Pareizi par nepareizo. Satori „Nepareizie stāsti”

Atceros, mēs, deviņdesmito gadu bērni, savas bezrūpīgās dienas pavadījām, ceļot pagalmā smilšu cietokšņus, spēlējot patrepē paslēpes, būvējot štābiņus zem lodžijām un slidkalniņiem, un, kad ārā lija, putināja vai bija tik auksts, ka skropstas acumirklī kļuva pilnīgi baltas, lasījām grāmatas. Pavisam īstas – ar čaukstošām papīra lapām, krāsainiem vākiem, pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošas. Mums nebija interneta, smārtfonu, un televīzijā multfilmas rādīja vien agros rītos un pēcpusdienās.

Laika gaitā bijām izlasījuši gandrīz visu, kas pieejams mazpilsētas bibliotēkas bērnu nodaļā, turklāt īpaši mīļās grāmatas pat vairākas reizes. Vērtējot un salīdzinot savas bērnības un mūsdienu bērnu literatūras klāstu, secinu, ka biedrības „Ascendum” izdotās interneta žurnāla Satori grāmatas „Nepareizie stāsti” (2014) priekšvārdā izskan balta patiesība: „Viens no paņēmieniem, kas vairāku gadsimtu garumā ir izmantots bērnu pāraudzināšanai, ir bērnu literatūra, kas tiem par katru cenu jāizlasa, lai saprastu, kas šajā pieaugušo pasaulē ir labi un kas – slikti.” (3) Tā ir! Par laimi, pašreiz vecākiem paredzētie žurnāli, TV raidījumi un interneta portāli propagandē bērna dabisku attīstību, alternatīvus audzināšanas un skološanas veidus (piemēram, pēc Valdorfa un Montesori metodes), tāpēc arī bērnu literatūra pamazām kļūst arvien vienkāršāka un vaļīgāka, bez liekiem zemtekstiem un apslēptām morālēm.

Tad nu „Nepareizo stāstu” autoru kolektīva anarhistisko ideju „[..] uzrakstīt grāmatu, kuru vecāki nevēlētos lasīt priekšā saviem bērniem – grāmatu, kuru tie slēptu, bet bērni ar milzīgu interesi meklētu rokā un paklusām lasītu zem segas” (3) grūti dēvēt par ārkārtīgi inovatīvu un dumpiniecisku – ja nu vienīgi pašmāju literatūras kontekstā. Latviešu bērnu literatūra vispār salīdzināma ar kautrīgu padsmitgadnieci, kas katru rītu rātni sapin 2 biželes un uzģērbj rūtainus svārciņus zem celīša, taču patiesībā daudz labprātāk uztaisītu grebeni un nēsātu caurumotus džinsus.

Kopumā krājumu veido 13 autoru stāsti. Autori – visdažādākie, sagrupējami trīs kategorijās:

1)                 katram lasošam latvietim labi zināmie (Pauls Bankovskis, Māris Rungulis, Inese Zandere, Ilmārs Šlāpins – viņš arī krājuma sastādītājs un priekšvārda autors);

2)                 rakstnieki, kam ir savs „fanu” pulciņš (Jānis Joņevs, Luīze Pastore, Toms Treibergs u. c.);

3)                 bērnu literatūras laukā mazpazīstamie / nezināmie (kolorītākā no tiem – Anete Konste, internetvidē populārā bloga „Texxxti” līdzautore).

Pretenciozā priekšvārda iedvesmota, pirmo stāstu (aut. – Baiba Dēķēna) šķīru vaļā ar desmitgadnieces nepacietību un ziņkāri. Oho, zirneklis–panks, kas pīpējot suņuburkšķu kociņus! Daudzsološs sākums! Taču sākotnējā sajūsma drīz vien noplok kā putukrējums uz pastāvējuša deserta. Baibas Dēķēnas zirnekļpuika tomēr ir no nūģu gala, kas gādīgi aptekalē savainotu mārīšmeiteni līdzīgi glābšanas patruļai, bet brīvajā laikā klimperē klavieres un paslepus labiekārto pēcstundu klubu. Kur solītais nepareizums? Panku gabala vietā džentlmeniskuma paraugstunda?! Vilšanās jau pašās pirmajās grāmatas lappusēs! Vēl vairāk to pastiprina arī nākamais – Ievas Vieses stāsts „Kas Kur Kad” (šo spēli tiešām vēl spēlē mūsdienās?), kas gan ir aizraujošs, smejams, ar detektīvstāsta iezīmēm un nelielu misticisma devu, taču kopumā – atkal nekā nepareiza un zem spilvena slēpjama. Vien samērā precīzs skolas dzīves, pamatskolnieču leksikas, uzvedības un pārlieku bagātas fantāzijas atstāsts.

Par laimi, krājuma nepareizuma kompozīcija ir viļņveidīga – mazāk veiksmīgi stāsti mijas ar veiksmīgākiem, turklāt vairākums patiešām atbilst grāmatas nosaukumam, konceptam un autoru kolektīva izvirzītajam mērķim. Pēc lēnas iešūpošanās seko īsts grāvējs – Ilmāra Šlāpina „Nepareizie dzīvesstāsti”, kas paņem jau ar pirmajiem teikumiem – pavisam cita tekstuālā un leksiskā kvalitāte (apliecinājums tam, ka autora pieredzei ir būtiska nozīme tekstveidē), sižetiskā līnija (Vāgnera, Nīčes, Hitlera, Freida un Disneja dzīvesstāsti, turklāt puišeļi saukti tikai vārdos, lai mazajam lasītājam pārlieku nesagrozītu galvu), darbības vide un kā saldais ēdiens – caurviju humoristiski – vonnegūtiskā izteiksme, ko novērtēs kā bērns, tā nejauši grāmatu atšķīris pieaugušais: „[..] Frīdrihs no lieliem uztraukumiem nokļuva rajona slimnīcā un skraidīja apkārt pliks bez biksēm. Tas bija pēdējais, ko par viņu zināja stāstīt. „Tas, no kā es nenomirstu, padara mani stiprāku,” esot dziedājis plikais Frīdrihs pie klavierēm. Bet tad arī viņš nomira.” (18) Krājuma veiksmīgākais stāsts.

Tam seko grāmatas lielākais pārsteigums – Jānis Joņevs ir erudīts ne vien smagās mūzikas, bet arī briesmoņu žanrā – stāsts „Vārds” ir lieliska, konspektīva paraugstunda cilvēkēdāju mācībā. Autors lasītājam nodod būtisku informāciju, kas jāatceras katram bērnam (piemēram, tie ir ārkārtīgi stipri, ātri skrien un rāpjas, negaidīti uzbrūk un, ja upuri izdevies veiksmīgi notvert, norauj galvu un izsūc tukšu kā pudeli), un atklāj svarīgāko izdzīvošanas likumu – nekad nesaukt cilvēkēdāju vārdā, pat domās, pretējā gadījumā: „Starp citu, kas man tur pie loga grabinās? Es taču dzīvoju ceturtajā stāvā. Kas notiek, pavisam jau traki grabinās! Ko, logs vaļā? Un pēc ķiplokiem aizsmaržoja... Kas notie” (23) Īsi, vienkārši teikumi, mūžīgi aktuāls sižets, kodolīgi dialogi, maķenīt sarunvalodas, maķenīt jautājuma teikumu un izsauksmes vārdu dzīvīguma koeficienta palielināšanai tekstā – Joņevs ir atkodis galvenos pamatprincipus laba, mazajiem lasītājiem adresēta teksta veidošanai un tos prasmīgi pielieto. Bērnu literatūra ir taciņa, kas J. Joņevam noteikti jāiemīda pamatīgāk.

Stāsti „Hohohohohohooo” (Anete Konste) un „Pija negrib augt liela” (Luīze Pastore) ir odas visatļautībai. Konste radījusi pilnīgi ačgārnu pasauli, kurā visi pieaugušie sagājuši uz īso un bērniem pašiem nākas izfiltrēt informāciju par labā un sliktā likumsakarībām. Skolotājas iebāzta cigarete sniegavīra mutē, Ziemassvētku velna darināšana kā kontrasts eņģeļiem, „Haribo” lācīši ar šokolādi skolas pusdienās un Ādažu čipsu tabletes pret vēdersāpēm – pilnīga ierastās lietu kārtības dekonstrukcija, mazā cilvēka priekšstatu sagrāve. Arī Pastores radītās Pijas bailes no pieaugšanas tiek ārstētas ar visatļautību, kas sekmējas saldumu tiesāšanā visās ēdienreizēs un neiešanā gulēt līdz pusnaktij – vēl viena variācija par superīgāko ēdienkarti pasaulē un ideālo bērna dienaskārtību. Lai kā grāmatas veidotāji būtu gribējuši izvairīties no audzināšanas ar literāra teksta palīdzību, viņiem tas tomēr nav izdevies pilnībā – šie stāsti, lai gan saturiski aizraujoši, ir arī lieliska psiholoģijas paraugstunda, izmantojot „kas par daudz, tas par skādi” metodi: „Negribēju noraudzīties, kā skola pavisam sagāžas, un katru dienu pēc pusdienām ciest vēdersāpes. Negribēju, lai tā ir visu dzīvi. Gribēju kādreiz izaugt un būt pieaugušais. Liels cilvēks.” (28)

Mairas Dobeles stāsta „Mamma un zaķītis” dēļ katram mazajam lasītājam vismaz reizi būtu jāizvelk šī grāmata no spilvenapakšas un jāiedod izlasīt arī vecākiem – tas ir brīnišķīgs tipiskas mammu leksikas un dažbrīd neizprotamās uzvedības atstāsts humorpilnā manierē. Lūk, rezultāts – zaķītis, kas dažādās dzīves situācijās tiek dēvēts par cālīti, lācīti, gliemezīti, runcīti un pat uti, kad mammu izdevies nokaitināt, sadzīvojis identitātes krīzi un vairs nesaprot, kas ir patiesībā. Mammas, bīstieties!

Savukārt visus pārējos līdz šim neminētos nepareizos stāstus atļaušos sadalīt: 1) tekstos ar pluszīmi un 2) nekas īpašs. Pie pirmajiem: Māra Runguļa „Pēteris un Pēterītis”, kurā asprātīgi apspēlēta mūžsenā iesauku tēma (starp citu, Rungulis joprojām ir lasāms!); Toma Treiberga „Tusiņš” – brīnišķīgs stāsts par diviem maziem aktieriem, kas vecāku prombūtnes laikā spēlē „to, kā mamma un tētis tusējas” un šķaida Regīnas tantes dāvinātās gāzes, kā arī Lilijas Berzinskas „Kurmis” – lielisks paraugs tam, kā bērnam noteikti nevajag veidot dialogu ar savu tanti: „Tu iedomājies, tu esi nomirusi. Pavisam beigta. Bet ir palicis kaut kas, kas tomēr ir. [..] Un tas, kas ir, padara tevi mazāk beigtu. Varbūt pat drusku dzīvu...” (32)

Ar „nekas īpašs” diemžēl nākas novērtēt Paula Bankovska stāstu „Knipis, Nātrīte, Padene un Stīvais”, Rasas Bugavičutes „SOS pilna pļava gulbju” un Ineses Zanderes „Sarunu ar Kreica kungu”. Īsti guļamgabali, kuros nenotiek aktīva darbība, taču regulāra dinamika ir tik ļoti būtiska bērnu literatūrai, jo mazā lasītāja uzmanība jānotur pēc iespējas ilgāk. Arī saturiski šie stāsti ir garlaicīgāki par iepriekšminētajiem, un nepareizuma koeficients tajos ir pavisam sīciņš, drīzāk pretēji – supervaroņu komandas neskaitāmo varoņdarbu izklāsts, gulbju bara cēlā rīcība, noceļot no koka bailēs paģībušu zaķi, iedomīgā Kreica kunga cienāšana ar konfektēm... Pārpareizi!

„Nepareizie stāsti” ir bezmaksas izdevums – ikvienam interesentam ir iespēja iegūt to savā īpašumā Satori redakcijā, dažādos publiskos pasākumos, kā arī Satori stendos (Liepājā, Valmierā, Valkā). Grāmata, ko pilnīgi noteikti katrs vecāks drīkst paņemt savam bērnam, nebaidoties, ka šāda literatūra viņa atvasi varētu samaitāt – krājuma nosaukums un priekšvārds tomēr ir pārlieku pretenciozs. Pat grāmatas vāks, uz kura gozējas 5 puikas, un viens no tiem smēķē, ir mānīgs – „Nepareizie stāsti” nepropagandē tamlīdzīgas bērniem aizliedzamas darbības. Ja nu vienīgi čurāšanu sniegā ārkārtas gadījumos... Īpašas uzslavas pienākas arī krājuma vizuālā noformējuma autorei – māksliniecei Lindai Valerei, kas „Nepareizos stāstus” ilustrējusi vienotā stilistikā un krāsu gammā (melns, balts, sarkans) – prieks par kvalitatīvi un acīm baudāmi izdarītu darbu.