Tuneļi perifērijā. Rakstu krājums „Ceļojums dzejnieku pasaulē”

Vairums staigā šai dzejas lodei apkārt tāpat kā pa Zemes virsmu un patstāvīgi izvēlas, vai sajust zemes spēku, bet tie, kas cenšas izzināt un mērķtiecīgi rok tuneļus, cik dziļi spēdami, reizēm sūta vēstules mājāspalicējiem, stāstot par atrasto jeb saprasto. Šoreiz satikušies divu dzejnieku pasauļu iespaidi – krājumā apkopotas 18 atpazīstamu iekšceļotāju vēstules par piedzīvoto gan Māra Čaklā, gan Egila Plauža pasaulē.

Krājuma pirmā puse, kas veltīta M. Čaklā apcerei, veidota, iesākot ar dzejas formas elementu  un izteiksmes līdzekļu pētījumiem, tā, lai lasītājs pamazām līdz ar dažādajiem rakstītājiem aizplūstu arvien universālāku pamatnostādņu analīzē un visbeidzot sasniegtu auglīgas filozofiskā un filoloģiskā savītas pārdomas. Iekšceļotāji raksta par dažādiem aspektiem, tomēr bieži vien jūtams, ka perifērijā raktie tuneļi krustojušies – tie veido tīklu, kurā skaidri redzamas iekšceļotāju satikšanās vietas, kas arī apliecina būtiskākās un M. Čaklo raksturojošākās iezīmes.

Plašais Rolfa Ekmaņa raksts par M. Čaklo kā disharmonijas harmonizētāju sniedz daudzpusīgu laika, personības pieredzes un rakstura, reālās telpas un citu aspektu ietekmes radīto kontekstu, kas atbalsojas dzejniekā un transformēti tiek atspoguļots rakstītajā, un līdzīgu dzejnieka pašnoteiktā uzdevuma raksturojumu sniedz arī citi autori. Piemēram, Viesturs Vecgrāvis rakstā „Nīcība un stoicisms Māra Čaklā lirikā” pauž ārkārtīgi spēcīgu ideju: „Var nosaukt to par pesimistiskās un optimistiskās balss dramatisku sacelšanos dzejniekā, raksturīgu binārismu, kurā pesimisms saprot, ka nīcības apjausmai rodams pretspēks – proti, cilvēka sīkstums, orientācija uz savas personīgās dzīvības iespējami pilnīgāku, pilnvērtīgāku, galēji intensīvu realizēšanos konkrētībā, īstenībā.” (103)

Laiks un telpa – par to raksta teju katrs no iekšceļotājiem, un tā tam arī būtu jābūt, jo ne velti Edgars Lāms raksta, ka „ciešas un sarežģītas laika – telpas kopsakarības veido M. Čaklā liriku” (111). Elīna Vasiļjeva, savu rakstu veltot tieši telpas analīzei M. Čaklā dzejoļu krājumā „Pagaidu latvietis”, apliecina priekšvārdā izceltās strukturāli semiotiskā izklāsta kvalitātes. Vairāki autori atzīst M. Čaklā dziļās radniecības izjūtas ar senčiem rosinātu meistarību latviskās identitātes atklāšanā un arī spēju neatsvešināties, rakstot par cittautu kultūrām – šajā sakarā daudzkārt pieminēts „cilvēksauciena attālums”, kas ir fundamentāls šo M. Čaklā daiļrades aspektu raksturojošais lielums. Māras Rubenes interpretācijā „cilvēksauciena attālumā esošais pievilkts tuvplānā, pārvēršas par savdabīgu iniciācijas dzejas tēlu” (124).

Lai gan brīžiem mulsina rakstu apjomu nesamērība, plūdums ir jūtams – šāds reljefs, Māra Čaklā daiļradi raksturojošs, varbūt ir pat apzināti veidots, taču, neraugoties uz to, – nepiederīgs šajā krājuma daļā (kaut raksta kvalitāte kā vienībai nav apšaubāma) šķiet pēdējais raksts – Andas Kubuliņas „Ojāra Vācieša pirmo divu krājumu kultūras konteksts”.  Iespējams, tāda bijusi iecere – izraut lasītāju no līdzceļojuma Māra Čaklā dzejiskajā pasaulē, lai sagatavotu nākamajai – Egila Plauža pasaules priekšstatīšanai.

Krājuma otrās puses veidošanas principi tā arī paliek neskaidri, bet tas gan nemazina lasītāja interesi. Egila Plauža daiļradē dominē romantismam raksturīgie lielumi – pasaules duālais tvērums un liriskā „es” aktualizācija –, par kuriem arī teju katrs rakstu autors izteicies. Interpretācijas gan atšķirīgas, atkarīgi no autoru interesējošajiem aspektiem, piemēram, Inta Čaklā izklāsta liriskā varoņa sadzirdēto mūziku, skaņu, Rutu Veidemani aizrāvis jūras tēls, kas netieši, skatot tēlu šaurā aspektā, vedina domāt par liriskā „es” latvietību, bet Ieva E. Kalniņa daudzpusībā saistošā stāstījumā par dzejnieku un viņa daiļradi iekļāvusi arī pārdomas par E. Plauža dzejas liriskā „es” tieksmi spēlēties. Ieva E. Kalniņa arī atklāj, ka E. Plauža dzejā „(..) pasaules centrs ir dzejas „es”, kas pārdzīvojumu un tēmas smeļ, saskarsmi ar pasauli – (..) izlaižot caur savu es” (249). – Šie vārdi raksturo sākumā minēto dzejnieka pasaules kodolu.

Daļa autoru šajā krājumā rakstījuši par abu dzejnieku pasaulēm – šeit, piemēram, minams Raimonds Briedis ar lirikas atskaņu un to semantikas analīzi, tāpat arī Olga Senkāne piedāvā metarealitātes izpēti abu dzejnieku daiļradē, bet jau pieminētais Viesturs Vecgrāvis turpina nīcības tematikas apskati arī E. Plauža daiļradē.

Jau priekšvārdā A. Kubuliņa raksturo abu krājumā apskatīto dzejnieku jaunrades kopīgās iezīmes, minot „skaniskumu, pašaizliedzīgo atdevi mākslai, piesaisti dzimtajai vietai vienlaikus ar atvērtību savai un Eiropas kultūrai, tās vēsturei” (7). Tā kā šis krājums ir divu konferenču, kas veltītas dzejnieku apaļajām jubilejām 2010. un 2011. gadā, referātu apkopojums, A. Kubuliņa atzīst, ka pirms konferenču norises jau orientējusi referentus uz šīm abu dzejnieku daiļrades kopīgajām iezīmēm, tomēr, krājumu izlasot, kļūst skaidrs, ka Latvijas literatūrzinātnes telpā augsti vērtējamie pētnieki jeb iekšceļotāji parūpējušies, lai klausītāju un lasītāju līdzceļojums katra dzejnieka pasaulē būtu gana daudzveidīgs un ražīgs.

Būtiski, ka tiek pievērsta uzmanība šiem, kā Elīna Kokareviča trāpīgi raksta par E. Plaudi, marginālā pozīcijā esošajiem dzejniekiem. M. Čaklais gan varētu pretendēt uz lielāku atpazīstamību mūsdienās nekā E. Plaudis – viņš literatūras vēstures grāmatās garā rindā starp nozīmīgāko latviešu dzejnieku vārdiem arī pamanāms, taču konferenču un rakstu krājuma devums dzejnieku atdzīvināšanai sabiedrības atmiņā viennozīmīgi atzīstams. Tagad tāds laikmets, kad par māti saucam „gūgli”, ne zemi. Varbūt tāpēc šodienas jaunajiem M. Čaklais un E. Plaudis liekas sveši – it kā koncentrējoties uz aktuālo (miljons iespējām interneta un tehnoloģiju pasaulē), palikuši neievēroti laikabiedri. Kurš tad ņems rokās lāpstu un raks, vai vismaz staigās pa pasaules virsu, no pēdām laizdams cauri visam sev zemes enerģiju, ja jāsteidzas tikt līdzi attīstības trauksmei, lai, redz, justos savējiem piederīgs?