Reinis par sevi: „Rakstīt sāku pirms desmit gadiem nejaušības un pārpratuma pēc. Izlasīju kara laika dzejoli par Bastoņas kalniem. Tā arī viss sākās. Agrāk mēdzu rakstīt daudz, šobrīd esmu kļuvis par mazrakstītāju. Ainas, stāstus un vārdus spēju mēnešiem pārcilāt galvā kamēr tie iegūst galīgos apveidus un nogatavojas.”
Variācijās iekļautie darbi tapuši vairāku gadu laikā. Lēnām, bet pārliecinoši. Tie ir vārdi, kuriem autors pats ticot. Stāsti, kuri ir kļuvuši patiesi un ieguvuši paši savu esību.
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties,
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām,
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.
/Imants Ziedonis/
xxx
komponists kurš sacer mūziku
bēdīgu tādu
ir noguris no meliem
iela kuru viņš šķērso
uzzied
komponists kurš savas dziesmas sacer
skumjākajos no rītiem
un skumjākās notis
klāj uz nošu
lapām
minora mironi
tu savās nošu līnijās pakāries
starp tik daudz nepazīstamu klausītāju skatieniem
esi jau aizmirsis
cik nepareizi tas viss sākās
ō melnbaltās filmas ārzemju kino šedevri
ō klasiskās mūzikas pārstāvji
kamdēļ jūs nolādētie
tā pūlaties
xxx
jūra ar paisumu atnes zvejnieku tīklus
virves ir raupjas
cik raupjas ir rokas
vai raupji ir vārdi uz lūpām
uz katra soļa pa klusam vārdam
kurš ieslēpies sevī
un negrib nākt laukā
uz katra soļa pa aizmirstai atmiņai
un ceļš ir garš bez pieturvietām
nasta ir jānes vieniem pašiem
kaut rokas ir sadevušās kopā
paisums aizskalo liedagā pēdas
bet rētas ir dziļas cik dziļa ir dvēsele
raupja virve vientuļā priedē
kā karogkāts vidus asiņu jūras
xxx
rokas ir auklas
gadu tūkstošiem
savu ceļu
pie tevis
karstas ir rokas
ar kurām tu mīli
kurām tu sargā
saudzē vai dziedi
rokas ir noras
kurās kumeļam
izskrieties
bez pakaviem kājās
rokas ir mājas
liktenis lēmis
man nogulties
tev zem kājām
I
vecajam trīc pirksti
paša rokraksts viņam šķiet
enkurs
laikā apstājies iestidzis
opis pusaklām acīm taustās pēc slēdža
pagraba stūrī
nevar atrast un sāpēs saviebies
noslīd gar aukstajiem betona blokiem
sienas pakāpjas viena otrai pretī
kā samierinādamās
pagraba grīda ir mikla
pirksti ieķeras tajā
tad aizkļūst līdz raupjajam džinsam
upe atsalst
un ledus masīvi aiznes
viņu sev līdz
vecais izraud sāpes
galvu iespiedis starp ceļiem
lēnām un nepretojoties
viņš saplūst ar istabas tumsu
II
opis kā apsnidzis kuģis guļ lauka vidū
pirksti lēnām ieķeras sasalušajā zemē
aiz nagiem melns
džinsi rievās
tālumā ostas metāla stalažas masti un dūmeņi
pāri upei viņš guļ to paēnā
paceļas dūmi no fabrikām un migla no lauka
opis ir kalnos
opis izstaigā itālijas nomales
šķērso šoseju un mežu
opis ir uzkāpis kājnieku mīnai
apžilbis un kļuvis vieglāk
nav vairs jāatceras nav vairs jāskumst
mēs klusītiņām pulciņos stāvām
puķes un lāstekas
lāstekas un puķes
III
opis vairs neiemīlas
un nesūta vēstules
rakstītas uz sibīrijas bērza tāsīm
vecs kļuvis
un nav vairs spēka
arī pāri laukam
līdz pastkastītei aiziet
reklāmu bukleti un rēķini krājas
bet kurš gan ko pirks
un kurš gan ko maksās
opis noplēš vakardienu
no dienu noplēšamā kalendāra
opis nobārsta taciņu līdz malkas strēķītim
ar pelniem un skaidām
opis lasa stāstus
laukā putenis un sals
pieņēmies spēkā
xxx
pēc ziemeļu vasaras smaržo mana meitene
pēc pumpura kas plaucis ziemas salā
gluži kā smilgas noliecas vējā
mūsu mīlestība sakļauj spārnus
ceļš pa kuru mēs šurp nācām
nu ir apledojis ziemas vētrās
un viss kas reiz bijis mūsu starpā
tā arī paliks - ar kalniem
atmiņas uzpeld kā kuģu vraki
pēc paisuma tiek izmesti krastā
tai vietā kur tu nometi pātagu
es pacēlu siltu sauli plaukstās
kā kumeļš uz lauka vagas dzenot
tu iededzini manī rētas
no kurām nespēju tikt vaļā
un tik sāļš bija ūdens ko devi nodzerties
veldzējot slāpes slāpa vēl vairāk
mana meitene smaržo pēc lazdām
pēc vēja un viļņiem vētras laikā
mana meitene smaržo pēc klusuma
viss kas palicis mūsu starpā