atzītā un zinātnieku vidū plaši izmantotā Anti Ārnes un Stita Tompsona sistēma, kas pasakas iedala dzīvnieku pasakās, burvju pasakās, mītu pasakās, pasakās par dumjo velnu un anekdotēs. Pēc šī parauga ir izveidots arī Kārļa Arāja un Almas Mednes „Latviešu pasaku tipu rādītājs” (1977). Šādas kompozīcijas izvēle norāda uz pasaku universālumu, kas palīdz tās saprast jebkurā pasaules vietā – kāds vienojošs motīvs, kāds zināms varonis palīdz atpazīt pasaku vai teiku, kurai līdzīgas sastopamas arī citu tautu mutvārdu tradīcijā. Šajā ziņā lucu pasaku veidošanas paņēmieni ir gana universāli, taču, kā uzrāda to tulkojums, arī oriģināli un vienreizīgi. Ludzas igauņu pasakas parāda, ka pasakas ir tā vērtas, lai tās lasītu arī mūsdienās. Jaunā paaudze noteikti pārliecināsies, ka dažādu pasaules tautu pasakas ietver sevī azartu, briesmas un laimīgas beigas. Turklāt pasakas māca pārdomāt savu rīcību un atgādina, ka jebkurai darbībai ir sekas. Vecākas paaudzes cilvēkiem lucu pasakas ļaus atcerēties bērnību un to, kādas pasakas ir dzirdētas vai lasītas, un salīdzināt, vai latviešu pasakas ir līdzīgas igauņu pasakām.
Tāds krājums kā „Ludzas igauņu pasakas” ir milzīgs pamudinājums latviešu folkloristiem ķerties pie jaunu pasaku krājumu izdošanas, arī pie jauniem pētījumiem par latviešu pasaku unikalitāti, kas vienlaikus parādītu arī to, kas tuvina latviešu pasakas Eiropas pasaku pulkam. S. Tompsons ir teicis, ka „latviešu un igauņu pasakas ir svarīgas, to vākums ir pamatīgs un mūsu zemēs pasaku stāstīšana nav zudusi, tāpat mūsu pasakas ir saglabājušas savu arhaisko formu”[1]. Savukārt A. Medne atzinusi, ka „arī pasaules krājumā nav ieliktas tikai mūsu latviešu folklorai raksturīgās pasakas”[2]. Tas ļauj secināt, ka šis jaunais lucu pasaku krājums (un varbūt arī topošie latviešu pasaku krājumi) spēj piedāvāt ko jaunu pasaku izpētē pasaules līmenī – ir tikai jāiedrošinās to paveikt. Te vietā atgādinājums, ka pasaku pētniecība ir ļoti interesants darbs. Arī lucu pasaku krājums piedāvā jaunu pārdomu materiālu, kurā iespējams lucu pasakas salīdzināt ar latviešu pasaku vākumu. Un tas nemaz nav tik sarežģīti – atverot šo krājumu, jebkurš lasītājs pamanīs ko tādu, ko ir lasījis, piemēram, dižo latviešu pasaku pētnieku Anša Lerha-Puškaiša un Pētera Šmita sastādītājos iespaidīgajos pasaku krājumos. Lai arī tie rada iespaidu, ka pasakas ir aptvertas pilnībā, jāpriecājas par to, ka mūsdienu pētnieki, piemēram, Guntis Pakalns, Sandis Laime u. c. turpina meklēt un papildināt latviešu folkloru ar pasakām un ne tikai. Vienlaikus jāpateicas visiem lucu pasakas vācējiem un pasaku krājuma sastādītajiem par viņu grandiozo darbu, kurš apliecina, ka ir svarīgi pievērst uzmanību arī dažādu tautu folklorai neatkarīgi no tā, vai tās būtu apmetušās tādā mazā valstī kā Latvija vai kādā lielvalstī. Galvenais ir neļaut šim materiālam pazust.
