Mīlestības krāsmatās. Dace Rukšāne „Mīlasstāsti”

„Mīlasstāstos” katrs teksts ir vienots veselums, taču kopumā tie veido izteiksmīgu un bagātu visa krājuma izjūtu gammu, stāstiem citam citu papildinot un noapaļojot. Krājumā nav nekā lieka, stāsti ir koncentrēti, darbība norisinās motivēti un pārliecinoši. To pašu var teikt par valodu, jo tā ir sabalansēta un sulīga; būtiska ir orientēšanās uz detaļu un koncentrētību tādā līmenī, lai parādītu, ka nozīmīgākās ir sievietes izjūtas un emocionālā pasaule. Stāstu krājums ir nospriegots gan satura, gan formas ziņā, ieturēts vienā stilā, un tas panākts, pateicoties tematiskajam ierobežojumam. D. Rukšānes “Mīlastāstos” tiek izkliegts apliecinājums, ka mīlestība ir eksistences forma visdažādākajās izpausmēs un veidos, tāpēc tā ir tik polifoniska un pretrunīga. Teksta galvenā varone ir sieviete mīlestībā. Te ir pretmīla, nepiederības sajūta, mīlestības trīsstūris, vientulība, aukstums, apmātība, mīlestība, kas transformē sievieti, liek atsacīties no patiesās būtības un rada mazvērtības kompleksus, fiziskā un garīgā vardarbība, izolētība, neatbildēta, nelaimīga, akla, nepiepildāma, nodota un piekrāpta mīlestība. Stāstos tieši mīlestība nosaka varoņu rīcību, iekšējās pasaules svārstības un nestabilitāti. D. Rukšānes varones spēlējas ar mīlestību, pat ar dzīvību, bet visvairāk – ar savu iekšējo konfliktu. Autores sieviete nav tikai maiga, vāja un sentimentāla, viņa ir pašpārliecināta, dumpīga, stipra, racionāla, skarba ar nesalaužamu mugurkaulu, viņa ir gatava paņemt kalašņikovu un šaut. Autore, tēlojot sievišķīgos elementus – patības meklējumus, neirotisku skatu, eksaltāciju, dullumu –, vēl padziļināti atklāj sievietes emocionālo pasauli. Stāstu krājuma vadmotīvs noteikti ir iniciācija. D. Rukšāne aktualizē to mirkli, kad galvenās varones harmoniskā mīlestība tiek izjaukta, tāpēc sākas iniciācijas ceļš, lai sevi salāpītu un padarītu sevi atkal par veselumu. Pārsvarā dominē sadrupšanas motīvs – vecajam jāsadrūp, jāiet bojā, lai rastos jaunais –, tāpēc D. Rukšānes varones vispirms atbrīvojas no sāpēm. Taču ne visi stāsti krājumā ir „tumši”. Piemēram, stāstā „Ziemeļu gulbji” bērna tēls saistāms ar nākotnes perspektīvu, galvenā varone Ilze neveic abortu, bet turpina sevi.Stāstu varones ir sievietes, kuras iekritušas mīlestības lamatās, taču viņas ir racionālas un prot aiziet no vīrieša aukstuma un garīgā attāluma, piemēram, stāstos „Suns”, „Oranžā bumba”, „Ziemeļu gulbji”, „Viņš nerunā”. Galvenās varones būtībā ir savrupas, trauslas, apsēstas savdabes, kuras apzināti izolējas no cilvēkiem un civilizācijas uzspiestajiem kanoniem. Stāstā „Skrējiens” Luīze alkst pēc plašuma, bezgalības, lieluma, tikai tā viņa var garīgi elpot: „Viena, viņa grib būt viena ar krāsām, ar zaļo, dzeltenbrūno, pelēko un balināta koka pelnaino, ar kustību – ar to nerimtīgo jūras kustību, kas nebeidzas pat pilnīgā bezvējā, pat ziemas stingumā, kad metriem dziļi zem ledus var saklausīt ūdens staipīšanos un apakš kājām krakšķ steidzīga dzīvība. Vienmēr kustībā. Jūra ir vienīgā, kas nekad neapstājas.” (88 – 89) Sievietes meklējumi pēc ideālā pastāv saiknē ar iespēju pārkāpt pāri pasaules sabrukumam, tāpēc D. Rukšānes varone dažbrīd spēj būt neadekvāta un iracionāla, gatava darīt muļķības. “Mīlasstāstos” spēcīgs ir laiktelpas un konkrētu priekšmetu vai parādību simboliskais lietojums. Vienā no krājuma spēcīgākajiem stāstiem „Suns” dabas tēlojuma detaļas – ugunsgrēka izpostītas mājas gruveši un drupas – paspilgtina galvenās varones Nadīnas apjukumu, bailes, izmisumu un nespēju kaut ko vērst par labu, ieraudzīt izeju haosā, arī rudens simbolizē galvenās varones pasaules sabrukumu un iekšējo bojāeju. Zaudētā saikne ar vīrieti nozīmē arī saiknes sairšanu ar mājām. Arī meklēšanas motīvs ir viens no centrālajiem stāstu krājumā. Stāstā „Franču maukas” galvenā varone gadu klīst pa pasauli un izmisīgi meklē sevi: „Es gribēju atrast īstumu. Kaut kur aizbraukt, apsēsties un iederēties. Uzmeklēt vietējos, kas izturas kā vietēji, un sajust, kā tas ir patiesībā.” (35) Svešā telpa simbolizē iespēju aizbēgt no reālās dzīves, aizbēgt no savām ciešanām un sāpēm. Abstraktā māju sajūta un aizbraukšana uz svešu vietu galvenajām varonēm ir iespēja iegūt brīvību un attālināšanās no sociuma. Bieži vien izraušanās un glābiņš no disharmonijas ir daba. Stāstā „Suns” Nadīna vēro dzērvju pulcēšanos laikā, kad viņai nav, uz ko paļauties, tāpēc augstums, kurā lido dzērves, viņai saistās ar disharmoniju:: „Virs mājas augstu gaisā sasaukdamās aizlido dzērves. Kāsī. Kopā. Prom. Kur siltāks. Vari saukt vai nesaukt. Atpakaļ tagad nelidos.” (11) Un „Nadīna vienmēr ir cerējusi, ka viņu kāds sasauks. Apstādinās, liks atgriezties, paņems pie sevis un atlaidinās sastingušos pirkstus.” (16) Brīžiem stāsti atsauc atmiņā Jāņa Ezeriņa un Erika Ādamsona prozā ietvertās mīlestības tēlojuma „smalkās kaites”. D. Rukšānes prozā vārās un mudž savādības, psihes dīvainības, neirozes, kas radušās mīlestības ietekmē. Piemēram, Nadīna vēlas noindēt suni Loru, pret kuru vīrs izjūt lielāku mīlestību nekā pret viņu; stāstā „Oranžā bumba” Kiriks Astrīdai liek iesist oranžo bumbu biljardā – ja to viņa paveic, tad viņu attiecības turpinās; stāstā „Zirneklīte Ninona” varone satiekas ar vīriešiem, kurus uzskaita grāmatā, bet pēc tam savu pirmo vīrieti nogalina. D. Rukšānei izdodas vairākas reizes lasītāju pārsteigt. Šajā ziņā stāsts „Skrējiens” ir visnegaidītākais, bet simboliski dziļš un jēgpilns. Negaidītība un pārsteigumi, spēlēšanās ar lasītāja iztēli un taustīšanās apziņas jūrā ir viens no autores zelta trumpjiem. Daces Rukšānes stāstu krājums „Mīlasstāsti” ir filozofiski smagnējs. Tajā tēlots sievietes ceļš ar akmeņiem kabatās, kas liec uz leju un aicina padoties, bet stiprā sieviete tos izmet un iet uz priekšu vieglā lidojumā. Grāmatas noformējumā redzamā sieviete mākoņos rada iespaidu par sapņošanu, taču varbūt iepriekš ir lijis un apkārt šaudījies negaiss, un tikai tagad mākoņi ir balti. Sievietes pasaulē ienāk cerība, un autore, rādot vairāku iedomātu sieviešu dzīves epizodes, akcentē, ka ikvienam cilvēkam ir vērtība, bet galvenais – izeja no krāsmatām.