LU konference
Grāmatas modelis balstās trīsvienībā: vecāmāte – māte – meita; Sofija – Katarīna – Anna. Oksanenas romānā dominē mazmeitas Annas stāsts, pārējo dzimtas sieviešu portretējumam atstājot mazāk vietas. Stāsts veidots pēc dzīvesstāsta parauga – jo senāki senči, jo mazāk par viņu dzīvi un pārdzīvojumiem ir zināms, nedokumentēti un mutvārdos nenodotie personiskie stāsti izzūd līdz ar cilvēku. Redzams, ka Oksanena apzināti koncentrējusies tieši uz jaunākās paaudzes sievieti, kuru nomoka tikai sava pieredze saskarsmē ar Padomju Igauniju, un šo pieredzi piespiedu kārtā jātur noslēpumā. Mātes un vecāsmātes pieredzi politisku un personisku iemeslu dēļ uzzina tikai lasītājs. Annai pagātne neinteresē. Brīnišķīga nianse ir teksta kārtojums – kad stāstījums pievēršas Sofijai un Katarīnai, vecaimātei un mātei, kuras dzīvojušas padomju realitātē, teksta josla kļūst šaurāka, viņas ir ieslodzītas rāmī, realitātes un apziņas konstrukcijā, no kura nav iespējams izkļūt. Annas teksts plūst brīvi pāri visai lapai, plašs, detalizēts, monolīts, atšķirībā no viņas dzimtas sieviešu lakoniskajiem dzīves pieturas vai pagrieziena punktiem.
Galvenajai varonei Annai ir bulīmija un anoreksija (ērtības labad īsināsim uz tekstā piedāvāto bulīmareksiju), kas valda pār visām viņas dzīves sfērām, visvairāk līdzinoties reliģiskai apmātībai: „mans Kungs dod man to, ko gribu, ideālu sievietes ķermeni, ideālu man, ideālu manam Kungam, ideālu pasaulei. Un ideāls sievietes ķermenis mani padara par ideālu sievieti.” (8) Saistība starp Annas slimību un iepriekšējām paaudzēm, kas romāna sākumā šķiet neiespējama, atklājas pamazām, tomēr psiholoģiski niansētie ēšanas traucējumu apraksti brīžam liekas maznozīmīgi saistībā ar lakoniski un atsvešināti pierakstītajiem iepriekšējo paaudžu pārdzīvojumiem, piemēram, minot kaut vai Annas radinieci, kuru ar zīdaini uz rokām aizsūta uz Sibīriju tikai tāpēc, ka viņa gadījusies nepareizajā vietā un nepareizajā laikā.
Anna ir kā greizs spogulis, kas deformētā veidā attēlo iepriekšējo paaudžu likteņus. Annas dzimtā ir sievietes, kas badojas, lai bērniem pietiktu ēdiena, Anna badojas, lai viņas ķermenis būtu skaista čaula, kas labāk apslēptu tukšumu, kurā glabājas viņas neskaidrā identitāte. Romāns rāda arī to, kā turpmākajās paaudzēs manifestējas traumatiskā izsūtīšanas pieredze – Katarīna baidās no „tēvu grēkiem”, un viņas vajāšanas mānijai visdrīzāk ir pamats, bet Anna nepieķeras nevienam, nekur neveidojot saknes un vienmēr nēsājot līdzi visas būtiskākās lietas: „Vienmēr ir bijis svarīgi, lai es jebkurā brīdī varu doties gandrīz jebkur. (..)Un, tā kā nekad nevari būt drošs par to, vai atgriezīsies tur, no kurienes devies ceļā, vislabāk ir ņemt līdzi tādu bagāžu, itin kā tu nekad neatgrieztos.” (312)
Kauna un mauku tēli ienāk līdz ar Katarīnu, Annas māti. Somijā Katarīna līdz ar vārdu, karjeru, dzimteni un mīlestību zaudē arī savu identitāti, viņas laulības ar somu abās robežas pusēs tiek traktētas kā sievišķīgs aprēķins, jo visiem zināms, ka „Padomju Savienībā ir labi dzīvot, ja ir mašīna, dzīvoklis un somu mīļākais”. (49) Rietumeiropas un Austrumeiropas robeža ir ne tikai ģeogrāfiski politiska, bet arī sociāla. Materiāli nodrošinātie somi uz savu kaimiņu tautu skatās gandrīz kā uz zemāku rasi, kas pārkrievojusies, kļuvusi netikumīga un noderīga vienīgi alkohola un seksa tūrismā. Somijā visas igaunietes uzskata par krievietēm un līdz ar to par maukām: „Protams, katra sieviete savā ziņā ir mauka. Taču dažas ir vairāk maukas nekā pārējās.” (51) Saprotams ir izglītotās un spēcīgās Katarīnas nicinājums pret visām zemenēm, mellenēm[1], tatjanām un natašām, kas robežojas ar zināma veida tīksmināšanos, viņas vērojot un mācot Annai šīs sievietes atpazīt un nekad viņām nelīdzināties. Apspiežot meitas pubertātes atmodināto seksualitāti, Katarīna aizsāk neatgriezenisko notikumu ķēdi, kas, papildināta ar dažām kauna izpausmēm, noved pie Annas slimības.
Tas, kas romānā sākas kā rūpīgi glabāti noslēpumi un bailes tikt izslēgtiem no aizspriedumainās Somijas sabiedrības, visai drīz pārtop kaunā. Kauns ir jēdziens, kas pārvalda Annas dzīvi un ir iedīglis vēlākajām psiholoģiskajām problēmām – kauns par savu izskatu bērnībā, kauns par nacionālo piederību, kauns par Igauniju un igauņiem, par somiem, kauns par savu gļēvumu un nespēju atzīties un kādam uzticēties: „Anna kļuva par meiteni, kura ne par ko nekaunējās, kaut gan nekā cita jau nebija, izņemot kaunu un klusumu, kauna klusumu un klusuma kaunu.” (69)
Var just, ka „Staļina govis” paredzētas arī Rietumu mērķauditorijai, kurai nav bijis lemts ieskatīties padomju dzīves ikdienā, bet, kas asprātīgi atpazīstama ikvienam baltietim, pat ja šo laiku viņš tieši nav piedzīvojis. Atklājas, ka ne tikai latvietis latvietim vilks, bet arī igaunis – igaunim; ka kukuļdošana, birokrātija, importa preču pieprasījums, rindas, deficīts, mode, uzvedība – tik daudz kas ir kopīgs, ka pat grūti saskatīt kaut ko īpaši igauņiem raksturīgu, ja neskaita acīmredzamo aizvainojumu, ka radniecīgā somugru tauta nespēj viņus uztvert par vienlīdzīgiem.
Romāna nosaukums bez šaubām daudznozīmīgs, tiklab ierasts, sievieti apzīmējošs lamuvārds, govs – māte – barotāja, kā arī Staļina režīma sekas, kas sievieti padarījušas līdzīgu mājlopam - atgremotājam, kura daudzkambaru kuņģis iegūto barību apstrādā vairākās pakāpēs. Sofi Oksanena mēģina pievērst uzmanību pagātnes nepatīkamajām patiesībām (kaut vai fakts, ka sieviete varēja pārdoties par jaunu blūzi vai pāri zeķbikšu), kuras postpadomju sabiedrība cenšas aizmirst. Kļūst skaidrs, ka psiholoģiska atveseļošanās iespējama tikai pēc traumatiskās pieredzes analīzes, to attiecinot gan uz indivīdu, gan sabiedrību kopumā.
[1] „Zemene ir pirmās šķiras meitene uz vienu nakti, bet ne pastāvīgām attiecībām. Savukārt mellene ir otrās šķiras meitene, jau mazliet apvītusi, vecāka, tāda, kas, iespējams, arī vairāk dzer.” (Oksanena 2013, 49)
