Nepamanīt kara tuvošanos. Sandra Vensko „Maigā okupācija”

Uz romāna vāka redzamais pavirši atšņorētais zābaks, kas uzlikts uz galda, var būt kā ilustrācija svešzemnieku varas ienākšanai: netīrais ienācēja kāju ietērps uz tīrās mājas priekšmeta virsmas. Tajā pašā laikā tas pats par sevi ir tik nekaitīgs bīstamā valkātāja kājā, ka aizvien vairāk pastiprina romāna nosaukumā ietverto oksimoronu – maigumu, kas raksturojams kā kaut kas miermīlīgs, un okupāciju, kas jau pēc savas definīcijas ir vardarbīga.

Romāna darbība risinās kādā Dienvidkurzemes ciematā pirmskara un Otrā pasaules kara laikā, koncentrēti pievēršoties vairāku ģimeņu liktenim. Romānu – gluži kā karu piedzīvojušo cilvēku dzīves – var sadalīt divās daļās: pirms un pēc. Uzskatāms un brīžiem kaitinošs romāna sadalījums neskaitāmos fragmentos un biežā pāreja no viena laika uz citu padara tekstu haotisku, un tāpēc šāds pirms un pēc sadalījums ir tikai lasītāja apziņā, tam nevar noteikt sākumu un beigas kādā konkrētā romāna lapaspusē.

1) Pirms. Stāstījums par pirmskara laiku ir poētiski pārsātināts, bet sižetiskās līnijās – gauži vienmuļš. Ir interesanti sekot līdzi tam, cik meistarīgi autore ir apvienojusi abstrahēto, vispārināto vides tēlojumu ar konkrēto laiku un telpu precīzi raksturojošiem elementiem. Vai tā būtu sajūsma par Pēteri Lūci Oskara lomā pēc Viļa Lāča romāna motīviem uzņemtajā kinofilmā „Zvejnieka dēls” vai arī lidojums kopā ar Herbertu Cukuru – šīs ainas ir saistošas, tajās atklājas darbojošos personu pārdzīvojumi un precīzi iezīmēti laiktelpas vaibsti. Tiem kontrastā ikdienas dzīves attēlojums – darbs laukos vai pilsētā – ir skaisti, brīžiem pat idealizēti tēlots, taču tajā nekas nenotiek. Darbība ir sastingusi, bet pārdzīvojums palicis nepamanīts un izšķīdis ikdienas ritumā. Tas rada pasauli, kurai ir grūti noticēt – „Maigajā okupācijā” darbojošās personas pirms kara sākuma dzīvo idillē, risina savus mīlestības trijstūrus, sapņo par nākotni un brīžiem kavējas bērnības atmiņās, bet gandrīz nekādā veidā nereaģē uz ārējiem notikumiem. Šķiet, ka tie risinās nevis kaut kur Dienvidkurzemē, bet gan uz neapdzīvotas salas. Tās nebūt nav dzīru mēra laikā noskaņas, drīzāk gan absolūta politiskā ignorance, kad „karš ir kaut kur ārpusē, tālu no Latvijas” (79). Šķiet, ka romāna varoņi nemana kara tuvošanos, fokusējums ir izteikti vērsts uz darbojošos personu savstarpējām attiecībām, bet ārējie apstākļi ir tikai fons.

2) Pēc. Notikumi pēc kara sākuma risināti spraigāk un dinamiskāk. Šādos apstākļos vairākas darbojošās personas parāda savu patieso seju, daudzi iet bojā, citi pārrisina jau iesāktos konfliktus un attiecības. Tas ir saistoši un rada spriedzi, lai gan sižetiski nekādas jaunas un nebijušas tēmas netiek tēlotas: joprojām kaimiņu sāncensība, dzimtas iekšējās domstarpības un mīlestības motīvs. Arī ik pa brīdim pirmskara stāstījumā aktualizētais pretstats starp laukiem un pilsētu ir latviešu literatūrā risināts jau neskaitāmas reizes.

Romāna tēlu sistēmas pamatā ir vairākas ģimenes, kas veido pretstatu pārus: latvieši – vācbaltieši, pilsētnieki – laucinieki, karavīri – zemnieki utt. Attiecības parādītas vairākos līmeņos: gan starp jaunāko, gan starp vecāko paaudzi. Tās ir smalki savītas vienotā veselumā, bet tā uztveršanu traucē teksta sadrumstalotība. Personu individualitātes ir visai blāvi raksturotas, to portretējumi izkaisīti visa romāna garumā, izteikti epizodiski un nekādu kopīgu iespaidu nerada. Tā ir krāsu piepildīta glezna, kurā uzgleznoto cilvēku sejas vaibsti ir izplūduši un neskaidri.

Romāna sadalīšana daudzos fragmentos un aprautie dialogi pieprasa no lasītāja aktīvu līdzdalību, citādi tas nav izlasāms. Fragmenti saplūst vienotā stāstījumā tikai ar lasītāja darbu. Prasīt no lasītāja papildus piepūli romāna atšķetināšanai, daudzu fragmentu salikšanai kopīgā bildē ir labi, ja tam ir kāds pamatojums, ja pati par sevi šī salikšana ir kāda vērtīga pieredze. Diemžēl „Maigās okupācijas” sakarā šķiet, ka romāns ir saskaldīts saskaldīšanas pēc, tātad lasītājam lasīšanas process ir apgrūtināts bez kāda vērā ņemama iemesla. Un tas nav labi. Taisnības labad jāatzīst, ka daudzie fragmenti  ir interesants mēģinājums, kā runāt par Baigā gada un Otrā pasaules kara notikumiem no savdabīga skatupunkta (precīzāk – skatupunktiem). Ja satura ziņā romāns nepiedāvā neko jaunu, tad formas meklējumi ir uzmanības vērti. Apsveicams ir arī striktais fokusējums – nelielā laiktelpa, kuras iemītnieki apzināti izolējas no pasaules, bet tajā pašā laikā ir šīs pasaules diktēto notikumu upuri – tas ir konsekventi ieturēts visa romāna garumā.

Romāna neapšaubāmi spēcīgākā sastāvdaļa ir tēlainā un rūpīgi veidotā valoda. Tā ir smalka un lielā mērā dominē pār sižetu. „Maigā okupācija” ir daudz lielākā mērā autores poētiski piesātinātā atzīšanās mīlestībā Kurzemei – tās videi un cilvēkiem – nekā oriģināls stāstījums par Otrā pasaules kara liecinieku likteņiem. Tēlainās un poētiski smalkās valodas uzskatāmībai atļaušos nocitēt vienu rindkopu (tagad. iesaku. ieturēt. pauzi, lasīt lēni un nesteidzīgi): „Divas ziemas un vasaras Rūdolfs gaida draugu vēstules no frontes un izmisīgi stāda kociņus. Katra kociņa stumbrs ir viens viņa draugs. Turpat arī Mildas kociņš, mātes kociņš, tēvs un vecaistēvs. Mārtiņš iegājis akmenī, iemiesojies krupī uz lieveņa… Un tad viņa fantāzijā iestājas pilnīga tumsa. Leģions pieklauvē, neprasot, ko vēlas Rūdolfs. Te, lūk, tavs paraksts un tur tava dzīvība. Te nu tā ir – tava sakņu kamola uzirdināšana, kad taurentiņš uzlaižas uz piedurknes un nelido sarkanbaltsarkaniem spārniņiem prom.” (145)

Romāns ir pārblīvēts ar daudziem dialogiem, bet tie ir bez plašākiem ievadvārdiem vai secinājumiem, kas paskaidrotu, kad, kur un kuru darbojošos personu starpā tie notiek. S. Vensko ir pazīstama dramaturģe, bet, ja drāmā dialogs ir izpausmes pamatforma, romānā šādā veidā tas „nestrādā” – arī poētiski pārsātināti dialogi rada vairāk neskaidrību nekā lasītāja sastapšanos ar skaisto.

Lai nu kā, atbildot uz jautājumu par oriģinalitāti, jāsaka, ka tas autorei ir izdevies visai veiksmīgi: ja šoreiz distancēta stāstītāja attieksme, introvertums, detalizētais fragmentārisms, daudzie dialogi un izsmalcināts poētisms ne vienmēr rada organisku tekstu, kuru var lasīt ar baudu, tomēr tas ir gana interesants veids, kā izstāstīt stāstu, lai tam tiktu pievērsta lasītāju un literatūras pētnieku uzmanība.