LU konference
Pirmoreiz uzlūkojot šo grāmatu, varētu rasties asociācija ar trokšņainu balagānu. No grāmatas vāka pretī veras raiba publika: čigāniete ar tamburīnu rokās, trakulīgi dejojošs lācis, piecas matrjoškas ar mūžīgu smaidu sejā, kuģa kapteinis, kas groza stūri, eleganta lelle ar spalvu pie cepures... Visu vēl grandiozāku un iespaidīgāku padara govs ar skanošu zvaniņu kaklā, dzenis, kas kaļ koka dēli, divi dejotāju pāri, bungas, ģitāra un sarkans traktors. Kūsājoša enerģija, dzīvesprieks un krāsas vispārākajā pakāpē! Grāmatas vizuālais noformējums ir ļoti krāšņs, piesātināts un aicināt aicina ātrāk iepazīties ar grāmatas varoņiem.
Un te nāk pirmais pārsteigums... Iepazīšanās ir netipiski drūma bērnu grāmatai. Stāsts sākas ar ainu, kurā plīša lācis Teodors tiek izmests izgāztuvē, jo tam trūkst vienas acs un auss, tas pats noticis ar koka zirdziņu Kasparu, kuram trūkst viena riteņa. Kā vēlāk izrādās, tādi paši dzīves pabērni ir arī pārējie grāmatas varoņi – gotiņa Flora pazaudējusi zvaniņu, bet lelle Rezija – groziņu, koka putnam notrūkusi stieple, kas to darbina, traktoristam Mišam ir tikai viena roka, spēļu vilciņš vairs nedarbojas, matrjoškai pazudis ceturtais bērns, vingrotājam Ali ir tikai viena kāja, bet dejotājam skaistas meitenes vietā rokās ielikta pudele... Tā varētu būt īsta bēdu ieleja! Bet stāsta tālākajā gaitā šī drūmā noskaņa ātri vien zūd, un sākas piedzīvojumiem pilns ceļojums, jo visiem tēliem ir viens mērķis – nonākt Tripiti – zvejniekciemā ar baltu bāku, kurā dzīvo daudz bērnu, kuri gaida tieši viņus, rotaļāsies un mīlēs viņus.
Ceļā viņus sagaida kā grūtības, tā prieki un jauni ceļabiedri. Kopā viņi pārcieš policistu dusmas, draudīgas zosu mātes uzbrukumus, kritienus uz nelīdzena ceļa, sliktu dūšu un savstarpējus ķīviņus. Autors lielo ceļotāju pulku izvadā caur mežiem un jūrām, pilsētām un tirgiem, lietiem un nežēlīgam karstumam, priekiem un bēdām. Taču nevienu mirkli neviens no draugu pulka nezaudē izturību, atbildību citam par citu, savstarpējo atbalstu un ne brīdi nezaudē arī ticību kopīgajam sapnim. H. U. Stegers „Ceļojumā uz Tripiti” akcentē cilvēcību, sirds siltumu un spēju pieņemt atšķirīgo. Šīs vērtības spēj uzrunāt arī teju 50 gadus pēc grāmatas tapšanas.
„Ceļojums uz Tripiti” būs piemērota lasāmviela kā bilžu mīļotājiem, tā cītīgiem lasītājiem un klausītājiem – košas, lielas, smalku detaļu bagātas bildes un spraigs vēstījums, kas ne mirkli neļauj atslābt. Ikkatra grāmatas lappuse ļaus iepazīt arvien jaunus varoņus neparastās, negaidītās situācijās. Par „Ceļojumu uz Tripiti” savā grāmatplauktā priecāsies gan četrgadnieks, lasot kopā ar mammu, gan pirmās klases skolēns, kas atklājis grāmatu lasīšanas sniegto burvību.
Atzīmēšanas vērts ir fakts, ka H. U. Stegers radījis gan grāmatas tekstuālo, gan ilustratīvo materiālu. Un tas nemaz nepārsteidz, ieraugot, cik lieliski viņš savulaik ir uzzīmējis, piemēram, Alberta Einšteina karikatūru.[1] Stegers Šveicē pazīstams ne tikai kā bērnu grāmatu autors, bet arī kā karikatūrists, gleznotājs, pat unikālu rotaļlietu darinātājs. Grāmatas attēli jaunākiem bērniem visdrīzāk kalpos vienīgi kā ilustratīvs materiāls izlasītajam tekstam, savukārt vecākiem „Ceļojums uz Tripiti” varētu šķist aizraujošs tajā attēloto kultūrzīmju aspektā. Teju katrā lappusē autors pamanījies izceltu kādu konkrētai kultūrai raksturīgu elementu, kas izpaužas ilustrācijās attēloto ļaužu ārējā izskatā, apģērbā, apkārtējā ainavā, arhitektūrā, personvārdos, paražās. Ja bērniem, kuriem vēl nav tik lielas pieredzes, zināšanu par ģeogrāfiju, pasaules tautām un tām raksturīgo, tas būs ceļojums caur mežiem un jūrām, tirgiem un pilsētām, kalniem un tuksnešiem, tad vecāki visdrīzāk to redzēs kā ceļojumu cauri dažādām pasaules valstīm un pilsētām.
Autoram lieliski izdevies parādīt to, ka cilvēki bieži vien ir aizspriedumaini, negatīvi noskaņoti pret atšķirīgo sev apkārt, tāpēc viņi citādajā automātiski skata kā kaut ko sliktu vai tādu, no kā jāizvairās. H. U. Stegeram tas nav šķitis pieņemami, tādēļ ar grāmatas „Ceļojums uz Tripiti” palīdzību viņš viegli, it kā spēlējoties, mudinājis bērnus iepazīt pasauli, primitīvi nešķirojot apkārtējos savējos vai svešos, labos – sliktos, baltos – melnos. Ikkatra lappuse vēlreiz un vēlreiz apstiprina domu: esi atvērts pasaulei, tad pasaule atvērsies tev. Tas uzskatāmi parādīts, gan aprakstot grāmatas galveno varoņu – rotaļlietu – savstarpējās attiecības, gan ierunājoties vēstītājam, gan arī spilgti iezīmējas epizodē, kurā raibais ceļotāju pulks nonāk čigānu ciematā.
Lai arī mūsdienās grāmatas ne vienmēr ir konkurētspējīgas „dusmīgo putnu”, makvīnu vai citu planšetdatoros ieslēgtu jauno vēsmu priekšā, ir cerība, ka „Ceļojums uz Tripiti” kļūs par vienu no izņēmumiem. Ir grāmatas, kuras bērns palasa, pašķirsta un noliek plauktā līdz nākamajai palasīšanai un pašķirstīšanai. Un ir grāmatas, kuru lasīšanas laikā iestājas pilnīgs klusums, aizmirstas „Lego” konstruktors, zupa uz virtuves galda un tas, cik ļoti vēl tikko nācis miegs.
Šis bērnu literatūras klasikas piemērs uzskatāmi pierāda, ka labā bērnu literatūrā nav neaktuālu tēmu. Un, kas to lai zina, varbūt kāds no mazajiem lasītājiem pēc iepazīšanās ar šo stāstu kopā ar mammu vai tēti pasaules kartē atradīs, kur meklējama vieta ar maģisko nosaukumu – Tripiti. Varbūt kāds sāks sveicināties ar čigānmeiteni, kas dzīvo kaimiņos. Varbūt kāds pārdomās un nesteigsies izmest savu ilgi glabāto rotaļu lāci, bet piešūs tam ausi.
[1] Tā un citas H. U. Stegera zīmētas karikatūras ir apskatāmas viņa mājas lapā - www.h-u-steger.ch/Seiten/karikaturen.htm
[1] Tā un citas H. U. Stegera zīmētas karikatūras ir apskatāmas viņa mājas lapā - www.h-u-steger.ch/Seiten/karikaturen.htm
 grāmata „Ceļojums uz Tripiti”. Grāmata guvusi lielu atsaucību ne tikai Šveicē; šis galvu reibinošais un aizraujošais bērnu lasāmgabals ar intriģējošo nosaukumu aizceļojis tulkojumā arī uz Dāniju, Holandi, Japānu un pat Āfriku, kā arī pabijis daudzviet citur plašajā pasaulē. Šovasar ar tulkotājas Ilzes Šordertas un izdevniecības „Jumava” gādību „Ceļojums uz Tripiti” nonācis pie mazajiem lasītājiem arī Latvijā. ){kind=link}