Mežģīņu kvalitātes kontrole

Tādēļ bija jo īpaši intriģējoši iepazīties ar šo darbu. Pirms ķēros klāt grāmatai, noteicu savas izejas pozīcijas: uztvēru to kā konkrēta (t. i., erotiska satura izklaides literatūras) žanra darbu un tā arī centos uz to lūkoties, negaidot nekādus intelektuālus satricinājumus vai eksistenciālu katarsi. Vērojot pēdējo gadu pasaules tendences t. s. populārajā literatūrā, šķiet, ka izveidojies noteikts modes tendenču algoritms: kādā valstī, visbiežāk Amerikā vai Anglijā, iznāk bestsellers, kas iegūst ārkārtīgi lielu popularitāti, un tad tam seko līdzīga stila darbi visā pasaulē. Šajā gadījumā prātā nāk "Greja piecdesmit nokrāsu" fenomens, pēc kura arī Latvijā aktualizējies erotiskās literatūras žanrs.

Īsumā par sižetu: kā vēsta grāmatas anotācija, romāna galvenā varone ir "Ketlīna Rozenfelde, respektablu mediķu vienīgā meita, priekšzīmīga teicamniece, kas jūtas psiholoģiski apspiesta savas prasīgās ģimenes vidē. Studiju praksē viņa sastopas ar Džonatanu Holstu, valstī iekārojamāko vecpuisi, kas radis nesaudzīgi plosīt sieviešu sirdis, taču vīrieša allaž nesatricināmās aukstasinības un vienaldzības vairogs slēpj tumšus pagātnes noslēpumus. Viņiem abiem sastopoties, uzšķiļas dzirksteles. Attiecības, kas sākušās naidīgi, pamazām pāraug svelmainā, nevaldāmā kaislē, kuras intensitāte nepakļaujas nekādām ētikas un veselā saprāta normām". 

Iepriekšminētās domas par algoritmu kļūst jo spēcīgākas pēc "Saplēsto mežģīņu" izlasīšanas. Šī grāmata ļoti labi iekļaujas erotiskās literatūras žanra spēles noteikumos. Tas vienlaikus ir "Saplēsto mežģīņu" spožums un posts. Spožums, iespējams, būtu pārāk skaļi teikts, bet romāna veiksmes atslēga droši vien bijusi saprotama sižeta un varoņu struktūra, aizraujoši konstruēts naratīvs: darbība risinās dinamiski, bez liekām liriskām atkāpēm, autore pareizajos brīžos spiež uz pareizajām pogām: sabalansētas gan erotiskās ainas, gan varoņu iekšējās pasaules atklāsmes, gan trillera cienīgas epizodes, tas viss piesātināts ar lakoniskiem, bet trāpīgiem vides aprakstiem, kas varētu uzrunāt konkrētu auditoriju. Algoritms romāna struktūras pamatā nostrādā uz cilvēku uzmanību, padarot šo darbu lasāmu, aizraujošu. Tas neizaicina domāšanu, bet ļauj piedzīvot nelielu, kontrolētu un patīkamu adrenalīna uzplūdu.

Atbilstība žanra nosacījumiem, manuprāt, šajā gadījumā ir posts, jo tā ir pārāk sterila un klišejiska. "Saplēstās mežģīnes" ir gluži kā no konveijera lentes noņemta prece: salikta kopā pa šuvītēm, tomēr bez oriģināla satvara. Gan formā, gan saturā tā šķiet kā salikta kopā no jau pastāvošajiem žanra paraugiem, nesniedzot pievienoto vērtību. Lasot nepamet sajūta, ka tas viss kaut kur jau ir dzirdēts, turklāt varu pateikt pavisam precīzi, kur dzirdēts: šis darbs liekas kā "Greja nokrāsu" kopija: jau ieskicētā anotācija ļoti atgādina Greja sižeta formulu, kura arī, protams, ir paņemta no kāda jau eksistējoša arhetipa: apzinīga meitene un sliktais, bet ārkārtīgi pievilcīgais puisis. Dublēti tiek arī citi varoņi: Džonatana draugs miesassargs, bijusī mīlestība, kas satriekusi viņa sirdi pīšļos, Ketlīnas labākā draudzene, kāda bija arī Anastasijai Stīlai, dārgas automašīnas, ekskluzīvas villas, VIP klubi utt., u. t. jpr. Arī sižeta izspēle biedējoši atgādina jau pieminēto slaveno darbu: dažbrīd pat aizmirstas, kurš no romāniem tiek lasīts. Šķiet, lasītāju zemapziņas ietekmēšanai pat tiek izmantoti līdzīgi vārdu savienojumi un apraksta maniere, piemēram, "viņa pacēla acis pret bentlija vadītāju un uz mirkli pārstāja elpot", "nākamajā brīdī starp abiem uzšķīlās dzirksteles", gan "Greja nokrāsās", gan šajā romānā vīrieškārtas galvenais varonis ik pa laikam slīpinātā tekstā nosaka: sasodīts, pie velna, nolādēts. Tāpat nereti grāmatā vērojama tendence saskaldīt katru vārdu atsevišķā teikumā, tādējādi radot dramatisma efektu: "Satriecošs. Iekārojams. Apbrīnojams." Tāpat fakts, ka nupat iznācis romāna turpinājums, liek domāt par tāda paša tipa publicēšanas kārtību: iespējams, te sastopamies ar triloģiju.

Atvirzoties no "Saplēsto mežģīņu" uzkrītošās līdzības ar "Greja nokrāsām" un palūkojoties uz darba saturisko kvalitāti, gribas teikt, ka saredzu tur vien tukšu, šablonisku čaulu: varoņi un sižets attīstās nevis pēc psiholoģiskām likumsakarībām, bet gan pēc autores iecerētās formulas: sižeta pavērsieni ir paredzami, varoņu reakcijas šķiet robotiskas, tie vairāk ir tipi, nevis individualitātes: piemēram, Džonatans Holsts romāna sākumā ir dzelžains, nelabojams vecpuisis, nekad nevienai sievietei nav izdevies ietrīsināt viņa dvēseles stīgas. Tad piepeši uzrodas Ketlīna, un nevajag vairāk par divām minūtēm, lai Džonatans būtu gatavs viņai plaši atvērt savu sirdi. Netiek atspoguļotas varoņu iekšējās dilemmas, pārdzīvojumi, ceļš, kā viņi mainās, šīs pārmaiņas vienkārši tiek nosauktas kā fakts, un lasītājam atliek vien pašam iztēloties smalkās dvēseliskās vibrācijas.

Vēl viens atsevišķas izpētes vērts darba aspekts būtu stereotipizētais pasaulskatījums: visi varoņi ir estētiski pievilcīgi, lai gan it kā galvenie varoņi, kuriem jābūt labajiem tēliem, uzsver dvēseles nozīmi, viņi tik un tā piedevām vēl ir satriecoši pievilcīgi. Tāpat vīrieša un sievietes uzvedība ietilpst stingri noteiktos rāmjos: sievietes augums ir ar vijīgām līnijām, viņa pavedinoši kustas, paver lūpas, pirkstos virpina matu šķipsnu, savukārt vīrietis tikmēr sasprindzina trenēto torsu, jūt saspringstam biksēs arī savu vīrietību, kura turklāt ir apbrīnojami jaudīga. Savā ziņā šī ir mehanizēta Kena un Bārbijas pasaule, kurā it kā ir jūtas, bet tās tiek mākslīgi izspēlētas gluži kā leļļu namiņā.

Vēl viens aspekts, kas darbam liek izskatīties pēc importa preces, ir varoņu ārzemnieciskie vārdi: Džonatans, Ketlīna, Luīze utt. Tāpat vides apraksti ir diezgan bezpersoniski, gandrīz nemaz nav nojaušams, ka romāna darbība notiek Latvijā: tikpat labi tas varētu būt Floridā vai Maskavā. Lokālās īpatnības parādās tikai kādas ielas pieminējumā, "Privātās Dzīves" reportāžās par Džonatana dēkām, šķiet, vienu reizi tiek minēts arī "Venden" ūdens.

Rezumējot iepriekš sacīto, "Saplēstās mežģīnes" manā skatījumā ir konkrētajā žanrā noslīpēts darbs, kas tomēr nav uztverams kā kvalitatīvs, jo pārāk uzkrītoši sadiegts kopā no dažādām klišejām. Mežģīnes izskatās pēc mežģīnēm, tomēr izrādās viltojums, nevis oriģināls.