Zuduša cēluma rekonstrukcija. L. Baumane „Kādas sievietes portrets: No jūgenda laikmeta līdz Latvijas brīvvalsts gadiem”

“Apturi, laiks, šo mirkli

apturi, apžēlo mūs…”

       ***                                                                                                     

“Jau vīnogzaļa vakarzvaigzne plaiksn

Un vēsi noraugās, kā noasiņo laiks.”[1]

Bilingvāls apceru apkopojums, kas kalpo par brīnišķīgu pavedienu uz leģendāru laikmetu Rīgā, ir 2015. gada nogalē Rīgas Jūgendstila paviljonā izdotā un literatūrzinātnieces Līvijas Baumanes veidotā grāmata „Kādas sievietes portrets: No jūgenda laikmeta līdz Latvijas brīvvalsts gadiem”. Izdevuma uzmanības centrā ir leģendāro Fin de siècle jeb 19./20. gadsimtu miju piedzīvojušu, piecu spožu rīdzinieču profesionālā darbība un dzīves portrets. Šo kolorīto personību aktīvā, auglīgā darbība apņēmīgi īstenota plašā sfēru lokā – no mākslas un literatūras līdz pat uzņēmējdarbībai, tiesiskajai, akadēmiskajai arēnai, ne vien lokālā, bet arī pasaules mērogā. Piecas šodien nepelnīti reti pieminētās izcilības ir: dziedātāja Malvīne Grīnberga, rakstniece Zemgaliešu Biruta, filozofe Milda Palēviča, politiķe Berta Pīpiņa, modiste Olga Danoss.

Jāakcentē rakstu žanrs – portrets. Kas gan tajā tik nozīmīgs? Portretējumi ir pārdomāti veidoti, stāstījumā minot personību izcelsmi, vidi, uzskatu un intelektuālās telpas, kurās tās  dzīvoja, ir ieskicētas rakstura iezīmes, un, nepiemirstot par filigrānām estētiskām detaļām, uzmanība veltīta arī dāmu ārējiem veidoliem, ko vainago visnotaļ precīzi atlasītais vizuālais materiāls. Grāmatā ar uzviju izdevies attaisnot žanrisko pieteikumu, lakoniskajās apcerēs jūtama personiska un skrupulozi smalkjūtīga pieeja cilvēkstāstiem, jau sākot ar raksturojumu katra portreta pieteikumā: „latviešu „zelta lakstīgala”” (par M. Grīnbergu), „dzīve kā mākslasdarba turpinājums” (par Zemgaliešu Birutu), „sieviete akadēmiskajā pasaulē, meklējumi un gara atraisīšanās” (par M. Palēviču), „„dumpīgā tautumeita” Saeimas tribīnē” (par B. Pīpiņu), „lokāla modes impērija un tās sabrukums” (par O. Danoss).

Ir akcentēti arī katras izdevuma varones ievērojamākie radošās un profesionālās darbības sasniegumi, kā arī nozīme kultūrvēsturiskā aspektā. Piesātināto laikmeta šķērsgriezumu caurvij pretstati – no pieklusinātības līdz krāšņām kaislībām (un otrādi). Kāda ir šo sieviešu dzīve, kur tā rit, kas to raksturo? No vienkāršas strādnieku vides līdz augstās mākslas skatuvei, no greznas pārticības līdz pieticības diktētai izdomai, no starptautiskām intelektuālajām virsotnēm līdz klusai aizmirstībai, no rimtas dzīves līdz revolūcijai, no nejaušības līdz liktenīgumam, no pulsējošas, jūtu un uzskatu apliecinošas dzīves līdz mīklainai, varas režīma represijās ierautai nāvei. Pilnasinīga iesaiste aktuālajās laikmeta norisēs, sabiedrības un publikas atzinība, dīvas statuss, pirmceļš Latvijas Republikas Saeimā, modernisma manifestācija, prestižajā Sorbonnas Universitātē iegūts doktores grāds, pirmās feminisma idejas latviešu sabiedrībā, daudzpusīgi talanti. Līdz greznu mirdzumu nomaina tumša dūmaka – iegrimšana absolūtā aizmirstībā, kļūstot par daļu no zudušas pagājības. Tādu neskaitāmu pretstatu pilni ir šie likteņstāsti, kuros neviena no varonēm nav bezpersoniska būtne vai vienkārši „kāda sieviete”. Grāmatas nosaukumā ietvertais apzīmējums liecina, ka no nepielūdzamā laika plūduma nav pasargāts neviens, lai cik izcils bijis viņa veikums un vētrains mūžs. Tāpat ilgu gadsimtu pieņēmums bijis sievietes izpausmes, sievišķo kultūrā uzlūkot kā marginālu, mazāk nozīmīgu. Piecu rīdzinieču dzīve ritējusi laikā, kad sievietes loma sabiedrībā balansē uz asu pretstatu robežas – konvencionālo ietekmē laikmetīgais, rimto, vīram pakļāvīgo mājas dzīvi nomaina emancipācijas ideju nestā apjausma par pašpietiekamību, neatkarību, pašapliecināšanos. Arī mākslinieciski šis ir zīmīgs periods – 19./20. gadsimtu mijai raksturīgas izteikti novatoriskas tendences, tradīciju reformēšana, modernismā, īpaši jūgenda mākslā, sievietes tēls ir viens no centrālajiem motīviem, dievišķi juteklisks un dēmoniski versmains vienlaikus, bīstami alkains, ievērojami spilgts savā duālismā. Fatālā devīze „dzīve kā mākslas darbs” raksturīga tieši dekadentu radošajiem meklējumiem un modernistu idejām. Mākslinieka personībai ir tendence un apzināta tiecība kļūt par simbolu – šī iezīme daudz uzskatāmāk un skaidrāk reprezentē dažādus šī laika dzīves un mākslas aspektus. Grāmatas kontekstā Zemgaliešu Biruta nebūt nav vienīgā šāda simboliska personība un „sieviete leģenda”. Zināms simbola statuss un ideāltēla oreols piemīt visām izlasē pieminētajām sievietēm. Subjektīvs novērojums: mūsdienās, šķiet, joprojām valda nepārvaramas alkas pēc šādiem tēliem, kā arī intriģē tās vēstures lappuses, kurās uzbango cilvēka iekšējās pasaules dzīles.

Pievēršoties pilsētas topogrāfijai gadsimtu mijā, jāuzsver, ka grāmatā pieminēti vairāki nami (lielākā daļa pastāv arī mūsdienās) un kvartāli, kas ir nozīmīgi gan minēto dzīvju, gan kultūrvēsturiskā kontekstā. Jābrīdina, ka lasītāju var pārsteigt nostalģisku sajūtu atvars, jo, aplūkojot izdevuma vizuālo materiālu, iztēles ainās ieskanas tāltālu soļu dipoņa pa Elizabetes ielas bruģi, kad graciozas dāmas, spoguļojoties skatlogu atspīdumos, steidzas uz Danoss kundzes grezno salonu, no Marijas ielas skan darbīga rosība spiestuvē „Pīpiņš un Upmanis”, Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas ailēs atbalsojas kora dziedājumi, bet kādā saviesīgā vakarā Alberta ielas skaistākajā namā par godu izjustam dzeju lasījumam, kristāla pokālos dzirkstī franču šampanietis...

Tāpat kā pati Rīga, arī tās vēsture nekad nav pabeigta un pilnīga, pilsētas stāstu arheoloģijā kultūrslānis ir tās leģendas, urbānā folklora un mitoloģija. Taču, kā jau sacīts, katra laikmeta aktuālie politiskie, kultūras un dzīves stila procesi paši par sevi ir vien faktu kopums arhīvu foliantos, kas uzmirdz caur cilvēku dzīves stāstiem un likteņa leģendām. Grāmatas veidotāja un rakstu autore Līvija Baumane šifrē šīs leģendas meistarīgā manierē, satraucošo noslēpumainības un misticisma atmosfēru neizkliedējot, bet tieši otrādi – lasītāju ieintriģējot vēl vairāk. Zuduša laika rekonstrukcija ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums, un jābilst, ka izdevuma veiksme ir autores orientēšanās raksturotajā laikmetā, filigrāna, niansēta tā izjūta, izkopts talants radīt ne vien izglītojošu vēstījumu, bet ieaust emocionālu strāvojumu, pacilājošu un vienlaikus mazliet skaudru, kas rosina dziļākām pārdomām. Līvijas Baumanes pētnieciskais entuziasms, pievēršoties Zemgaliešu Birutas autorpersonībai, aizsācies jau pirms vairākiem gadiem, šķetinot mistisku leģendu apvīto revolucionārās literātes stāstu, pakāpeniski arvien jauniem fragmentiem papildinot[2] šī mīklainā dzīvesstāsta mozaīku.  

Ne mazāk pievilcīgs ir izdevuma pārdomātais, elegantais vizuālais veidols – tā iesējums un konceptuālais stils, kurā apvienoti art deco stilistiskie elementi un jūgendam raksturīgā koloristika, vēsu zilganzaļo toņu saplūsme ar terakotas toņa līnijām. Kanoniska jūgenda vizuālās estētikas alegorija netieši ir ietverta izdevuma kompozīcijā, simboliskajā sieviešu tēlojumā, ko savā daiļradē poliptiha ciklos „Gadalaiki”, „Dārgakmeņi”, „Diennakts stundas” un citos plaši izmantojis jūgenda leģenda – čehu mākslinieks Alfonss Muha (Alphonse Mucha).

Portretstāstu papildinājumam varētu vēlēties arvien bagātīgāku, izvērstāku vizuālo materiālu, tā akcentējot pašas autores izvēlēto atsauci (2), kas norāda uz, piemēram, mājokļa interjeru kā estētisku zīmju atspoguļotāju, taču saprotams, ka šajā izlasē primārs ir tieši ieskats noteiktā laika periodā un personību stāstos. Jāatgādina, ka pastāv vērienīgi pētnieciskie izdevumi, veltīti Rīgas jūgendstilam, tā sazarotajiem stiliem arhitektūrā, laikposma interjeru mākslai un citiem jūgenda mākslas aspektiem – arhitektūras doktora Jāņa Krastiņa, mākslas vēsturnieču Vitas Bangas, Silvijas Grosas pētījumi, pilsētas vēsture skatāma vēsturnieka Andra Caunes pagātnes Rīgas uzlūkojumā caur atklātnēm pilsētas apceru ciklā „Rīga pirms 100 gadiem”[3]. Tomēr populāru, plašākai auditorijai pieejamu ieskata izdevumu, kas reflektētu par jūgendisko estētiku un laikmetu miju Rīgā, līdz šim ir trūcis.

Pārlapojot grāmatu, lasītāju, iespējams, pārņems klusa smeldze, taču gaišu prieku raisa fakts, ka aizgājušā, neatsaucamā laika šķietami zudušajiem stāstiem ir lemts atdzimt, nonākot mūsu uzmanības lokā vienotā, kvalitatīvā materiālā. Varbūt tā arī ir subjektīva pagātnes romantizācija, taču vienlaikus uzskatāms atgādinājums par katrai pašapziņai – kā individuālai, tā nācijas – būtiskajām kategorijām: cēlo, cildeno, lepnumu. Katras rekonstrukcijas mērķis ir tiekšanās sniegt iespējami autentisku priekšstatu par īstenību, taču nereti pati rekonstrukcija izdodas vēl brīnumaināka par pirmmateriālu.

Pagājušā laikmeta izgaršošana savā būtībā ir netverami centieni, bet izdevuma kontekstā tapuši absolūti iespējami. Dārgumu šķirstiņš ir atvērts, un lasītāja skatam uzmirdz nosūbējuma atbrīvotas lappuses. Kas ir šie zelta inkrustācijās iestrādātie topāzi, smaragdi, rubīni un safīri? Visvienkāršākā apņēmība, cilvēcība un cēlums, kas ir nācijas daudzkrāsainās vēstures skaistākā daļa. Personību mirdzums, kas ir katra laikmeta lielākā vērtība. Kādas sievietes dzīves tvērums, gaume, garīgā labklājība un uzskatu greznība, kas ir pārlaicīgs fundaments. Kāds nejaušs atspīdums laikā, kas ir pamats mūsu šodienai.

[1] Līvena, L. Šūpoles. Rīga: Liesma, 1970, 22., 8. lpp (fragmenti).

[2] Autores jaunākais veikums: Baumane, L. Jutekliskais temperaments. Ieskats Zemgaliešu Birutas dzīves gaitās un daiļradē. // Hiēna. Literāro tekstu vietnes „Ubi Sunt” gadagrāmata. Biedrības „Ubi Sunt Literature” izdevums, 2015, 8.–15. lpp.

[3] Caune, A. Rīgas vecpilsēta pirms 100 gadiem: pilsēta un pilsētnieki 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma atklātnēs (1994), Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem: Pārdaugavas iedzīvotāji 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma atklātnēs (1998), Rīgas Ziemeļu priekšpilsēta pirms 100 gadiem (2009), Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem (2014), Rīgas klusais centrs pirms 100 gadiem (2015).