Atjaunināts skats uz reālisma "patiesībām"

Iecere šoreiz pievērsties reālisma un naturālisma problēmjautājumiem ir ļoti pozitīvi vērtējama, jo, kā atzīst krājuma sastādītāji Viesturs Vecgrāvis un Sandra Ratniece, „minēto virzienu pētniecībai pēdējās desmitgadēs veltīta pārāk maza uzmanība”. Reālisms aktuālu uzstādījumu un jaunu teoriju izgaismojumā var kļūt par patiesi ievērojamu pētījumu objektu; ir nepieciešams ar atjauninātu skatījumu „izvētīt” dažādas vispārzināmas „patiesības” vai novecojušus, pat iesīkstējušus vērtējumus, piemēram, attiecībā pret kādu no reālisma literatūras „kanoniskajiem tekstiem”. Krājumā ir ietverti 15 autoru raksti. Autoru vidū gan LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesori, gan studenti, kā arī citi pētnieki un mācībspēki no citām augstskolām. Lielākoties krājumā sastopami raksti, kas veltīti „klasiskā reālisma” tekstiem latviešu literatūrā, tomēr daži pētnieki drosmīgi un sekojot aktualitātēm pievērsušies jaunāko laiku literatūrai. Pateicoties pētniecisko interešu lokam un erudīcijai krājums ir gana daudzveidīgs: tajā jaunā šķērsgriezumā, jaunu teoriju krustpunktos aplūkoti gan labi zināmi, latviešu literatūrā gana aprobēti, reālisma/ naturālisma paradigmai piederīgi teksti (Arņa Koroševska A. Upīša „Sievietei” veltītais raksts, Sigitas Kušneres skatījums uz E. Virzas tēlojumu „Zaļā Zemgale” u. c.), kā arī pāris margināli teksti, kas līdz šim atradušies izpētes perifērijā (piemēram, Nataļjas Kononovas apskatā, kas tika veltīts Rīgas lokusiem Latvijas krievu poētiskajos tekstos laikrakstos Слово un Сегодня u. c.). Tīri subjektīvi gribētos dažus no visa krājuma vērtīgajiem rakstiem „nominēt” kā īpaši novatoriskus pieejas un izpētes paņēmienu ziņā. To starpā būtu minams Jūlijas Dibovskas raksts „Viļa Lāča romāns “Vecā jūrnieku ligzda”: latviešu seriāls”, kas ietiecas starpdisciplinārās dimensijās, kā arī Janīnas Kursītes piedāvātais „Ieskats latviešu rakstnieku foto poētikā”, kas rosināja ar atsvaidzinātu skatījumu, semiotiski tendētu pieeju no jauna ielūkoties latviešu rakstnieku reprezentatīvajos foto portretos, kā arī aizdomāties par to iespējamo simbolisko nozīmi un sasaisti ar pārējām konkrētā literāta personības izpausmēm, dzīves gājumu utt. Aija Priedīte rakstā „Reālisms kā ilgtspējīgas literatūras pamats: labbūtība Andreja Upīša romānā „Zaļā zeme” novatoriskā rakursā analizē vienu no „kanoniskākajiem” Upīša tekstiem. Akcents tiek vērsts uz literārajā tekstā iekodētajām globālajām problēmām un vērtībām lokālā skatījumā, traktējot romānu (un citus līdzīga veida daiļdarbus) nevis kā vienkāršus literārus tekstus, kam lielākā vai mazākā mērā piemīt mākslinieciskā vērtība, bet kā informācijas nesējus par attiecīgu laika periodu un cilvēkiem. Īpaši pozitīvi, ka krājumā ietvertie materiāli nav uztverami vien kā „retrospektīvs skats” uz „reālisma problēmu” latviešu un cittautu literatūra, bet tiek pieteikta un akcentēta reālisma klātbūtne arī jaunākajā literatūrā – sinhroniskā pieeja vismanāmāk realizēta krājuma pēdējos četros rakstos. Piemēram, Ivetas Narodovskas raksts „Mūsdienu krievu postreālistiskās prozas iezīmes” veltīts gana skrupulozam postreālisma virziena apskatam jaunākajā krievu prozā. Lielu daļu raksta veido L. Petruševskas garstāsta „Время ночь” („Laiks nakts”, 1992) analīze, jo konkrētais teksts tiekot pozicionēts kā viens no spilgtākajiem darbiem mūsdienu krievu literatūrā. Citējot M. Ļipovecki un N. Leidermanu, I. Narodovska norāda uz kādu īpaši zīmīgu tendenci literatūrā: 20. gs. 90. gadu sākumā krievu literatūrā ir attīstījusies proza, kas sakņojas reālisma tradīcijā, taču vienlaikus „pārņem postmodernisma māksliniecisko arsenālu”. Šī ir visai maģistrāla, būtiska atziņa, jo analoģiski procesi noris arī latviešu jaunākajā literatūrā. Raksta noslēgumā autore pamatoti secina, ka mūsdienu krievu postreālistiskajā prozā ir vērojama dažādu ietekmju/ virzienu saplūsme jeb veikla, mākslinieciska „sakausēšana”, sintēze; jaunā proza ietver elementus no postmodernisma literatūras mākslinieciskajiem paņēmieniem, reālisma literatūras tradīcijas, naturālisma estētikas elementus, kas papildināti arī ar eksistenciālisma jautājumiem. Ar rakstu „Reālistiskā vēstījuma specifika jaunākajā Latvijas krievu literatūrā” Inese Suhane bagātina Latvijas 21. gs. „literatūras ainavu”, pārskata veidā akcentējot Latvijas krievu valodā rakstošo autoru daiļradi. Būtiski, ka raksta autore akcentē un „iztirzā” šo fenomenu, jo jāatzīst, ka lasītājiem joprojām ir visnotaļ neskaidrs priekšstats par Latvijas krievu autoru prozu, tāpēc šāda veida materiāls var paplašināt apvārsni, raisot zināmu „dialoģiskumu”. Absolūti loģiski un saskanīgi, ka rakstu krājumu noslēdz tieši Edgara Lāma raksts „Tas pats citādais reālisms”, kas zināmā mērā kalpo kā visa krājuma „kopsaucējs” jeb vainagojums. E. Lāms apliecina, ka literatūrzinātnieki, apcerot 20. gs. nogales/ jaunās tūkstošgades nacionālās literatūras kopainu, ir norādījuši uz nepārprotamu reālisma klātbūtni, turklāt virziens klātesošs nozīmīgos, mākslinieciski augstvērtīgos tekstos. E. Lāms vēsta, ka ir iespējams runāt par gana intensīviem jaunveida reālisma ceļa meklējumiem. „Jaunveida reālisms” piedzīvo dažādas transformācijas, ievērojamas atkāpes no sistēmas sākotnējā kanona. Vienlaikus atsevišķos tekstos joprojām sastopamas klasiskā reālisma atbalsis. Tiek secināts, ka pakāpeniski Latvijā veidojas jauna tipa reālisms. Pētnieks norāda, ka būtu jādiskutē par jauntopošajam virzienam iederīgāko apzīmējumu – jaunreālisms, postreālisms un tml., vienlaikus paužot šaubas, vai adekvātāk nebūtu virzienam piedēvēt posteksistenciālisma nosaukumu. Arī E. Lāms akcentē to, ka jaunais reālisms ir pārņēmis postmodernās ēras inspirētas iezīmes. „(...) Reālisms arī jaunākajā literatūrā nav anahroniska pagātnes parādība, bet aktuālu māksliniecisko principu, pozīciju un stila liecinātājs,” raksta noslēgumā norāda Edgars Lāms, aicinot pētniekus neieciklēties tikai uz „postmodernās paradigmas” jēdziena skandināšanu. Lai gan kopumā krājums vērtējams atzinīgi, jāatzīst, ka vietumis, pievēršoties atsevišķiem tekstiem, rodas sajūta, ka masīvi, sarežģīti būvētais teorijas karkass kļūst par „pašvērtību”, tajā pašā laikā nomācot, nospiežot  literāro tekstu, radot sajūtu, ka nevis teksts ir pētījuma centrālais objekts, bet gan ilustratīvs piemērs pētnieka prasmīgi būvētai, modernai teorijas konstrukcijai. Taču krājumā konstatējamo pētniecisko metožu un pieeju daudzveidība noteikti ir respektējama, jo tā ļauj visdažādākajos, brīžiem pat  negaidītākajos rakursos izvērtēt labi zināmus tekstus, kā arī sniedz ieskatu marginālākos literārajos darbos un periodikā atrodamajos tekstos.