Iespeļu* gadsimtu tēlojot. Gundars Ignats „Pārbaudes laiks”

„Ignats diez vai rakstīs romānus, tomēr stāsta žanrs viņam padodas teicami. Prasās vien pēc kaut niecīgākās pretenciozitātes,”** kā reiz bija rakstījis lieliskais prozas kritiķis Rimands Ceplis. Bet, kā var redzēt, vismaz pirmā teikuma ziņā Ceplis ir kļūdījies. Vēl viens stāstu krājums noteikti jau ceļā, bet vai mums būtu vajadzīgs otrs „Bez jakas”? Diez vai. Tāpēc romāns ir laba iespēja gan autoram, gan lasītājam – novērtēt, izbaudīt un izvērst „nepretenciozās stāstniecības” manieri, kādu pārstāv arī „Pārbaudes laiks”. Tiesa, Ignats šoreiz ne tik daudz veido dzīves fotogrāfiju vai taisa „home video”*** tipa tekstu, cik raksta veco labo „sava ceļa gājēja” romānu no „iespeļa”* perspektīvas, vienlaikus sagraujot vairākus, it kā sagraušanai pakļaujamus sabiedrībā valdošus mītus.

Grāmatas anotācijā minētais darba unikālais žanrs („pirmais ierēdniecības romāns latviešu literatūrā”), kā var noprast pasaules absurda un antiutopijas literatūru pieredzējušais lasītājs, ieskicē redzamāko tajā risināto problēmu – kafkiskā pilsoņa iekļaušanos reālā, taču pietiekami bezjēdzīgā valsts ierēdniecības sistēmā. Turklāt vārds ‘sistēma’ romānā apzīmē atsevišķu sižeta līniju, kuru kompozicionāli nereti mēdz patīkami pārtraukt cilvēcisko attiecību tēlojums: nesen universitāti absolvējušais Ingars iekārtojas darbā „kādas ministrijas” Uzraudzības departamentā, kur viņš pamazām sasniedz šķietami ievērojamu pozīciju; mājās viņu ik dienas sagaida mīļotā meitene Ilvija, citur – pārlieku cilvēciskas radu saiešanas, dažādas draudzības un veiksmes pakāpes čomi, kā arī pāris miesiskas aizraušanās. Ar laiku sistēma – ministrijas datorizētā tabulu, ciparu un to atskaišu pasaule līdzās brīžiem ārkārtīgi ekspresionistiskā manierē tēlotajiem robotveidīgajiem un lellīgajiem darbiniekiem – sāk „aprīt” Ingaru un varbūt pat pierāda šī tipa ārkārtīgo piemērotību ierēdņa darbam. Šāds romāna izklāsts var šķist nereālistisks, taču autors ne tikai labi pārzina ierēdniecības „vielu”, bet arī uzraksta ārkārtīgi reālistisku darbu. Un stāstījums šeit ir pat svarīgāks par unikālo „ierēdniecības žanru” kā tādu.

Romāna kvalitāte – konflikts uzrūgst varonī pašā, lai gan tas ir tipisks, nu jau par Gundara Ignata rakstniecības zīmi kļuvušais iekšupvērstais cilvēks, kura domu pasaule lasītājam atklājas vāji. Problēma ir tajā, ka Ingars vairs nespēj uzturēt harmoniju starp ierēdni un cilvēku sevī. „Pārbaudes laiks” ir romāns par cilvēku kā sistēmu, par valsti kā sistēmu, un, protams, galvenokārt lasītājs pamanīs šo sistēmu negludumus jeb „kļūdas” – Ingara sānsoļus un ekspresiju, kas ir vērsta pret cilvēcisko, nevis t.s. mākslīgo, viņa izšķiršanos romāna finālā un došanos pretī šķietami pilnīgākai sistēmai. Un jau atkal jāuzsver, ka tam nav jābūt nedz lāstam, nedz kādam citam pārdabiskam spēkam, kas virza varoni, jo viņš pats taču nav kļūda, bet gan laikmeta tipāžs ar dzelžainu loģiku un pat tiesībām to pielietot, lai sasniegtu labāku dzīves līmeni. Autors varbūt arī sakāpina dažas no Ingara dzīves krāsām, taču tās paradoksālā veidā paliek laikmetīgas loģikas ietvaros. Lūk, piemēram, romāna varoņa laimes izjūtas augstākais punkts un lieliska Latvijas vidējā ofisa darbinieka darba dienas formula ar maksimālajām vērtībām:

„Gada reģistra pārskats, monitoringa atskaite, kontroles pārraudzības analīze – janvāris nesolīja mierīgas dienas, tomēr tagad līdz izpildes datumiem bija krietns laika sprīdis, un Ingars par to nedomāja, grafikā kā ķiplokus zemeņu dobē salika pats savus termiņus kavēto uzdevumu izpildei un meklēja šajā nodarbē patīkamo – galu galā viņam par to maksāja, tuvojās pārbaudes laika beigas un maksās vēl vairāk, nevienam ļaunu viņš nedara; aizsapņojies atvēra internetveikala mājaslapu un salīdzināja portatīvo datoru parametrus. Tuvojās pusdienlaiks, aiz loga spīdēja asa ziemas saule, zem skaidrās debess stari izgaismoja greznās palodžu aplodas ielas pretējā pusē.” (103)

Laiks ir Gundara Ignata romāna emblēma, un tas ir arī teksta veidošanas galvenais palīgs, ar strukturālu un pat mitoloģisku nozīmi. Lai pārvaldītu romāna gaitu, darbības laiks tiek ietverts viena gada robežās, termina „pārbaudes laiks” nozīme iegūst mītiskas aprises, nodaļas tiek sauktas mēnešu vārdos, varoņa stāvoklis sistēmā mainās līdz ar šī perioda posmiem. Vai balstīt romānu galvenokārt uz laika linearitātes nav pārlieku vienkāršots paņēmiens un kārtējā Gundara Ignata pretenciozitātes trūkuma pazīme? Iespējams. Taču, ja lasītājs vēlas atgriezties vai tikai tagad iepazīst vēstījuma klasiskās formas, „Pārbaudes laiks” nesagādās liekas problēmas, reprezentējot jaunāko mūsdienu latviešu literatūru, kuras relatīvais galapunkts varētu būt, teiksim, tas pats „Dienas Grāmatas” izdotais Andra Zeibota monuments „Okeāniskais Es”.

Jābilst gan, ka „Pārbaudes laiks” nav interesants šī vārda ierastajā nozīmē – nodaļas par ministrijas sistēmas īpatnībām, lietišķā valoda un birokrātiskie termini nogurdina, aizmidzina un bieži paliek vien reālistisku fona dekorāciju pamatos. Tāpat melodramatiskas un nu jau „ignatiski” detalizētas sadzīves ainas var uzrunāt tikai kā tīkams kontrasts „sistēmas” aprakstiem, kas it kā pārņem savā varā vēstītāju, kuram būtu jārunā cilvēka valodā. Savukārt darbs ar frāzes trāpīgumu, rūpīgi atlasīti ironijas kumšķi un bārstījumi (gan kā bezkaislīga vēstījuma variācija un smīnīgs skats uz galveno varoni, gan – visbiežāk – kā ierēdņu tizluma raksturojums un autora grūti noslēpjamās attieksmes elementi) „Pārbaudes laikā” pilda literāra etalona lomu:

„Vīrs kā pieradināts un labi aprūpēts mājdzīvnieks sievu klausīja un uzlika brangu porciju. – Cerams, ka tiksim bez stumšanas. 
– Nu ja, nu ja, - Ingars ar karbonādi mutē izgrūda. 
Elmārs čāpstinādams ēda. Televīzijas pārraidē skanēja Ziemassvētku dziesmas.” (91)

Nenoliedzami būtiskas var šķist arī Ignata darbā aktualizētās problēmas – romāna un personīgās pieredzes atspoguļošanas vajadzībām „atmūķētie” mīti par veiksmīgu karjeru, indivīda viengabalainību un izvēli, arī – par banālām dzīves neveiksmēm utt. Bet vai tas viss kopumā rada vismaz tikpat līdzvērtīgu iespaidu kā Gundara Ignata debija – stāstu krājums „Bez jakas”?

Ja romāns ir jaunā rakstnieka „pārbaudes laiks”, tad viņš to ir godam izturējis un romāna žanra pievarēšana ir cienīgs mērķis. Tomēr – kā stāstnieks viņš ir labāks. Pārsteidzošāks, negantāks un pats cerīgāks – pilnīgi pretējs „Pārbaudes laika” galvenajam varonim.

___