Vārds grāmatas nosaukumā liek domāt, ka šis romāns būs kārtējais darbs par maniakiem, asinīm, upuriem, visu to, kas jau nez cik reižu lasīts citur... Bet, izlasot tekstu uz grāmatas aizmugurējā vāka vai prologu, lasītājs jau saprot, ka „Grieziens” atšķiras no saviem „sugas brāļiem”, un jau pirmās rindiņas ierauj neticamā prāta spēlē, kurā iesaistītie tēli un notikumi nemaz tik nevainīgi un vienkārši nešķiet.

Arī uzzinot vairāk par pašu autoru, vācu rakstnieku Marku Rābi nojaušam, ka viņa iegūtās zināšanas teātra, kino un televīzijas zinātnēs mums sniegs kaut ko neparastu. Vēl jo vairāk pārsteidz tas, ka šis romāns ir autora pirmais darbs, un, kā viņš norāda grāmatas beigās, „viņam ir ļoti liels prieks, ka lasītājs arī ir nonācis līdz grāmatas beigām, jo viņš tagad zina, ka viņš nav vienīgais, kas būs nonācis līdz grāmatas pēdējai lappusei”. Vēl varētu piebilst, ka autors ir ļoti labs psihologs, jo grāmatā tēlotais ir tik reāls un izjusts, ka neviļus rodas jautājums –  ja autors pats nav maniaks vai detektīvs ar izteiktu intuīciju, kā var tik detalizēti aprakstīt gan upura, gan uzbrucēja izjūtas?

Grāmatā ir ļoti daudz gredzenveida situāciju; katrs tās varonis dažādos grāmatas posmos atkal nokļūst apstākļos, no kuriem viņš ir šķietami atbrīvojies vai vismaz aizbēdzis pietiekami tālu. Arī pats romāns sākas un beidzas ar vienu un to pašu gadījumu – satiekas Gabriels un Viņš (vienīgi viens no viņiem vairs nav mazs bērns un zina, kā cīnīties pretī).

Viens no sarežģītākajiem grāmatas tēliem ir Gabriels, kuru lasītājs iepazīst kā 11 gadus vecu zēnu; Gabriels bērnībā sarunājas ar savu iedomu draugu Lūku no „Zvaigžņu kariem”, kas nebūtu nekas neparasts, pieņemot, ka bērnu fantāzija mēdz dominēt pār realitāti. Bet ko darīt, ja traumas dēļ šis iedomu draugs ir kopā ar tevi 30 gadus un citi tevi sauc par šizofrēniķi? Bieži vien savas agresīvās uzvedības dēļ kā sociopāts izskatās tieši Gabriels! Un katrs viņa solis, lai glābtu draudzeni, viņu pietuvina tuvāk cietuma kamerai. Autors ir ļoti veiksmīgi veidojis šo tēlu, modelējot to ar spēcīgu psihologa vērtējumu; lasītājs „ieejot” arvien dziļāk romānā, saprot, cik viegli sistēma var norakt cilvēku un cik veiksmīgi ar nepareiziem paņēmieniem ārstniecībā var iznīcināt cilvēku. Pat ja viņš vienkārši nav atguvies no šoka.

Cits pārsteidzošs romāna aspekts – katrs nākamais varonis, lai arī cik maznozīmīgs, ir saistīts ar tās šausmīgās nakts notikumu, kas mainījis daudzu romāna centrālo varoņu dzīvi. Gabriela pretmets ir viņa brālis Dāvids, kurš ir uzņēmīgs jauns vīrietis ar perfektu reputāciju, mierīgs un līdzsvarots un kurš nezina, kas īsti notika tajā vakarā, ar ko sākās „kaķa un peles” spēle starp Gabrielu un slepkavu. Turklāt Dāvids ar brāli nav komunicējis vairāk nekā 20 gadus, tomēr arī viņš tāpat kā visi citi grāmatas varoņi ir iesaistīts kādu varenāku cilvēku izveidotā shēmā. Turklāt grāmatas autors ir tik veiksmīgi izveidojis notikumu attīstības sistēmu, ka Dāvids, atkal satiekot brāli, notic viņam, turklāt kļūst par Gabriela vienīgo uzticamības personu, kas šķiet nereāli, zinot, ka šis cilvēks savu brāli principā nepazīst. Tas atkal liek apbrīnot autora spējas, parādot to spēcīgo stimulu, kas liek uzticēties cilvēkam, kuru esi pazinis tikai bērnībā.

Nākamais romāna „supervaronis” ir Gabriela draudzene Līza, kas pirmajā brīdi šķiet tipiska grūtniece, bet kurai ir tik spēcīgi attīstīta intuīcija, ka pat pēc pamatīgām traumām viņa spēj aizbēgt no slepkavas un ātrāk par Gabrielu uzzināt, kas ir Viņš (slepkava), kurš savā atriebības spēlē iesaista tik daudz cilvēku. Tomēr arī Līzas gadījumā viss nav tik vienkārši, kā izskatās; arī viņai nācies dzīvē pašai ar visu tikt galā, turklāt viņa ir žurnāliste, kas zina, ka dzīve nav tik vienkārša, un, lai cik tālu viņa netiktu prom no slepkavas, Līza atkal nokļūst tā rokās, un līdz pašām grāmatas beigām neviens nezina, kā viss atrisināsies.

Domājot par sajūtu, kuru rada grāmata kopumā, jāsecina, ka varbūt pat tavs kaimiņš, darba kolēģis vai vienkāršs garāmgājējs nemaz nav tik nevainīgs, kā var likties. Viņi visi ir kā figūras uz šaha dēļa, un visi tīko gāzt tavu karalieni, norakt tevi nebūtībā, tā, lai tu nevienam nepastāstītu patiesību. Bet slēptā patiesība ir tāda, ka visi nevainīgie jēri ir vilki, un tā sauktais briesmonis ir pati nevainība...

Romāns noteikti jālasa tiem, kuriem patīk, ja viņu prātu kairina tik spēcīgi, ka pat grāmatas pēdējā lappusē vēl arvien nepamet sajūta, ka tas nav viss, ka jābūt vēl kaut kam. Arī noslēpumainais slepkava ir viens no  stimuliem, kas noteikti liks grāmatu izlasīt, jo kas tas ir un kāds viņš ir, nezina neviens, līdz nav nonācis līdz grāmatas beigām. Tāpēc aši – visi pēc grāmatas!

Dalīties