No Krievijas ar... dzeju

Mānīga paskata grāmatā (tā rādās biezāka) panorāmiski apkopots dzejnieku (programmas "Dzejas sūtņi" dalībnieku), atdzejotāju, sastādītāju, dizaineru un redaktora darbs. Man kā divvalodīgu izdevumu cienītājam ir prieks atkal lūkoties vairākos kaleidoskopos uzreiz, turklāt karuselīguma izjūtu vairo pārstāvēto vārda mākslinieku skaits (interesanti, kā autoriem tika piemeklēti atdzejotāji? Ne jau izloze?).

1 (Fjodors Svarovskis)

Robotizācijas, datorizācijas, kosmosa apguves tēma vēl joprojām šķiet sarežģīti iekļaujama dzejā, lai ļautu noticēt tekstam. Arī lielpilsēta un metropole dzejā reiz bija Daukas līnija, tomēr kopš Bodlēra dzeju bez pastāvīgas pilsētas klātbūtnes grūti iedomāties (piemēram, arī velsiešu rakstniece Alisa Konrana sarunā ar "Ubi Sunt" uzsver pilsētas nozīmi mūsdienu rakstniecībā). Svarovskis riskē un kārtējo reizi paplašina dzejas apvāršņus, savietojot kosmiskos un vietējos cilvēka dzīves un sadzīves mērogus vienotā zīmju sistēmā, it sevišķi dievmeklējumu un pestīšanas aspektā. Svarovska tēlotās batālijas cilvēku un robotu starpā raisa jautājumus: vai tādos apstākļos tikai kāds dievs vēl mūs spēs glābt, vai pestīšanas jautājumus saasināsies?

2 (Nastja Deņisova)

Sadzīviskums izšķīst lauskās. Fragmentētās asociācijas, iespējams, tiek radītas ar tehnozīmolu ielenkta cilvēka ikdienas izvērsumu un mediju specifiku, kas piedāvā sīkdruskās sašķēlētus vēstījumus. Tomēr šādas ikdienības detaļas labi padodas asociatīviem uzskaitījumiem, kuri tiek savērpti stāstā. Uzskaitījums, šķiet, ir šī krājuma tehniskās puses flagmanis – "pantu" (ja laikmetīgajā dzejā tā drīkst saukt teksta vienības) numurēšana ir bieža (dzejnieki Nr. 1, 2, 7, 8). Otrs flagmanis, jau pierastāks, – dezinterpunkcija. Tas noteikti ir lasītājam labvēlīgs faktors, jo lasot var ilgāk pakavēties, padomāt, arī joņot vai iepauzēt, ļaujot uztverei būt vairākos stāvokļos vienlaikus, kas paradoksālā kārtā tieši veicina neapmaldīšanos tekstā.

3 (Staņislavs Ļvovskis)

Kosmiski nākotniski vai mūsdienu Zemes mērogi, tomēr iepriekšējie dzejas laikmeti tīši vai netīši iekausējas tekstā – kaut vai kā atšķaidīts futūrisms. Ļvovskim metropole un tehnoloģijas ir ikdiena, apnicīga ikdiena, tās nav nedz kaut kas prātu stindzinošs, nedz miesu dinamizējošs, vien kārtējais pamats vārdos pārvērstiem iespaidiem, aiz kuriem uztaustīt vai uzjaust kādu aizurbānu un pēcikdienišķu pārpasauli. Piemēram, ābolu slavināšana kā pašradīta grēka simbolika, arvien aktualizējot jautājumus "Kur ir pestīšana?", "Kāpēc tās nav?".

4 (Jeļena Fanailova)

Krājuma sastādītāji, iespējams, atlasījuši dzejoļus, kas vietējam lasītājam varētu radīt lielāku intrigu – ar piesaisti nosacīti vietājam kontekstam ("Bandītu kāzas Rīgā", 94–95). Tomēr ikdiena atkal nekur nepazūd, pat šķietami ārpus ikdienas esošais tiek deeksotizēts, nāves un mīlas mītisko dimensiju izrādot pavisam parastās diengaitās. Augstais un popsīgais tiek ieliedēts vienā plaknē, cilvēks tam visam pa vidu ir viens un pats, un pasaulīgā un pārpasaulīgā attiecības jāsakārto, visticamāk, vienatnē. Tādējādi ik cilvēks turpina gan "Odiseju", gan "Ulisu", kopsaucēja vietā liekot jautājuma, izsaukuma un citas zīmes.

5 (Andrejs Sen-Seņkovs)

Kā būt pasaulē, kas pakļauta metamorfozēm ne tikai dzejnieka iztēlē, bet arī pati ir tik transformēta, ka šai pasaulei jāpiemēro cits skatījums ("pašdarinātas kameras", 119), lai tajā izdzīvotu un sadzīvotu? Tā mūždien apdziedātās skaisti dziedošās cikādes, izrādās, kauc. Jo vairāk par to domājam, jo vairāk Kafkā tiekam piesisti**, ne tikai cenšoties iztēloties cikādes vai Gregora Zamzas*** vaibstus, bet arī iejūtoties kurmja ādā, kurš, gluži tāpat, kā ir ieteikts Sīsifu iztēloties laimīgu****, par fortūnas aplaimotu uzskata Oidipu.

6 (Linora Goralika)

Prāvs uzskaitījums kā pārliecināšanas līdzeklis, kā mantriska iešūpināšana arvien pieaugošā ātrumā. Diskusijā ar Adorno kategorismu par dzejas neiespējamību (125) ir iespēja nosaukt daudz nejaušu datumu, pēc kuriem šķietami dzeja vairs nebūtu rakstāma. Tomēr dzeja tiek rakstīta, lai gan dzejoļa noslēgums neļauj saprast, vai dzeja tomēr ir iespējama (tikai slikta), vai arī Aušvicu iespējams pielīdzināt jebkurai ikdienišķai nebūšanai un life goes on, un show must go on? Drīzāk Adorno piedāvājums var kalpot netalantīgiem dzejniekiem kā atruna nespējai radīt neko monumentālu mūsdienu momentālajā laikmetā.

7 (Dmitrijs Vodeņņikovs)

Kārtējā dzejas sadure ar ikdienu. Ieskolotā kultūrvēstures bagāža noved bezspēcības apziņā ar antidantiskām vēsmām – savai sievietei "Dievišķo komēdiju" vairs nesacerēt. Dantem tas izdevies tik vareni, ka pārējiem atliek vien cildinājumu saslaukas***** (139). Arī mūsdienu dzejnieka dzīves apstākļi ir temats, kas sastopams vairākos darbos. Piemēram, mūsdienu fābulā "Dzeja par suni" (141–145) – sadzīvisku nepilnību piesātinātā vidē kuce, kurai sākusies tece, ar savu glaušanos pie saimnieka, kurš tobrīd raksta dzeju, tikai smērē apdzejoto papīru ar savas teces produktiem, tādējādi traucējot tapt šedevram.

8 (Ļevs Rubinšteins)

Ar vārdiem skatāmies iedomātu fotoalbumu vai diapozitīvus. Tādu iespaidu veicina katra teikuma numurējums – teju vai Vitgenšteina Tractatus Logico-Philosophicus dzejā (Vitgenšteins tiek minēts kā viens no konceptuālisma mākslas iedvesmas avotiem******). Atmiņas mirkļu pārskats ar remarkām, kas drīzāk uzsver dzīves vienmuļo dramaturģiju. Teju visa dzīve satilpināma vienā fotoalbumā. Tie nebūt nav būtiskākie mirkļi, bet par tādiem kļūst, ja tos apaudzē ar vārdiskiem iespaidiem. Īpatnēji šo dzeju klausīties dzīvā izpildījumā, it sevišķi, ja pēc katra teikuma seko Kārļa Vērdiņa atdzejotais teikums – fotoalbums tiek kopēts dzīvajā.

9 (Kirils Korčagins)

Korčagina "Tmēse" kā visa krājuma pamatzīme – apcirtums, izcirtums, pārrāvums. Tomēr no šādām iespaidu skaidām, skaliem un pagalēm iespējams izveidot glītu grēdu, jo lasītājs ir malkas krāmētāja lomā.

10 (Andrejs Rodionovs)

Arī šajā dzejā mūžīgo jautājumu un mūžīgās (pliekanās) ikdienas saduna un sadure. Maniere un tematika atgādina hiphopu, kurā ievītas sociāli aktuālas tēmas (narkotikas, noziedzība, cīņa ar sekondhendismu). Pēdējā tēma it sevišķi šķēršļo ceļu dzejas varonim uz sava pilnplaukuma īstenošanu.

11 (Marija Gaļina)

Pat kosmisko iekarojumu simbols Gagarins varbūt tik tāds parasts cilvēciņš vien ir – "virs klusuma cilvēciņš lido mazs" (219). Tiem, kas tepat uz zemes, diez kādas izredzes pat uz sava iekšējā, arī par bezgalīgu pieņemtā kosmosa iekarošanu nespīd – "ja šeit var vispār izdzīvot, tad tikai divatā" (221). Dzejoļos manāma milzonīgā, visam krājumam piemītošā tēlu un tēmu amplitūda – no neaizsniedzamā, zvaigznēm līdzīgā Gagarina, kas "cilvēciņam" rada Allschmerz*******, līdz istabā radītām caurvēja neomulībām, kas savukārt velk Weltschmerz virzienā.

12 (Jūlijs Gugoļevs)

Gan strofiskā dzeja, gan atskaņas – vairāk šķiet kā joks, it sevišķi, ja tematika ir parasts armijnieks ar savu nodzertību. Atdzejojumā sastopamie "pidari" un citi apzīmējumi, kas latviešu valodas ikdienā labi iedzīvojušies no krievu valodas subleksikas, iespējams, atsijā seklos racējus, līdzīgi Bukovskim, kura darbos zem vulgārās un apķepušās virskārtas ir cilvēcīguma un sirsnīguma esence, līdz kurai ne katram pa zobam izgrauzties caur šķebinošo – pat ne cieto – garozu, lai zem "pidariem" sataustītu melanholisko ilgu pulsu.

Kopumā kaimiņvalsts dzejnieku paveiktais šur tur parādās izkliedēti, tomēr šāds apkopojošs krājums būtu lielisks guvums lasītājam ik gadu, lai nenāktos uzsēsties uz "12" nākamos 30 gadus, līdzīgi kā savulaik ar franču mūsdienu dzejas izlasi "Es tevi turpinu" ("Liesma", 1970), kas, šķiet, vēl joprojām veido priekšstatu par mūsdienīgu franču dzeju. Lai gan izmērā jau mazāka par Три века русской поэзии, tomēr vēl arvien ne jakas, bikšu, žaketes kabatā liekama. Līdz ar to grāmatveidolā izdotā krievu dzeja – mūsdienu vai klasiskā (i zelta, i sudraba) – ir tikai sirdī līdzi nēsājama. Lai gan krājuma sastādītājs Sergejs Timofejevs priekšvārda noslēgumā (11) rētoriski labvēlīgi liek spriest lasītājam, vai tikšanās ar mūsdienu krievu dzejniekiem izdevusies, atļaušos būt bezkaunīgs un arī atbildēt: SANĀCA.

* "Krievu dzejas trīs gadsimti".

** "Sit Prustā mani, piesit mani Kafkā! / Es atkal nezinu, kur galvu likt." Ziedonis, I. Caurvējš. Rīga: Liesma, 1975, 99. lpp.

*** Gregors Zamza (Gregor Samsa) ir personāžs Franca Kafkas stāstā "Pārvērtība" (Die Verwandlung).

**** Kamī, A. Mīts par Sīsifu. Rīga: Daugava, 2002, 160. lpp.

***** ".. es ceru pasacīt par savu donnu to, kas nekad nav teikts ne par vienu sievieti." Dante. Jaunā dzīve. Agrā Renesanse. Rīga: Zvaigzne, 1981, 164. lpp.

****** Par filosofa Ludviga Vitgenšteina ietekmi konceptuālajā mākslā skatīt Jāņa Taurena grāmatu "KOLA" ("Neptuns", 2014).

******* Ar jēdzienu Weltschmerz ('pasaulsāpe' – vācu val.) parasti raksturo ar grūtsirdību pārņemtus indivīdus, kuriem šādas izjūtas raisa apziņa par pasaules niecīgumu un nicīgumu. Savukārt Allschmerz ('visumsāpe' – vācu val.) ir šīs izjūtas paplašinājums Visuma mērogā.