LU konference
Neuzkrītošā, uz citu iesējumu fona pat askētiskā sēpijas toņa vāku grāmatiņā apgādā “Jumava” dienas gaismu ieraudzījis arī 18. un 19. gadsimta mijas vācbaltiešu literatūras zelta laikmeta romantisma pārstāvja – „klīstošā vācbaltieša” Kazimira Ulriha Bēlendorfa (1775–1825) bilingvālais dzejas krājums Gedichte – „Dzejas” Valda Bisenieka atdzejojumā, kas var slēpt patīkamu literāru pārsteigumu. Grāmatu papildina īsa, būtiskus atskaites punktus akcentējoša mākslas zinātnieka Roma Bēma apcere par Bēlendorfa dzīves gājumu un personību.
Kazimira Ulriha Bēlendorfa dzīves gājums atklāj traģisku un vienlaikus mazliet mītiska oreola apdvestu personību. Dzimis Jelgavā, studējis un strādājis daudzviet Rietumeiropā, lai īsā mūža otrā pusē atgrieztos Kurzemē. Laikabiedrs daudzām izcilām personībām (lai minam par piemēriem Garlību Merķeli, Frīdrihu Herderlinu), kuru simpātijas iekarojis ar mainīgām sekmēm, cilvēks, kuram gadījies būt Eiropas kultūras un politikas notikumu krustugunīs, pieredzot Lielās franču revolūcijas un Šveices revolūcijas atskaņas; intelektuālis ar augstiem mērķiem, kura literārie centieni palika sava laikmeta literatūras ģēniju Gētes un Šillera neatzīti. Un postoši dziļi iemīlējis Brēmenes sūtņa meitu, atraitni Geši Margarētu Šarfu, kuras nāve varbūt pielika vēl pēdējo pilienu trauksmainās, jūtu pārpilnās dvēseles nemiera un sevī briestošā ārprāta kausam. Kā atzīmē Romis Bēms, „daudzus tā laika censoņus vieno kāda laikmetā un pašos slēpta nolemtība” (21). Tā piemeklē arī Bēlendorfu, kurš sava mūža pēdējos divdesmit gadus pavada, krustām šķērsām klīstot pa Baltijas guberņām, trūcīgi ģērbts, pārtiekot no svešu ļaužu labvēlības, nekur nepaliekot ilgāku laiku, jūtoties apdraudēts un vajāts, „visur bīdamies, ka cilvēki gribot viņam savu brīvestību atņemt” [1]. 1825. gada 10. aprīļa agrā rītā, neradis mierinājumu šīs pasaules dzīvē, dzejnieks izvēlas šķirties no tās, izdarot pašnāvību.
Bēlendorfa traģiskā likteņa priekšnojautas uzspiež savu zīmogu arī dzejas lasījumam, kur nevilšus meklēju dvēseles nemiera dzinuļus. Par Bēlendorfa dzeju raksta Vasīlijs Žukovskis: „[..] viņa dzejas satur sevī daudz skaista, kaut arī daudz nepiedienīga. Pats viņš ir šai pasaulei neparasta parādība. Viņam piemīt kas bērnišķīgs.” [2]. Vietumis „nepiedienīgi” atklātā savu jūtu dzīves ierakstīšana dzejā vienlaikus bija viņa daiļrades spēks un vājums, – daudz ir no mūsdienu viedokļa pārspīlētas eksaltācijas, patosa, un dažbrīd pat šķiet, ka dzejnieks pats tīksminās par savam dzejas varonim uzkrautajām dvēseles mokām, – tomēr dzeja ir tā Bēlendorfa daiļrades daļa, kas bijusi arī laikabiedru augsti novērtēta, un ne velti – tajā jaušams daudz patiesa izmisuma un neatšķaidītas sāpju esences.
Bēlendorfa pasaules izjūtas ainā varam iezīmēt vairākas tēmas – rotācijas punktus, kuriem dzejnieks atkal un atkal pievēršas savā dzejā. Būtiskākie Bēlendorfa daiļrades kontekstā ir izmisīgie individuālās brīvības meklējumi, – tagadnē neredzot ideālu, viņš vēlas atgriezties zudušajā paradīzē – „ilgu dzimtenē”, bērnībā, pasaku zemē. Tomēr zināšanas par ilgu zemes atrašanās vietu vēl nepalīdz to iekarot. Liriskajam varonim paradīzes krasta sasniegšana cieši savijusies ar mūžīgo ūdeņu pārvarēšanu, kas kļūst par savdabīgu šķīstīšanās aktu; vienlaikus jūra piedāvā arī realitātes sajūtas zudumu, ilgā viļņošanās dzīves jūrā agrāko dzīvi liekas rādām kā vien sen izsapņotu šķitumu: „Nu viļņos mētāts pār šo dzīves dzīli, / Tu daudz ko nīsti, šo to bailēs mīli -- / Vai klusais krasts bij tikai māņu tēls?” (83)
Vēl jaunības maksimālismā Bēlendorfa dzejā var novērot aktīvus dzīves harmonijas meklējumus, centienus atbrīvoties no sabiedrības uzslietiem neizpratnes cietuma mūriem, bet mūža otras puses dzejā, kas sakrīt ar viņa klejojumiem, Bēlendorfs savu personisko revolūciju laiku ir atstājis aiz muguras, aktīvie eskeipisma mēģinājumi zūd, pašapzinīgās esības atklāsmes nomaina neatbildamie eksistenciālie jautājumi, kā dzīvot tālāk, vai dzīvot tālāk un cik ilgi šāda sevī riņķošana paredzama:
Nestrīdēties, necīnīties,
Klejot nepiesaistītam,
Tumsā tik ap sevi vīties –
Vai tā tiešām jābūt tam?
(161)
Paša Bēlendorfa mūža pēdējā gadā sastādītā dzejoļu krājuma „Marionetes” nosaukums, no kura šajā izdevumā iekļauta daļa dzejoļu, vēl kodolīgāk formulē dzejnieka pēdējo mūža gadu domas par augstāku spēku vadīto, aiz aukliņām raustīto cilvēku, kurš iesviests pasaulē, kuras pārvaldīšanā vai pat tikai sava likteņa noteikšanā viņam nav varas. Viņpasaule kļūst par to vietu liriskā „es” apziņā, kurā būs iespējams atrast mieru pēc šīszemes cīņām, un alkas pēc atpestīšanas izskan patiesā izmisuma saucienā:
Man dzimtene skan tik kā tāli zvani –
Man nav, kur stāt!
Jel beidzot savā klēpī uzņem mani,
Tu, Zemes māt!
(141)
Interesanta ir klusuma motīva semantika. Dažkārt tas ir sakrālu vērtību, pasakainu brīnumu un noslēpumu glabātājs–klusums, bet daudz biežāk tas parādās kā telpa, kurā apmaldīties cilvēkam nesaprastajam, kuras ieskautie cilvēki ir norobežojušies no pasaules, nespējīgi noticēt gara augšāmcelšanās iespējamībai, to spēju just nomākusi ārējo un iekšējo kairinātāju zudība:
Ne jums skan, mazticīgie, runa mana,
Jūs važās turēs nakts un klusēšana!”
(55)
Dzejolī „Tagadne (ceļojumā)”, kas, šķiet, visprecīzāk atspoguļo paša dzejnieka iekšējo trauslumu un garīgā līdzsvara zudumu, klusuma telpa kļūst par visbiedējošāko vietu, kurā cilvēku nespēja uzklausīt un saprast otru liek izjust pastāvīgu sasprindzinājumu; ne netīši Bēlendorfs savas izjūtas – apdraudētību, ievainojamību un nerimstošo vajāšanas sajūtu – iemieso stirnas veidolā, kura trīc cilvēku neizpratnes klusuma gaismā:
Kāds sapnis, jausmu pilns, nozīmīgs,
Man telpu rāda, kur bezgalīgs
Un biedinošs klusums man ausīs zvana,
Kā dreboša stirna tur dzīve mīt mana. (191) Ar klusuma telpas pretmetu Bēlendorfa dzejā nebūt nav jāsaprot saruna kā tā cilvēku saskares forma, kuru kā ideālu piedāvā Bēlendorfs. Vārdi dzejnieka pasaules uzskatā drīzāk parādās kā garīgās kopības slepkavas: Kad atnāks gars? – Caur nakti dzims tas baigi! Dēļ vārdiem pasaulē vēl daudzus nāvēs (55) Bēlendorfs turpretī ilgojas pēc siržu tuvības, tādas cilvēku draudzības un solidaritātes, kas stāvētu pāri valodiskai saziņai, un kā romantisks demolētājs piedāvā sagraut visus šķēršļus, kas kavē šīs saplūsmes piepildīšanos. Dzejnieks pravieto: tikai tad, kad sasniegta būs sirdstuvība, alkas pēc cilvēku saskaņas būs radušas piepildījumu, cilvēka gars būs iemantojis brīvību. Jūtu uzvaru cildina Bēlendorfs, mūža izskaņā rakstītajā dzejolī „Postulāts” klaji nostājoties pret apgaismotāju diktēto prāta prioritāti, retoriski vaicājot, vai ar Dievam piemītošo gudrību iemantošanu un izzināšanu cilvēks kļūs labāks un Dievam tuvāks, vai paša cilvēka personība jau nav pašpietiekama „cilvēka pienākuma” izpildei: Kādēļ no dievcilvēka tu patīgi brīnumu gaidi? Vai tad veltīgs ir tas, tevī kas cēls ir un labs?” (207) Sabiedrības kritika Bēlendorfam nav raksturīga, savā dzejā viņš maz apcer pieredzētās sociālās un politiskās batālijas, toties asi vērsies pret parādībām, kas viņu kā radošu personību skārušas personīgi, – dzejā bieža ir atgriešanās pie dzejnieka un kritiķa attiecību peripetiju noskaidrošanas. Bēlendorfa dzejā savu vārdu ierakstījusi arī dzimtās bērnības zemes daba un tās dziļi savdabīga izjūta, te atpazīsim gan Zemgales plašo līdzenumu, gan Jelgavas ostas iezīmējumu. Īpaši atzīmējams ir dzejolis „Staburags”, kur īstenā tēvzemes dziesmā Bēlendorfs novijis gaismas vainagu teiksmainajai klintij patiesi izjustā veltījumā. Bēlendorfa paša iekšējā vētra daudzkārt guva virsroku gan dzīvē, gan dzejā. Daudz ir no mūsdienu viedokļa par „romantisma štampiem” nodēvējamu tēlu un elementu, tāpat jāatzīst, ka ne vienmēr Bēlendorfs savā dzejā iztur emocionālo spriegumu līdz galam, ļaujot dzejoli lasīt kā pilnīgu un vienotu veselumu, – idejas koncentrāts parasti atklājas tikai nedaudzās rindās, pārējās riņķojot ap un par tēmu. Taču – nedaudzās ar dzejnieka sirds asinīm rakstītās rindas atsver teksta negludumus. Bēlendorfa dzeja vairāk kalpo kā dzejnieka meditācija ar sevi, sava psihoemocionālā stāvokļa apzināšanās un izteikšana (dažbrīd eksaltēta izkliegšana) dabas tēlu valodā, vienlaikus tā nebūt nav pilnīga atteikšanās no pasaules un ieraušanās sevī, drīzāk īpatna pašizolācija savu sapņu pasaulē, kurā tagadnes norises tiek skatītas jau caur mazliet atsvešinātu romantiskas ironijas prizmu. Laiks ir žēlsirdīgi aiztaupījis un atdevis mūžībai dzejnieka dzīves tumšākās lappuses, atstājot viņa radošo mantojumu mūsu novērtējumam. Bēlendorfa dzejas krājums pavērs vēl vienu mazāk zināmu lappusi Latvijas kultūras vēsturē un ļaus ielūkoties reiz nemierpilnu domu un jūtu papluinītas dvēseles klusajā dzejas pasaulē, kas spēj uzrunāt arī pāri gadsimtiem un vēl aizvien sniegt emocionālu baudījumu. [1] Vienīgais Kazimiram Ulriham Bēlendorfam veltītais nekrologs publicēts „Latviešu Avīzēs” 1825. gada 21. maijā. [2] Vasīlija Žukovska vēstules fragmenti – Roma Bēma priekšvārdā (19.lpp.)
Man telpu rāda, kur bezgalīgs
Un biedinošs klusums man ausīs zvana,
Kā dreboša stirna tur dzīve mīt mana. (191) Ar klusuma telpas pretmetu Bēlendorfa dzejā nebūt nav jāsaprot saruna kā tā cilvēku saskares forma, kuru kā ideālu piedāvā Bēlendorfs. Vārdi dzejnieka pasaules uzskatā drīzāk parādās kā garīgās kopības slepkavas: Kad atnāks gars? – Caur nakti dzims tas baigi! Dēļ vārdiem pasaulē vēl daudzus nāvēs (55) Bēlendorfs turpretī ilgojas pēc siržu tuvības, tādas cilvēku draudzības un solidaritātes, kas stāvētu pāri valodiskai saziņai, un kā romantisks demolētājs piedāvā sagraut visus šķēršļus, kas kavē šīs saplūsmes piepildīšanos. Dzejnieks pravieto: tikai tad, kad sasniegta būs sirdstuvība, alkas pēc cilvēku saskaņas būs radušas piepildījumu, cilvēka gars būs iemantojis brīvību. Jūtu uzvaru cildina Bēlendorfs, mūža izskaņā rakstītajā dzejolī „Postulāts” klaji nostājoties pret apgaismotāju diktēto prāta prioritāti, retoriski vaicājot, vai ar Dievam piemītošo gudrību iemantošanu un izzināšanu cilvēks kļūs labāks un Dievam tuvāks, vai paša cilvēka personība jau nav pašpietiekama „cilvēka pienākuma” izpildei: Kādēļ no dievcilvēka tu patīgi brīnumu gaidi? Vai tad veltīgs ir tas, tevī kas cēls ir un labs?” (207) Sabiedrības kritika Bēlendorfam nav raksturīga, savā dzejā viņš maz apcer pieredzētās sociālās un politiskās batālijas, toties asi vērsies pret parādībām, kas viņu kā radošu personību skārušas personīgi, – dzejā bieža ir atgriešanās pie dzejnieka un kritiķa attiecību peripetiju noskaidrošanas. Bēlendorfa dzejā savu vārdu ierakstījusi arī dzimtās bērnības zemes daba un tās dziļi savdabīga izjūta, te atpazīsim gan Zemgales plašo līdzenumu, gan Jelgavas ostas iezīmējumu. Īpaši atzīmējams ir dzejolis „Staburags”, kur īstenā tēvzemes dziesmā Bēlendorfs novijis gaismas vainagu teiksmainajai klintij patiesi izjustā veltījumā. Bēlendorfa paša iekšējā vētra daudzkārt guva virsroku gan dzīvē, gan dzejā. Daudz ir no mūsdienu viedokļa par „romantisma štampiem” nodēvējamu tēlu un elementu, tāpat jāatzīst, ka ne vienmēr Bēlendorfs savā dzejā iztur emocionālo spriegumu līdz galam, ļaujot dzejoli lasīt kā pilnīgu un vienotu veselumu, – idejas koncentrāts parasti atklājas tikai nedaudzās rindās, pārējās riņķojot ap un par tēmu. Taču – nedaudzās ar dzejnieka sirds asinīm rakstītās rindas atsver teksta negludumus. Bēlendorfa dzeja vairāk kalpo kā dzejnieka meditācija ar sevi, sava psihoemocionālā stāvokļa apzināšanās un izteikšana (dažbrīd eksaltēta izkliegšana) dabas tēlu valodā, vienlaikus tā nebūt nav pilnīga atteikšanās no pasaules un ieraušanās sevī, drīzāk īpatna pašizolācija savu sapņu pasaulē, kurā tagadnes norises tiek skatītas jau caur mazliet atsvešinātu romantiskas ironijas prizmu. Laiks ir žēlsirdīgi aiztaupījis un atdevis mūžībai dzejnieka dzīves tumšākās lappuses, atstājot viņa radošo mantojumu mūsu novērtējumam. Bēlendorfa dzejas krājums pavērs vēl vienu mazāk zināmu lappusi Latvijas kultūras vēsturē un ļaus ielūkoties reiz nemierpilnu domu un jūtu papluinītas dvēseles klusajā dzejas pasaulē, kas spēj uzrunāt arī pāri gadsimtiem un vēl aizvien sniegt emocionālu baudījumu. [1] Vienīgais Kazimiram Ulriham Bēlendorfam veltītais nekrologs publicēts „Latviešu Avīzēs” 1825. gada 21. maijā. [2] Vasīlija Žukovska vēstules fragmenti – Roma Bēma priekšvārdā (19.lpp.)
