LU konference
Jāteic, ka, turot rokās grāmatu, to veiksmīgi pagūst pieteikt arī grāmatas vizuālais noformējums, kurā izmantots kadrs no BBC daudzsēriju mākslas filmas – grāmatas ekranizējuma. Tas vedina domāt par romāna veiksmes auru, jo tādā veidā grāmatai ir nodrošināta plaša atpazīstamība! Gan arī pašas autores ievads, kurā viņa min pētnieci Teriju Koutsu, kas pārmet visai Eiropas literatūrai tās negodu, ka tā nevienā darbā nav izcēlusi vecmātes aroda nozīmīgumu. Tā nu Dženifere Vorsa ķeras pie šī nozīmīgā uzdevuma – pavēstīt pasaulei, kāpēc vecmātes arods ir tā vērts, lai to uznestu literatūras Olimpā, no kurienes tas savu vēsti izkliedēs pa visu pasauli.
Grāmatas pamatā autores pašas vairāk nekā 23 gadu pieredze vecmātes amatā. Bet ne tikai – to papildina gan lieliskais angļu humors, gan intriģējoši vēstures fakti, kas nav sausi, jo autore pārstāsta savu pagātnes pieredzi, un šie vēstures fakti, ir jo sevišķi vērtīgi un dzīvi. Tāpat grāmatu augstvērtīgu veido medicīnas terminu skaidrojums grāmatas beigās, gan arī ieskats mūķeņu dzīvē, kas nemaz nav tik garlaicīga, kā lielākai daļai sabiedrības varētu šķist.
Romānam ir divi attīstības ceļi. Pirmkārt, paša romāna kompozīcijai, kad no vēstures faktu konstatēšanas pārejam uz reālo romāna darbību, kuru vēlāk noslēdz skaidrojošo terminu vārdnīca, lai lasītājs noliekot romānu malā, būtu sapratis pilnīgi visu tajā notiekošo. Otrkārt, autores izaugsmes ceļš kā personībai, kā pieaugušai personībai, jo cilvēks, kas tikko beidzis skolu, pēc nelielas prakses pieredzes nokļūst reālā darba vidē, sarežģītajā grūtniecības un dzemdību pasaulē, bet pēc piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilna gada saprot savu aicinājumu un nostrādā šajā jomā krietnu laiku (autore vēlāk pievēršas mūzikas pasaulei, kas ir viņas dzīves otrais lielākais aicinājums).
Romāna sākumā autore realizējusi veiksmīgu manevru: savas pagātnes atmiņas savijusi ar vēstures faktiem, kas tā laika dzīves telpu uzbur ļoti dzīvu un reālu. Lasītājiem vairs nav sveša romāna darbības laiktelpa, kļūst saprotamas vairākas lietas – kādu zāļu tad nebija, kāpēc penicilīns tobrīd bija bez maz vai medicīnas brīnums, kāpēc daudzas sievietes dzemdēja mūķeņu sabiedrībā, nevis slimnīcās ārstu klātbūtnē, kāpēc tā laika Londonas Īstendas rajona iedzīvotāji uzvedas tik atšķirīgi pret dažādiem cilvēkiem, ko nozīmē dzīvot graustos, un kāpēc tos nepamet utt.
Viens no interesantākajiem romāna aspektiem ir rakstniece spēja izgaismot to, kas tieši tolaik veidoja vecmātes pasauli, kādi iekšējie, gan ārējie apstākļi to iespaidoja. Tiek detalizēti raksturots romāna darbības laiks un vide 20. gadsimta 50. gadi Londonas rajonā Īstendā un tajā esošais Nonāta nams pie mūķenēm. Tas ir pēckara laiks, kad cilvēki nevienam neuzticas, neviens nav gatavs pamest savas mājas un tajā izveidojušos dzīvesveidu, tāpēc liela daļa cilvēku dzīvo kara laikā radītos graustos, kur valda netīrība, nabadzība, veselībai kaitīgi faktori. Tāpat tolaik tikai pakāpeniski attīstījās medicīna; diemžēl dzemdniecība bija viena no tās pēdējām nozarēm, turklāt lielākoties tā attīstījās tad, kad sievietes sāka cīnīties par savām tiesībām. Vienas no uzņēmīgākajām bija tieši mūķenes, jo īpaši Nonāta nama mūķenes Anglijā, kas sev attīstīja ne tikai medmāsu un vecmāšu prasmes, bet arī izveidoja pirmsdzemdību klīniku, kur rūpējās par sievietēm arī pirms dzemdībām un laikus novērsa iespējamās komplikācijas. Graustu rajonu sievietes uzticējās tieši viņām, nevis ārstiem, kuri tolaik bieži vien noklausījās kādu lekciju par ginekoloģiju, bet praksē par šo sfēru zināja maz. Paralēli mūķenēm sabiedrībā darbojās arī tā saucamās tautas vecmātes, kas bieži vien veicināja gan bērna, gan mātes nāvi, jo medicīnu nepārzināja. Par laimi, medicīnas pasaule aptvēra profesionālo vecmāšu nozīmi, un te iesākas autores stāsts un ne tikai: Dženiferes Vorsas romāns atklāj dažādu vecumu, reliģijas, sociālo slāņu piederības sieviešu pamudinājumus kļūt par vecmātēm. Daudzas pat aristokrātiskas izcelsmes sievietes pameta savu sociālo slāni, mājas, lai pievērstos darbam, kas palīdz citiem, dažām no viņām tas bija neatkarības pieteikums vecākiem, sabiedrībai, kurai stāvoklis sabiedrībā ir dzīves jēga, citām tas bija dzīves aicinājums, un bagātībai to dzīvē nebija nozīmes. Savukārt vidējā vai zemākā slāņa sievietes veica līdzvērtīgu varoņdarbu, viņas pierādīja, ka arī nabadzības purvā, kur bieži vien valdīja neizglītotība, ir sievietes, kas ar milzīgu cīņas sparu var panākt savu nosprausto mērķi.
Būtiski romānā ir arī citu sieviešu tēli– mūķenes, strādnieku sievas un prostitūtas. Mūķeņu dzīve romānā atklājas kā atšķirīgāka nekā medmāsai vai vecmātei: viņu dzīvē ir arī aicinājums un pienākumi pret Dievu, tomēr arī šajā noslēgtajā vidē uzdzirkstī sievietes raksturs un atspoguļojas ģimenēs izveidojusies pieredze. Turklāt mūķenes dzemdniecības pasaulē ir vairāk pieredzējušas, un viņas šo pieredzi nodod jaunajām vecmātēm, mācot ticēt labajam jebkādos apstākļos. Savukārt strādnieku sievas parāda graustu dzīvi, kuru caur bērnu pieņemšanu pasaulē iepazīst arī vecmātes. Šīs sievietes dzemdēja no 3 līdz pat 11 bērniem un vēl vairāk (rekords bija 25 bērni). Taču jāņem vērā, ka rūpēties par bērniem bija vienīgais tā laika sievietes darbs, visa viņas pasaule.
Blakus šīm sievietēm graustos dzīvoja arī liels skaits prostitūtu, kuru dzīve bija visnožēlojamākā, sliktāka nekā nabagiem, suņiem, jo viņām nebija nekādu tiesību. Arī pie viņam nāca vecmātes, biežāk gan kaktu sievas, kas, veicot abortu, visbiežāk sievieti nogalināja. Kā palīdzības simbols šajā graustu pasaulē bija tieši vecmātes, kuras savā formas tērpā varēja brīvi pārvietoties visos graustu stūros, jo viņas bija vienīgās sievietes, kuras neaiztika pat vislielākie neģēļi – bijība pret viņu darbu bija ļoti liela.
Šķiet, Dž. Vorsas romānu var dēvēt par feministisku, bet nevis virspusējā jēdziena izpratnes nozīmē, bet plašāk – kā cīņas par tik labu dzīvi, kāda mēdz būt tikai dažiem cilvēkiem. Vecmāšu vides sievietes cīnījās par sievietes tiesībām izdzīvot grūtniecības un dzemdību laikā, par tiesībām ļaut izdzīvot visiem bērniņiem, kas pieteikuši savu privilēģiju piedzimt. Vienlaikus tā bija cīņa arī par to, lai visu slāņu sievietes var mācīties un veikt to darbu, kurš tām visvairāk patīk, un ka gadsimtu uzliktās važas var nomest, veidojot jaunu kārtību.
Lai arī kādas atziņas lasītājs negūtu, izlasot „Izsauciet vecmāti!”, romāns noteikti ieraus bagātīgā emociju karuselī. Atzīšos, sākumā man bija pat ļoti baisi, lasot dzemdību aprakstus, taču es sapratu arī to, ka šī profesija no cilvēka pieprasa lielu izturību. Bet nav jābaidās – šīs romāns nevienai sievietei neliks atteikties dzemdēt bērnus, gluži otrādi, tas savā būtībā ir ļoti cilvēcīgs. Varbūt to lasīs arī vīrieši, jo romāns arī parāda, ka visu var uztvert ar bagātīgu humoru – neizslēdzot arī melno – un cik liela nozīme ir ticības spēkam, lai arī kam cilvēks neticētu.
