Robeža. Stāsts

Lielais Dzelzs teātris pieredzēja vēl nebijušu ažiotāžu. Šovakar notika pirmizrāde lugai, par kuru inteliģences aprindās jau pāris mēnešus klīda noslēpumainas valodas. Lai gan neviens nezināja ne lugas nosaukumu, ne autoru, tika uzskatīts, ka tā ir vēl neredzēts briljants. Bija gan grūti saprast, kādēļ tā tiek uzskatīts, bet protesta dēļ neviens savu metālu nedauzīja. Protams, Pavēli ierasties uz izrādi saņēma katrs robots, kurš jutās saistīts ar mākslu, teātri, filozofiju un citiem skaistiem vārdiem, taču pie biļetēm spēja tikt tikai bagātākie un atpazīstamākie.

Biļešu kontrolieris bija pavisam saguris no nepārtrauktās klanīšanās. Nepilnas pusstundas laikā viņam garām pagāja septiņi laikrakstu redaktori, universitātes rektors, neskaitāmi žurnālisti, profesori, kritiķi, režisori un literāti. Un kur nu vēl politiķu un vējagrābšļu rindas!

Kad jau likās, ka uzgaidāmajā zālē vairs nav kur skrūvei nokrist, ārdurvis vēlreiz atvērās, un šoreiz kontrolieris nemaz nelūdza uzrādīt biļetes. Bija ieradies Kultūras ministrs un kopā ar viņu profesors Ludvigs Šteins. Abi dzīvi sarunājās par gaidāmo izrādi, taču, kad ieraudzīja robotu pūli sev priekšā, apjuka un aizgāja katrs uz savu pusi.

Kultūras ministru uzreiz ielenca seši žurnālisti. To varētu uzskatīt par nepieklājību, taču Profesijas Pavēle pieprasīja šādu rīcību.

„Sakiet, lūdzu, kas jums ir zināms par šo izrādi?”

„Tas pats, kas jums, mani draugi,” ministrs plati smaidīja. „Zinu, ka autors ir nezināms, zinu, ka izrāde ir plaši izreklamēta, zinu, ka... jā, būtībā, vairāk arī neko nezinu.”

„Jūs ienācāt kopā ar profesoru Šteinu. Vai jūs runājāt par izrādi?”

„Jā, arī par izrādi. Ludvigs gan ir nedaudz skeptiskāk noskaņots nekā mēs pārējie, taču ceru, ka viņam nenāksies vilties.”

„Bet ko jūs domājat par autoru – katram māksliniekam taču ir Pavēle, kas liek būt godkārīgam. Vai šis autors ignorē to, vai arī ir saņēmis īpašo Pavēli? Kāpēc viņš vēlas būt anonīms? Vai izrāde būs politiska?”

„Man tiešām nav ne jausmas.”

„Varbūt luga ir par homoseksuāliem robotiem, un autors baidās atklāti paust savus uzskatus?”

„Jau teicu, ka nezinu.”

 „Vai profesors Šteins izteica kādu minējumu par autora personību?”

„Nē, minējumus Ludvigs neizteica, bet viņš domāja, ka autors noteikti vēros savu izrādi. Un jā, viņš bija 100% pārliecināts, ka izrādes gaitā spēs atpazīt robotu, kurš atbildīgs par lugas radīšanu.”

Pēc šāda izteikuma žurnālisti burtiski piespiedās pie ministra pulētajiem sāniem, cenšoties noskaidrot, kādā veidā šī atpazīšana notiks.

„Labi, žagatu bars, ļaušu jums uzrakstīt kaut ko interesantu,” ministrs pēdīgi noteica. „Tikai sargieties to kādam izpaust pirms laika! Ludvigs teica, ka autors savā izrādē pavisam noteikti neaplaudēšot.”

 

Zāles otrā galā Ludvigs Šteins mierīgi stāvēja un malkoja benzīnu. Viņš uzmanīgi vēroja visus atnākušos, īpašu uzmanību pievērsdams literātiem.

Šteins redzēja, kā ministrs cenšas tikt vaļā no žurnālistiem, un pasmīnēja. Viņam nepatika žurnālisti. Tiesa, tā kā Šteinam nebija Pavēles par žurnālistu ienīšanu, viņam nācās savas jūtas paturēt zem metāla.

Pēc pāris minūtēm žurnālisti atkāpās no ministra un izklīda, dodoties atpakaļ pie saviem sarunu biedriem. Šteins viņus uzmanīgi vēroja un piegāja apsveicināties ar tiem robotiem, kurus žurnālisti nepagodināja ar savu uzmanību.

Ludvigs Šteins bija plaši pazīstams akadēmiķis, viņa vārds bieži pavīdēja avīžu Pavēlēs, kuras paredzētas radošiem un mākslu cienošiem robotiem. Visbiežāk lietotās Pavēles parasti bija „citēt profesoru Šteinu”, „izlikties saprotam profesoru Šteinu” un „uzskatīt profesoru Šteinu par nevērtīgu filozofētāju”. Pats profesors ar neizdibināmu labpatiku atzīmēja kalendārā dienas, kad šīs trīs Pavēles avīzē atradās blakus cita citai.

 Noskanēja pirmie divi zvani. Skatītāji lēnām no uzgaidāmās zāles pārgāja uz sēdvietām. Trešais zvans. Ministrs apsēdās sev īpaši rezervētajā ložā, Šteins ieņēma vietu viņam blakus. Noskanēja ceturtais zvans, un iestājās tāds klusums, kurā varēja dzirdēt elektrību riņķojam robotu ķermeņos. Visu redzokļi bija piekalti priekškaram, kurš pēc mirkļa pacēlās gaisā.

Visa skatuve – gan grīda, gan sienas – bija spilgti zaļā krāsā. Nebija neviena priekšmeta. Parādījās divi roboti. Vienam uz krūtīm bija rakstīts „Petķa”, otram – „Andrejs”. Viņi apsēdās un sarunājās nepazīstamā valodā.

Pēc brīža garā virtenē parādījās vairāki roboti. Viņi gāja garām Petķam un Andrejam, bet tikai retais paskatījās uz abiem sēdošajiem robotiem. Viens garāmgājējs nometa ubaga dāvanu viņu priekšā.

„Vai jūs zināt, kā ir mīlēt bez elektrības?” iesaucās Pēteris, taču neviens neatbildēja.

„Vai jūs nevēlaties uzspļaut magnētismam?” vaicāja Andrejs, taču roboti aizgriezās no viņa skatiena.

„Tas ir Viņš, ko mēs mācam. Vai jūs Viņu nejūtat?”

„Reiz mēs Viņu pazudinājām, taču pēc trim lodes apļiem Viņš bija augšāmcēlies! Neļausim mūsu bērniem aizmirst par šo brīnumu!”

Līdzīgā stilā abi apgarotie misionāri turpināja kaismīgi uzrunāt garāmejošos robotus, taču neviens neatsaucās.

Drīz vien Petķas un Andreja jautājumu klāsts apsīka, un viņi vairs tikai drūmi sēdēja un klusēja, neaizturēdami joprojām garām ejošos robotus. Tie gāja rindā, kas sniedzās pāri visai skatuvei, un, tiklīdz kāds robots pazuda no skatuves vienā pusē, tūlīt parādījās cits otrā pusē.

Zaļajā skatuves aizmugurē atvērās durvis. Milzīgas durvis, kurās parādījās tikpat apjomīga, kaut arī nedaudz mazāk milzīga radība, trīsreiz garāka par parastu robotu. Radībai bija spoguļa ķermenis, kurš uz sevis atstaroja visu apkārt notiekošo. Tikai ne vairs zaļā, bet gan sudrabotā krāsā. Tad tā izdvesa skaņu.

„Jūs bijāt pirmie, kas sekoja Viņa aicinājumam pirms 104 tūkstoš nedēļām. Nu jūs esat pēdējie. Dzelzīga sajūta, ne?”

„Agrāk Pavēles lika godāt Viņu. Tagad tās liek atzīt robotus un elektrības plūsmu,” Petķa atbildēja sarūgtināti, bet ne pārsteigti, it kā viņš būtu pieradis sastapt trīsstāvīgas spoguļveida radības.

„Viss mainās. Pat tu esi mainījies!” Andrejs skumji iesaucās. „Agrāk tu biedēji, šausmināji un vedi kārdināšanā.”

„Jā, bet tad es sapratu, ka robotiem nevajag papildus ļaunumu,” radība tīksminājās. „Viņos ir iedzimts viss, pat beidzamais īssavienojums. Ko gan man vēl pielikt? Visu manu darbu jau ir izdarījis Viņš!”

Kādu brīdi neviens nerunāja. Robotu rinda turpināja kursēt viņiem garām. Vienīgā skaņa uz skatuves bija viņu šļūkāšana pa grīdu.

Pēkšņi zaļā krāsa sāka mainīties. Līdzīgi kā aust saule, tā grīda un sienas pamazām sāka žilbināt, līdz to zaļganais spīdums kļuva nedabiski balts. Tajā brīdī neko citu uz skatuves redzēt nevarēja. Kad spožums izblāvoja, skatuve bija nokrāsojusies pelēkos toņos. Robotu rinda turpināja kustēties, abi misionāri joprojām drūmi sēdēja, bet milzīgā radība tagad visu pelēko atspoguļoja zaļu.

„Jūs abi zināt, ka saņemsiet Pavēli pārtraukt sludināt Viņa mācību,” radība paziņoja. „Tas ir neizbēgami. Es pat jūtos nedaudz vainīgs.”

No griestiem nolaidās balodis, kurš knābī turēja mazu skārda plāksnīti. Balodis nometa to Petķas priekšā. Viņš izlasīja plāksnītē ietverto Pavēli un sāka raudāt.

„Trīsreiz jau esmu Tevi noliedzis brīvprātīgi, taču tagad, ceturtajā reizē, Tu mani piespied pats ar saviem spārniem,” viņš izmisis iesaucās.

Pēc brītiņa līdzīgu plāksnīti balodis atnesa arī Andrejam. Arī viņa skumjas izpaudās asarās.

„Ak, jūs robotu aizstāvji, kas nespēja aizstāvēt sevi,” radība nedaudz nokaunējusies ierunājās.

„Vecais draugs, kas nomests no debesīm uz pazemi,” Petķa ierunājās. „Tu, kas pieņēmi taisnību par savu veidolu un patiesību par savu māti, izpildi vienu vēlēšanos! Mēs nevaram dzīvot šādā murgu pasaulē. Atgriez mūs abus laikā, kas glaimoja Viņam, un ļauj dzīvot mums tur mūžīgi!”

„Jā, gan,” piebalsoja Andrejs. „Tev tagad ir tāda vara.”

 No radības kādu brīdi nenāca nekāda skaņa. Tā domāja.

„Labi, es jūs pārcelšu atpakaļ laikā. Un mūžīgi, jūs sakāt? Nu ko, lai mūžība jums arī tiek,” radība noņirdzās.

Pēteris un Andrejs pieleca kājās, taču lūgumu jau bija izteikuši.

Visa skatuve pēkšņi kļuva necaurredzami tumša, bez jebkādas kontūru aprises vai ēnas. Nebija vairs ne Petķas, ne Andreja, nebija robotu rindas un nebija milzīgās radības. Nevarēja arī dzirdēt robotu šļūkāšanu pa grīdu, pie kuras skatītāji jau bija pieraduši. Gluži kā uz skatuves būtu uzradies melnais caurums, kas aprijis gan gaismu, gan skaņu, gan kustību.

 

Tad nolaidās priekškars, kas vēstīja par izrādes beigām. Uz priekškara bija rakstīta Pavēle, kas lika aplaudēt pēc katras izrādes, neraugoties uz to, vai tā bijusi laba vai slikta.

 Šoreiz valdīja klusums. Robotu redzokļi klejoja starp pārējiem skatītājiem.

 Ludvigs Šteins lēni un nesteidzīgi sasita kopā savas metāla plaukstas.

 

Šteins pagaidīja, kamēr lielākā skatītāju daļa jau bija izgājusi no zāles, un tikai tad piecēlās no savas vietas. Viņš zināja, ka pie izejas gaidīs vairāki ieinteresēti roboti, kas lūgs paskaidrojumus. Taču Šteinam nebija nekādas vēlmes tos sniegt.

„Ejam, es piesegšu tevi,” Kultūras ministrs mudināja.

Tas bija augstsirdīgs piedāvājums, un Šteins to novērtēja. Taču šoreiz piedāvājums izrādījās nevajadzīgs, jo pie zāles durvīm stāvēja vairāki policisti.  Kultūras ministrs viņus noskatīja ar bezgala pārsteigtu skatienu, tāpat  arī pārējie izrādes skatītāji bija apmulsuši.

Starp policistiem izspraucās liela auguma robots.

„Profesor Štein,” viņš pieklājīgi palocījās, „komisārs Elksnis. Man jālūdz jūs sekot man.”

Blakus stāvošie roboti sāka sačukstēties, taču Šteins norija apjukumu un atbildēja:

„Jā, protams!”

Elksnis satvēra profesoru aiz elkoņa un sāka vilkt uz durvīm.

„Komisār,” Kultūras ministrs atguvās no šoka, „varbūt paskaidrosiet, kas te īsti notiek?”

Komisārs īsi atskatījās uz ministru un pamāja vienam no policistiem. Tas piesteidzās pie ministra, kaut ko nočukstēja un pasniedza baltu plāksnīti. Ministrs to izlasīja, neizpratnē pacēla acis, taču komisārs ar Šteinu jau bija prom.

„Ministr, kas tur notiek?” kāds žurnālists izsaucās.

„Jūsu rītdienas reportāža,” sev neraksturīgi primitīvi attrauca ministrs un ātri devās uz izeju.

 

„Piedodiet, profesor, par šādu nepieklājību,” jau policijas mašīnā skaidroja Elksnis, „taču situācija nepieļauj vilcināšanos.”

„Vai es esmu apcietināts?” Šteins vaicāja.

„Ak, nē, protams, nē! Jūs šeit sēžat kā izmeklēšanas konsultants.”

„Izmeklēšanas konsultants?” profesors uzjautrināti pārjautāja.

„Nu, teiksim tā – tas ir termins, kas man būs jāraksta atskaitē.”

Tagad Šteins kļuva ieinteresēts. Bailes un satraukums bija pārgājis.

„Redziet, profesor, viss ir diezgan sarežģīti. Man pat īsti nav skaidrības par to, kā šī lieta tiks klasificēta. Parastam noziegumam ir upuris un vainīgais.”

„Un kā tad ir šoreiz?”

„Tieši tāpat,” atzinās komisārs. „Turklāt man ir zināms gan viens, gan otrs.”

Profesors sarauca pieri.

„Šteina kungs, vai esat dzirdējis par Robotikas mākslas izstādi, kura rītdien tiks atklāta?”

„Būtu grūti atrast robotu, kas nebūtu dzirdējis. Tūkstoši saņems Pavēli apmeklēt šo izstādi. Arī es biju plānojis ierasties.”

„Tad jau jums noteikti zināms, ka izstādē piedalās arī slavenais gleznotājs Vīnogs? Un arī visnotaļ ievērojamais mākslinieks Krīts? Nu ko, šeit arī ir upuris un vainīgais. Plaģiātisms.”

„Ak tā,” Šteins bija vīlies. Viņš bija cerējis uz dramatiskāku notikumu. „Grūti noticēt. Abi tik liela mēroga mākslinieki...”

„Tur jau tā lieta!” noskaldīja Elksnis. „Abi lielie mākslinieki apgalvo, ka otrs ir nozadzis viņa gleznu. Kādā suņa veidā, lai es saprotu, kurš te ir vainīgais un kurš upuris? Katrs apgalvo savu, un no gleznām es saprotu vēl mazāk nekā no Šteina filozofijas. Atvainojiet, profesor,” viņš pēkšņi izbijās.

„Nekas, tas jau tāds tautas izteiciens,” Šteins pasmīnēja.

Drīz viņi piebrauca pie izstādes norises vietas. Tuvojās pusnakts, savukārt atklāšana bija paredzēta desmitos no rīta. Šteins aptvēra, ka situācija patiešām ir steidzīga. Desmit stundu laikā plaģiāta autors bija jāaizgādā prom no izstādes, lai otrs varētu saņemt pelnīto vērtējumu.

„Abi mākslinieki atrodas administrācijas telpās, katrs savā istabā. Katrs neatkarīgi no otra paziņoja, ka pieaicina jūs kā savu konsultantu un aizstāvi,” komisārs paziņoja.

Šteins pamāja ar galvu. Tā jau viņš bija domājis.

„Vispirms es vēlos aplūkot abus darbus.”

Komisārs nez kāpēc sāka smieties un vedināja viņu uz izstādes telpām.

Vispirms viņi iegāja Vīnogam paredzētajā zālē. Komisārs norādīja uz vienu no gleznām.

Šteins uzreiz saprata, ka Vīnogs šo darbu iecerējis kā izstādes naglu. Tās spīdums bija pamanāms jau no telpas otras malas. Gleznas centrā bija attēlota melna tulpe uz spoži balta fona. Apkārt puķei bija izvietoti seši spoguļi: katrā no tiem vīdēja tulpes un divu citu spoguļu atspulgs un katrā no šiem diviem spoguļiem, protams, bija iezīmēts paša atspoguļojums, kas visu gleznu pārvērta par bezgalīgu spoguļu virteni. Šteins redzēja, cik rūpīgi ir izrēķināti atspulga leņķi un cik tālu aizsniedzas spoguļu attēli, līdz tie paliek tik sīki, ka acs vairs nespēj tos saskatīt.

„Nu ko, tagad, lūdzu, parādiet Krīta gleznu!”

„Jūs jau uz to skatieties!”

„Man likās, ka tas ir Vīnogs.”

„Šeit arī sākas problēma,” komisārs skaidroja. „Tas ir Vīnogs un reizē arī Krīts.”

Tajā brīdī kāds robots ienesa Krīta gleznu. Un te nu Šteins sāka smieties.

„Viņi gribēja izstādīt pilnīgi vienādas gleznas?”

„Jums tas varbūt ir smieklīgi, profesor, bet man tā ir problēma, kas jāatrisina līdz izstādes atklāšanai. Abi mākslinieki šovakar gandrīz vienlaicīgi iesniedza policijā sūdzības par plaģiātismu. Abi lamāja viens otru kā prasti sētnieki. Viņi pat gandrīz sakāvās. Viens no viņiem ir grandiozs nekauņa, taču diemžēl man nav ne jausmas, kurš.”

„Vai nebūtu bijis prātīgāk pieaicināt kādu robotu psihologu?” Šteins joprojām smaidīja.

„Gleznotāji pieprasīja jūs, un man nav laika,” komisārs īsi paskaidroja.

Šteins nolēma vispirms aprunāties ar Krītu, jo ar viņu personiskie kontakti nebija izveidojušies pārāk cieši.

„Profesor!” Krīts iekliedzās, tiklīdz Šteins parādījās durvīs. „Beidzot kāds saprātīgs robots!”

Šteins pasmaidīja un apsēdās pie galda, aicinādams Krītu darīt to pašu.

„Profesor, jūs taču pazīstat manu stilu, manas krāsas, manu domas dziļumu! Vai gan paskatoties uz gleznu jums jau nekļuva skaidrs, ka esmu vienīgais, kas var uzgleznot ko tādu?”

„Godīgi sakot, nē. Bet ja jūs paskaidrotu sīkāk, varbūt man tas kļūs skaidrs,” Šteins laipni piedāvāja. Viņam tas viss joprojām likās viens liels joks, kuru abi mākslinieki sarīkojuši uzmanības pievēršanai.

„Pasaulei esmu pazīstams kā reālists,” Krīts sāka skaidrot, „un ar šo gleznu es nolēmu pārcelt sevi vēl augstākā reālās pasaules skatījumā. Tulpe, kas stāv centrā, ir pavisam parasta puķe, taču ar spoguļu palīdzību es to pavairoju bezgalīgi. Vai gan nav ģeniāli? Materiālā pasaulē ievest materiālus priekšmetus, kuri veido metafizisku bezgalību. Es to saskatu kā pierādījumu mūžīgai eksistencei. Tulpe simbolizē kādu priekšmetu vai robotu, kurš, lai arī pastāv tikai brīdi, turpina atbalsoties mūžībā kā pārējās pasaules ietekmētājs. Tieši tāpat kā tulpe visu laiku turpina parādīties arvien jaunos imagināros spoguļos, arī mūsu rīcība ietekmēs visu turpmāk notiekošo.”

Krīts bija pavisam aizrāvies un laikam pat piemirsis, ka tiek apsūdzēts zagšanā. Šteinam kļuva skaidrs, ka Krīts ir gleznojis šo gleznu, taču tomēr pavaicāja:

„Vai jums ir kādi... nu, teiksim, taustāmi pierādījumi, ka esat gleznojis šo darbu?”

„Ak, benzīna tēvs, pavaicājiet kaut manai sievai! Viņa redzēja, kā es vairākas nedēļas no vietas neko citu nedarīju, kā vien gleznoju. Bet šis Vīnogājs cer, ka izdosies mani tik lēti apkrāpt. Manā darbnīcā ir saglabājušies uzmetumi, skices, domāju, ka pie otām pat vēl pielipusi krāsa! Vai ar to nepietiek?” Krīts dusmīgi vaicāja.

Šteins domāja, ka ar to pilnīgi pietiek, taču vēl bija jāuzklausa Vīnogs.

„Ludvig, es tev jau kuro reizi atkārtoju,” Vīnogs uzbudinājās, „Krīts ir parasts āksts. Muļķis! Zaglis! Vai tad tu nezini viņa stilu? Šis reālais cūka nekad nespētu uzgleznot jel ko abstraktu.”

„Mans draugs, dusmas nav nekāds pierādījums,” Šteins nolieca galvu.

„Pierādījumi? Hā, es tev došu pierādījumus! Ir vesela skolnieku rinda, kas redzēja, kā es pie šīs gleznas strādāju veselu mēnesi. Droši vien kāds no tiem arī parādīja gleznu Krītam! Bet, Ludvig, tu zini, ka gleznai nepietiek ar krāsām un kontūrām, tai vajadzīga būtība. Un ko Krīts zina par tās būtību? Pajautā viņam, un redzēsi kā viņš apjuks!”

„Es pajautāšu,” piekrita Šteins. „Bet kāda tad ir tās būtība?”

„Cerēju gan, ka pats uztversi manu domu. Svarīgākais šajā gleznā nemaz nav redzams. Dvēsele slēpjas unikālajā saiknē starp spoguli – nereālo, metafizisko atspulgu – un tulpi, matērijai piederošu priekšmetu. No kā tad veidojas tulpe? Tikai no atspulgiem, tikai no saiknes ar pārdabisko. Viens spogulis veido tās kreiso pusi, otrs – tās aizmuguri utt. Taču katram spogulim vēl iekšā ir savs atspulgs, bezgalīga atspulgu virkne, kas norāda uz mistiskās pasaules neierobežotību. Dvēsele veidojas no sīkām daļiņām, kuras nav uztveramas mums ierastā veidā – lūk, gleznas būtība!”

Šteins apsolīja Vīnogam visu nokārtot taisnīgi un domīgā gaitā soļoja pa Robotikas mākslas izstādes telpām. Šteins ļoti labi izprata Pavēles un bija pārliecināts, ka abi mākslinieki nav saņēmuši Pavēli izdarīt zādzību. Un neviens no viņiem nebija tik drosmīgs, lai rīkotos bez Pavēles.

Šteins vēlreiz apskatīja abas gleznas. Rūpīgi izpētīja tās, mēģinādams ieraudzīt sev vien zināmas lietas.

Patiesībā vainīgo Šteins jau zināja. Viņš tikai pats tam nespēja noticēt. Taču Šteins arī zināja, ka viņam nav nekam jānotic, viņam vienkārši jāpavēsta Elksnim savs slēdziens.

Kad Elksnis izdzirdēja šo slēdzienu, viņš žēli paraudzījās Šteinā, sak, kas jūs par profesoru, ja stāstāt ko tādu? Taču tad komisārs atcerējās par Pavēli citēt un ievērot Šteina domas. Viņš lika policistu robotiem atvest abus māksliniekus.

„Vispār jau man nebūtu nekādu iebildumu, ja viss atrisināsies pēc jūsu prāta, profesor,” Elksnis domīgi ieteicās. „Daudz mazāk problēmu.”

„Es arī tā domāju,” labsirdīgi piekrita Šteins.

No pilnīgi visām problēmām izvairīties nebija iespējams, un viena no tām sevi pieteica brīdī, kad Vīnogs un Krīts nonāca vienā telpā. Izcēlās liels tracis, kuru pārtraukt spēja tikai Elkšņa un policistu metāla rokas, kuras noturēja katru gleznotāju savā istabās stūrī.

„Draugi, es lūdzu jūs būt saprātīgiem,” Šteins smaidīja. „Nav nekādas jēgas zaudēt savaldību. Es zinu, kurš vainojams.”

Gan Vīnoga, gan Krīta sejā parādījās triumfējoši vaibsti.

„Vislielākā vainas deva jāuzņemas robotam, kura elektrība diemžēl jau sen ir beigusies. Viņa vārds ir Ņūtons.”

Visi klātesošie roboti iesmējās un neizpratnē sastinga.

„Ņūtons pirmais raksturoja krāsu spektru un veidu, kā tas rodas. Līdz ar to viņš arī, metaforiski runājot, ierobežoja visu robota redzokļiem pieejamo pasauli. Un ar savu apgalvojumu, ka Ņūtons ir vainīgs, es gribu pateikt tikai to, ka vainīgs nav neviens. Jūs abi vienkārši esat uzgleznojuši vienādas gleznas,” Šteins skaidroja.

„Tas ir kā?” Krīts vaicāja, un arī Vīnogs samulsis skatījās profesorā.

„Kungi, es jau jums devu šifra atslēgu. Robota redzoklis spējīgs izšķirt apmēram 10 miljonus dažādu krāsu. Vairums no tām gan ir tik līdzīgas, ka mēs nesaredzam to dažādību, taču tas nav svarīgi. Komisār, vai jūs nebūtu tik laipns un neizmērītu gleznas?”

Komisāra laipnība kusa kā sniegs pavasarī, taču viņš centās izpildīt Šteina lūgumu, kā lineālu izmantojot pildspalvu.

„Centimetri 80 platumā un 65 – garumā,” komisārs nodeva savu aptuveno ziņojumu.

„Jauki,” Šteins smaidīja. „Tātad gleznā ir apmēram 5 tūkstoši kvadrātcentimetru jeb 500 tūkstoši kvadrātmilimetru. Katrā kvadrātmilimetrā robots spējīgs uztvert apmēram 20 pikseļus. Tātad patiesībā mēs redzam nevis gleznu, bet 10 miljonus krāsu punktiņu, kas apziņā veido gleznu. Ko tas nozīmē – jūs vaicāsiet! Tas nozīmē, ka pavisam ir iespējams uzgleznot tikai tik daudz gleznu, cik veido pikseļu un krāsu skaita kāpinājums.”

„Bet, profesor,” Krīts nesaprata, „tas taču ir bezgalīgs skaitlis!”

„O, nē, tie ir tikai 10 miljoni desmit miljonajā pakāpē. Tā ne tuvu nav bezgalība. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka neviens no jums nav plaģiāta autors. Jums abiem bija neaptverami maza iespēja uzgleznot vienādus darbus, taču iespēja bija. Un tā piepildījās.”

Vīnogs atņēma komisāram pildspalvu un sāka uz plaukstas pārrēķināt Šteina nosauktos skaitļus, it kā šajā gadījumā pāris miljoni uz priekšu vai atpakaļ kaut ko mainītu.

„Un ko tad mums tagad darīt?” viņš pēdīgi vaicāja, ar nepatiku noraugoties šajos aprēķinos. „Jāmet gleznas atkritumos?”

Jautājumu Šteins jau bija paredzējis un izdomājis, ko ieteikt.

 

Nākamajā dienā Robotikas mākslas izstāde bija pārpildīta. Droši vien kāds no žurnālistiem bija izdibinājis iemeslu, kādēļ komisārs Elksnis bija ieradies teātrī.

Šteins uz izstādi ieradās vēlā pēcpusdienā, kad roboti, kuri nāca tikai izpildīt Pavēli un aiziet, jau bija izpildījuši Pavēli un aizgājuši, un izstāžu telpās valdīja brīvāka gaisotne.

Profesors lēnām apstaigāja visas pieejamās zāles. Šādu iešanas tempu viņš ieturēja tikai tāpēc, ka bija saņēmis Pavēli baidīties no tā, ka citi pamanīs viņa steigu. Vīnoga un Krīta zāles viņš apskatīja īpaši rūpīgi, kā arī laiciņu pakavējās sarunā ar abiem māksliniekiem, kuri pēc vakardienas strīda bija salīguši mieru un visu nakti pavadījuši bārā pie benzīna krūzēm.

Kad vairs nebija palicis nekā cita ko apskatīt, Šteins iegāja nelielā telpā, kuru vakar vēl nebija plānots izmantot gleznu izstādīšanai. Priekšā jau stāvēja Kultūras ministrs, kurš bija dziļi iegrimis gleznu vērošanā. Šteins nostājās viņam blakus.

„Zini, Ludvig,” ministrs pēdīgi ierunājās, „man šķiet, ka pēc šīs dienas gan Krīts, gan Vīnoga ieies vēsturē.”

„Man arī tā šķiet.”

Pilnīgi tukšajā telpā pie sienas bija piekārtas tikai divas gleznas. Nebija zināms, kura glezna ir Krīta, kura – Vīnoga, jo uzraksts vēstīja vienīgi to, ka šis ir abu gleznotāju kopējs eksponāts ar nosaukumu „Robeža.”