LU konference
Tātad, ja jūs nepārliecina trīskāršs ‘lūdzu’, mēģināšu vēlreiz: ir latviskotas un vienā apvienotas trīs norvēģu rakstnieka Ingvara Ambjērnsena grāmatas bērniem par suņa Samsona un kaķa Roberto piedzīvojumiem. Grāmata tāpēc visai apjomīga un tekstuāli bagāta. Tāpat – nepārkāpjot „Liels un mazs” tradīcijas grāmatas ilustrēt neparasti un ļoti interesanti – triptihu rotā oriģinālās ilustrācijas Pēra Dībvīga izpildījumā. Atšķirībā no vairuma bērnu grāmatu „Samsona un Roberto” ilustrācijas ir melnbaltas, taču to nevajadzētu uzskatīt par mīnusu. Lai arī vizuālais noformējums ļoti atgādina 90. gados izdotās Sprīdīša bibliotēkas grāmatas, kurās acīmredzot ilustrācijas bija melnbaltas nevis tāpēc, ka tā būtu foršāk, bet gan tāpēc, ka ekonomiskā situācija nebija no izdevīgākajām, tad „Samsona un Roberto” melnbaltums ir stila zīme – stāsti ir tik krāšņi, ka tādas it kā ar pildspalvu/zīmuli lasīšanas procesā uzmestas skicītes ir patīkama svaiguma pilnas. Un, kā zināms, radošus bērnus šādas ilustrācijas var tikai iepriecināt – vismaz es savā laikā būtu jau ķērusies pie krāsainajiem zīmuļiem, un kāds no dzīvnieciņiem noteikti būtu rozā!
Grāmatu veido trīs plaši stāsti: pirmais – „Tēvoča Rintintaja mantojums” – iepazīstina ar galvenajiem varoņiem, uzsākot stāstu par Samsona un Roberto ceļu no nabadzības pārpilnās un skumjās pilsētas uz laukiem, kur Samsonu gaida mantota pansija. Otrais stāsts ar nosaukumu „Trakie Džeki” ir itin mūsdienīgs un piedāvā ieskatu Samsona un Roberto dzīvē Fjordlgētas pansijā tādā kā attīstībā – šķiet, autors vēlējies parādīt tēlu iekšējo dinamiku, kas nenoliedzami ir vērtīgi, jo lasītāji mēdz augt un mainīties, tāpēc grāmatai, kas iznāk sērijās, jāspēj darīt to pašu. Trešais stāsts „Pātera Pjetro noslēpums” atgriežas pie pirmā stāsta brīvās un humorpilnās izteiksmes, taču piedzīvojumi vairs nav tikai piedzīvojumi, tie jau ir problēmu risināšanas piepildīti.
Katrs no tēliem ir ar savu specifiku: Samsons ir bailīgs un ne pārāk gudrs, savukārt Roberto ir perpetuum mobile, viņš ir pansijas smadzenes iepretim Samsonam kā sirds radījumam. Šādu saskanīgu draugu dzīve ir raibumraiba, taču brīžiem ne jau notikumi un sižeta pavērsieni ir tie svarīgākie – vislielāko uzmanību piesaista autora valoda un fantāzija: reizē ļoti konkrēta, bet nenoliedzami asprātīgākā no asprātīgākajām. Lasot tā vien gribas izsaukties: „Kā ko tādu var izdomāt! Kāpēc man neienāca prātā to pateikt tieši tā!” Un, protams, nevar noturēties pretī grāmatas valdzinājumam arī pieaugušie: uz dzīvnieku pasauli pārcelti, zināma veida stereotipi ir fantastiski smieklīgi: dzejnieks kurmis Gregors, itāļu bebrs Mario, ne ar ko neapmierinātā skolotāja tītariene Krillebergas jaunkundze u. c. Tās ir liecības tam, cik asprātīgi iespējams ikdienas dzīves stereotipus pārcelt pavisam citā līmenī – naivums un patiesums, kāds iekļauts dzīvnieku tēlos, ir pateicīgs materiāls it kā tieša pasaules tvēruma atspoguļojumam, un tieši tas kļūst par smieklus veicinošu elementu. Tāpat autoram mīļi dažādi pretstatu savienojumi – daļēji oksimoroni (Samsona baiļpilnais prieks) un dažbrīd arī sarežģītā vienkāršošana. Viens piemērs: reiz, kāda padomju deportāciju pieminējumu grāmatas recenzente nebija guvusi skaidrību, kā darbojas nejaušās izvēles metode (protams, jautājums bija daudz sarežģītāks – par metodes pamatojamību, taču varēja arī tikt pārprasts un vienkāršots tādā līmenī, kā to daru es pašlaik). Ambjērnsens piedāvā lielisku skaidrojumu šai „nejaušajai metodei” ar stārķa fon Strausa palīdzību: „Viņš pastaigājās pa garo zāli, palaikam zibenīgi iecirzdams zemē savu garo knābi. – Pārbaudes pēc nejaušības principa, – viņš paskaidroja. – Nekad nevar zināt, kam var uzdurties.” (275) Šādas līdzīgas pasāžas (piemēram, par nodokļu maksāšanu, rokgrupu smago slavas nastu utt.) izvijas viscaur grāmatai, tāpēc tā ne brīdi nekļūst garlaicīga – nedz klausītājam, nedz lasītājam. Vēl kāds piemērs: „Viņa nemitīgi skatījās pulkstenī un nepacietīgi mīņājās. – Nedomā, ka rokzvaigznes ieradīsies norunātajā laikā! – Balss atskanēja viņai virs galvas, un vienu acumirkli Grētai likās, ka ar viņu runājis Dievs.” (170)
Tāpēc – un te atkal apelēšu pie cenas – šāda tekstuālā līmeņa grāmatai nedrīkstētu būt neviena mīnusa. Tomēr ir, un visai traucējošs. Grāmata, šķiet, gatavota drukāšanai steigā, jo tajā čum un mudž no interpunkcijas un drukas kļūdām. Lielākoties korektorei bijušas problēmas ar komata likšanu pirms ‘un’, tas ir, komati likti, tāda sajūta, gandrīz automātiski pirms visiem ‘un’, kas redzami (pasvītrojumi citātos mani):
„Samsons bija ticis galā ar vakariņu sagatavošanas darbiem, un kopā ar Grētu dārzā spēlēja ķerenes.” (57)
„Viņi tik ļoti steidzās, ka, nokļuvuši pie pansijas, nometa grozu turpat ārā uz kāpnēm un, joņoja tālāk.” (111)
„Žurka nepārtraukti māja ar galvu, un visu Grētas teikto pierakstīja bloknotā.” (117)
Vispār – komati likti kā pagadās:
„Tagad viņš nopietnu izteiksmi sejā sēdēja pie garā galda, līdzās Roberto, Gregoram un Krillebergas jaunkundzei.” (62.–63.)
Taču, kad tie ir nepieciešami, tie mēdz pazust:
„Grēta aiz prieka nezināja, kur likties, un kamēr viņi ar Gregoru starp ābelēm un jāņogu krūmiem raidīja viens otram piespēles, Roberto un Samsons kopā ar fon Strausu, Ulli un Krillebergas jaunkundzi ēda torti.” (96)
Un pavisam skumji paliek, kad Roberto – viens no būtiskākajiem tēliem – kļūst par Robertu (90. lpp). Tad vairs pat tādi sīkumi kā lieka burta ‘v’ nodrukāšana vārdā ‘viņa’ (133. lpp.) nešķiet svarīgi... Jebkurā gadījumā uzskaitījumu varētu turpināt, bet tādā gadījumā vajadzētu pārrakstīt grāmatas lielāko daļu.
Protams, šīs recenzijas autore nav slavena dzejniece, šī recenzija netika iekļauta grāmatas reklāmrelīzēs utt., taču – nav svarīgi. Par kļūdām atbildēs (vai neatbildēs) tie, uz ko tās attiecas (turklāt pieņemu, ka liela daļa grāmatas lasītāju diemžēl tās komatu kļūdas nemaz neievēros). Taču man ir patiess prieks, ka latviešu valodā ir parādījusies tāda bērnu grāmata, kuru līdzvērtīgi var novietot blakus Milna „Vinnijam Pūkam”, Greiema „Vējam vītolos”, Jansones „Trollītim Muminam” un vēl daudzām tikpat labām, par klasiku kļuvušām grāmatām. Ingvara Ambjērnsena „Samsons un Roberto” izceļas to vidū ar ļoti mūsdienīgu kontekstu, tēmām un tēlu valodu, tāpēc šī grāmata noteikti var tapt par tuvu un saprotamu daudziem moderniem bērniem, kuriem varbūt nepietiek ar senāku laiku pasaules iepazīšanu, bet gribas saprast savai ikdienai tuvo, gribas ar to sastapties arī grāmatās. Un jācer, ka turpmāk izdevniecība piestrādās pie tādām visās nozīmēs vērtīgām grāmatām, lai nebūtu žēl tās iegādāties un lai nebūtu jāizsakās par dzīves nemainību ar recenzijas nosaukumā ietvertajiem Ambjērnsena vārdiem.
* Ambjērnsens, I. (2013) Samsons un Roberto. R: Liels un mazs. 10. lpp.
, kāda cena Ingvara Ambjērnsena grāmatai bērniem „Samsons un Roberto”, kļuva mazliet skumji, jo daudzi potenciālie lasītāji noteikti paliks bešā. Es gan nezinu, kā šobrīd vecāki izvēlas grāmatas bērniem, taču savulaik, kad biju šādu grāmatu mērķauditorija, vairāk iztikām ar mantoto bagātību, mazāk – ar grāmatām analogās cenās. Taču, ja ir kāds vecāks un vecvecāks, kurš patiešām vēlas iegādāties un uzdāvināt bērnam/mazbērnam grāmatu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, nopērciet Ambjērnsena „Samsonu un Roberto”! Un, jā, lielā mērā daudz no tā, kas sekos še tālāk, būs reklāmraksts.){kind=link}