Iznākt no polārlāča aizvēja. Stefans Pastiss „Timijs Negals. Visi kļūdās”

Sākums šķiet visnotaļ daudzsološs: grāmata ieturēta pirmās personas vēstījumā dienasgrāmatas / autobiogrāfijas veidā, kuras autors ir sākumskolas vecuma zēns, turklāt papildināta ar paša autora karikatūrām, tādējādi iekļaujoties šobrīd populārajā bērnu un jauniešu literatūras žanra paradigmā, kuras vilni Latvijā aizsācis Džefa Kinija grāmatu sērijas „Grega dienasgrāmata” tulkojums latviešu valodā. Šim faktam vien jau vajadzētu nodrošināt gana labu mārketingu, turklāt jau uz pirmā vāka gozējas paša Džefa Kinija citāts: „Timijs Negals ir vislabākais.” Patiesa pārliecība vai autoru solidaritātes apliecinājums?

Grāmatas autors Stefans Pastiss ir amerikāņu karikatūrists, kam izdevies radīt iemīļotu komiksu sēriju. „Timijs Negals” ir viņa pirmā prozas grāmata bērniem, kas iekarojusi augsto ceturto vietu New York Times labāk pārdoto bērnu grāmatu topā. Arī Latvijā tā ierindojusies labi pirkto grāmatu sarakstā. Pagaidām gan Latvijā grāmata nav piedzīvojusi izvērstu kritiku, tomēr lasītāju atsauksmes ir pozitīvas un lielākoties ziņo, ka „patiks gan bērniem, gan pieaugušajiem”.

Sākot iedziļināties tekstā, acis kļūst aizvien apaļākas un pieaugušā cilvēka prātu pamazām pārņem šausmas: autoram izdevies galvenajā varonī apkopot teju visas problēmas, ar kādām var sastapties bērns šajā vecumā, precīzāk, viņa līdzcilvēki. Te ne Pepija ar savu „Jo-ho-ho, un vēl pudele ruma”, ne Karlsons ar fenderētajiem pīrādziņiem, ne nekrietnā Alfrēda līdzgaitnieka Eida trāpīgie akmentiņi nestāv ne tuvu, toties psiholoģijas doktori varētu berzēt rokas, ka dažādiem teorētiskajiem manifestiem beidzot parādījies taustāms un varen ietilpīgs piemērs. Timijs Negals demonstrē gan uzvedības un mācību problēmas, uz skolotāja doto uzdevumu reaģējot ar protestēšanu un lēkšanu uz galda, kā arī testu atbildes atzīmējot pēc grafiskā, nevis kaut nedaudz loģiskā principa, gan savdabīgu attieksmi pret meliem un citu īpašumu (aizņemšanās bez atļaujas jau nav zagšana!), kā arī asociālu uzvedību. Viņam patiešām ir problēmas ar saskarsmi: neviens vienaudzis nav gana labs, lai izpelnītos nedalītu viņa uzmanību, draugs ir stulbs, īpaši jau tajos brīžos, kad vēlas mācīties vai – pasarg dies! – izteikt konstruktīvus risinājumus kādai nebūt problēmai, klasesbiedrene ir kaitinoša ar to vien, ka smaržo pēc mandarīniem, starpbrīžos nedrīkst tērēt laiku ar skolasbiedriem, jo jākasa aiz auss polārlācim, kas, visticamāk, nav nekas cits kā vien fantāzijas auglis. Par labu tik skarbam verdiktam liecina arī tas, ka vienīgā uzticības persona, kas drīkst komunicēt arī ar lāci, nav vis kāds vienaudzis, bet gan iejūtīgā skolas pagalma uzraudze... Vērojama arī sakāpināta pārākuma apziņas izjūta, kas izpaužas komunikācijā gan ar vienaudžiem, gan pieaugušajiem. Darbojoties savā detektīvaģentūrā, jauneklis dzīvo savā paralēlajā realitātē, kam ar īstenību maza saikne.

PROTAMS, iespējams arī cits grāmatas lasījuma veids. Tiek uzsvērts, ka grāmata ir „vēsturisks manas detektīva dzīves pieraksts”, respektīvi, autobiogrāfisks skatījums. Kā zināms, autobiogrāfiska darba specifika paredz, ka īstenības notikumi tiek traktēti caur personisko izjūtu prizmu, un šādā gadījumā tā nereti atšķiras no t.s. objektīvā traktējuma. Autors, veidojot tekstu kā maza zēna autobiogrāfisko vēstījumu, paredz iespēju notikumus traktēt caur mazā zēna pasaules izjūtu un skatījumu. Tātad ir tikai loģiski, ka šāds vēstījums interpretāciju ziņā atšķiras no iespējamā pieaugušā vēstījuma par tiem pašiem notikumiem. Vēl vairāk – darba raksturs paredz iespēju zēnam veidot citādu identitāti, arī vēlamo pasniedzot kā esošo. Un ir gluži pašsaprotams, ka zēns vēlas būt visgudrākais, vissvarīgākais, visdarbīgākais, viņš vēlas būt varens un atļauties runāt pretim skolotājam, kas šķiet gaužām apnicīgs, viņš vēlas ignorēt noteikumus un norādījumus un būt noteicējs gan savā, gan visā apkārtējā pasaulē.

PROTAMS, bez piedāvātajiem iespējami vēl citi grāmatas lasījuma veidi. Piemēram, to var uztvert teju kā rokasgrāmatu pieaugušajiem par procesiem, kas notiek vai var notikt sākumskolas audzēkņa psihē, par to, kādas sekas un kādus impulsus raisa vai var raisīt dažādi notikumi sabiedriskajā un ģimenes dzīvē. Šim skatījumam par labu runā arī visnotaļ didaktiskā epizode ar jaunā skolotāja ienākšanu skolā, kas, izprotot bērna psiholoģiju, panāk vēlamo rezultātu ar atšķirīgu un individuālu pieeju. Šīs lappuses vedināt vedina iznākt pieaugušos no savu polārlāču aizvēja un pārliecināties, vai, ierastām kustībām ieskājot viņam aiz auss, garām netiek palaists kas būtisks, kas notiek atvašu ikdienā. „Visi kļūdās,” autors saka grāmatas nosaukumā.

Visbeidzot, grāmatu, PROTAMS, var lasīt gluži vienkārši kā Timija ikdienas piedzīvojumu aprakstu. Jo neba nu pieaugušie ir šīs grāmatas galvenā mērķauditorija. Galvenais jau, vai tā patiks bērniem un kādu pieredzi viņi, to lasot, gūs. Iedevu grāmatu vienam no mūsmāju jaunākajiem lasītājiem, Timija vienaudzim. Atguvu to jau pēc daždesmit lappušu pievārēšanas, vērojot, kā zibenīgi tiek turpināta iepriekš aizsāktā grāmata. „Vai tiešām tev nepatika?” vaicāju. „Nu, ne jau tā, ka nepatika...” dēls, kā ierasts, ir diplomātisks. „Sižets tāds ļoti vienkāršs un virspusēji izstāstīts, nav nekādu sīkāku detaļu. Notikumi reizēm bez sākuma un beigām...” „Ko tu domā par galveno varoni un viņa domu gājienu?” tincinu tālāk. „Mammu! Es nerunāju par to, KAS tajā grāmatā ir rakstīts! Es runāju par to, KĀ tas ir uzrakstīts! Nu neieinteresēja mani!”

Bet! „Timijā Negalā” ir lappuse, kuru patiešām vērts izlasīt; tas ir koncentrēts tēlainas asprātības un dzīvesziņas paraugs ar apskaužami precīzu nosaukumu „Prologs, kas neiederas stāstā”. Tajā varam atrast domu, ka mums katram „vajag polārlāci, kas ir pietiekami liels, lai padarītu neredzamas tavas kļūdas”. Tā prologs ieskicē vēl vienu būtisku grāmatas aspektu, proti, asprātīgo atsevišķu situāciju risinājumu. Kā piemēru var minēt galvenā varoņa konkrētā un pašpārliecinātā problēmu tvēruma konfrontāciju ar pieaugušo un reālās pasaules sociālekonomiskajām iespējām, kas grāmatā uzsvērtas vairākkārt. Tāpat lasītājs radīs dažu labu krietni patumša humora pērli, īpaši, ja pievērsīs uzmanību teksta un ilustrāciju mijiedarbei. Starp citu, vai jūs zināt, kā atšķirt dzīvu kāmi no beigta?