Ziemeļi vēl pārāk tāli. Andra Manfelde „Ziemeļu tirgus”*

Manfelde pati sevi pozicionē kā dzejnieci ainavisti, arī twitter kontā trāpīgi sevi raksturojot – „skatos un norakstu”, kas nepavisam nebūtu kļūdaini teikts, tomēr tāda etiķete savā ziņā noplicina interesentu loku tik šaura piedāvājuma dēļ – lasītājam gribētos pašam domāt, atklāt un spriest. Priekšā teikšana šoreiz traucē. Ikviens lasītājs, šķiet, dzejā meklē sevi – cenšas sevi tajā ierakstīt caur autores vārdiem. Manfeldes dzeja noteikti ir vērotājiem, taču arī – ne visiem. Tiem, kas vairāk uzticas savām acīm, būs grūtāk.

Krājumā „Tranšejas dievi rok” (2005) urbāno dominanti caurvija stihiju spēks, kas jau lika manīt dzejnieces vilkmi tikt ārpus bezpersoniskās Rīgas; „Ziemeļu tirgū” viņa gluži atklāti apraksta pašas gaidītu izlaušanos (bet ne bēgšanu!) no tās, iezīmējot ceļa aprises virzienā uz Liepāju. Jau vāka noformējums vēsta – pelēka, bet dzīva Karosta, brīvi bērni, noslēpies globuss, pārāk vienādas daudzstāvenes, sarūsējis bērnu rotaļlaukums ar vecām riepām un tam pāri vēl tobrīd restaurēta katedrāle. Krājums sadalīts divās daļās, kuras varētu saukt par „citur” un „tur”, ar otro domājot Liepāju, Karostu. Jūtams, ka tas ir dzejnieces ceļa galamērķis, mājas.

Ar labdabīgu skaudību var apbrīnot Manfeldes prasmes valodas spēlē – salīdzinoši vienkārši dzejniece spēlē skanisko spēli („žū-žū izsāpi izaijā izdziedi” un „ai ai ai”), bet vairāk viņu aizrauj asociatīvā nozīmju spēle – „mēs taču bijām vēl jēli negatavi embriji čūlojošām mutēm” un „uzspēlē sievai ar mežrožu krūmu uz pakauša, matu drīksnas kā/ saulrieta uguns uz visām četrām debesu pusēm sakņojas laukā no atmiņas un no dzīves”. Līdzīgā manierē uzburti spēcīgi un asprātīgi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, piemēram, metaforas Baltijas bezfiltrene, tumsas rupjmaize, vasaras naba, salomes pakaļa, arī salīdzinājumi – gulēsi ledū kā brūce un augstiem kā nāve krastiem.

Necerēti krājumā (nedaudz, bet tomēr) atrodami arī formas transformācijas veidi, kas dzejā aktuāli bija pirms pusgadsimta – vārda sadalīšana zilbēs un to izkaisīšana pa rindām, veidojot apzinātu dzejoļa vizuālo kontūru, arī defises izmantojums vārdu dalīšanai, kas ne vien akcentē ritma izjūtu, bet arī pastiprina vārdu (to daļu) semantisko noslodzi – mat-rožu, pietur-zīmes, zelt-zives, ih-/tiozauru, at-sperdamās u.c. Formas perspektīvā šķietami vecākai dzejas tendencei var pretnostatīt šobrīd tik aktuālo mazo burtu lietojumu un pieturzīmju daļēju atmešanu. Ja otrā šodienas lasītāju nepārsteidz, pirmajā vēl var ko sameklēt – Manfeldi daļēji atmaskot. Viņa neatļaujas mazos sākumburtus piešķirt vārdiem, kas viņas pasaules tvērumā ir būtiski – Dievs (Viņš, tas Kungs), Mozus, Piena ceļš, Baltija –, un mazliet žēl, ka „aiz borta” atstāts Puškins – „kaut puškins to rāvis!”. Īstenībā jau lirisko „es” no dzejnieces ar retiem izņēmumiem nošķirt nav iespējams – varbūt tādēļ arī nepamet sajūta, ka lasītājs skatās svešām acīm, ne savām. Manfelde visu apraksta (!) caur pašas prizmu – viņas reliģiskā piederība ir vairāk nekā jūtama ne tikai uz krājuma vāka, bet arī lapaspusēs, rakstot, piemēram, „un saltā gaisma ķer mani kā Dieva dūre”, „Dievnami – pilsētu pēdējās akas”. Demokrātija lūgtu pieņemt, bet šajā aspektā gribas realitāti no mākslas uz brītiņu izstumt laukā – tas ir gluži instinktīvs reflekss. Viņa raksta par sabiedrības apziņā trauslām tēmām – reliģiju un sievieti. Tas var kaitināt, var pārsteigt, var patikt, var likties nenozīmīgs – katram sava mēraukla.

Par feministisku šo dzeju saukt negribas un, pat ja saucam, tur nav ko pārmest, bet nomācoša ir liriskā „es” pārņemtība ar sievietes dzimumu – nepārtrauktais, nemainīgais tēlu (sieviete, gurni, krūtis u.c.) atkārtojums lasītāju nogurdina vai, vēl sliktāk, – pat garlaiko. Bez šiem ir arī vairāki ārpus dzimumdiferences kategorijas tēli (sniegs, ēna, slāpes u.c.), kur vērojama tāda pati tendence. Arī pārlapojot iepriekšējo dzejnieces veikumu, tos var ieraudzīt. Ceru gan, ka krājuma lasītājs nebūs tik cimperlīgs, jo ap šiem tēliem ir gana daudz, kam pieķerties. Un arī trauslās tēmas kādam var šķist fundamentālas.

Jāizceļ, ka Manfeldes krājumu vizuālais noformējums vienmēr ir gan acīm, gan rokām tīkams – arī krājums „Ziemeļu tirgus” nav izņēmums. Fakts, ka noformējumu veido dzejniece pati, liek lasītājam sajust pietāti pret grāmatu kā dzejnieces lolojumu. Tas neapšaubāmi dara lasīšanas brīdi īpašāku. Tomēr jau minētās iezīmes, raugoties uz dzeju no formāla aspekta, un arī krājuma noformējums pretnostatījumā saturam rada nelielu disharmoniju lasītāja izjūtās – šķiet, ka mākslā izglītotā dzejniece pārlieku aizraujas ar dzejas ārējo veidolu un pasniegšanas veidu un saturs īsti nav izpelnījies autores nedalītu uzmanību. Dzejā visu, tostarp formālo elementu mijiedarbe ir ārkārtīgi būtiska – arī grāmatas noformējums liecina par atzinīgi vērtējamo dzejnieces vēlmi to padarīt par vienotu mākslas darbu, tomēr šoreiz elementu savstarpējās attiecībās šķiet gadījies īssavienojums. Ķibeli neredz, bet ož pēc sviluma. Varbūt, tāpat kā skatuves mākslinieka nespēja valdīt saviļņojumu iedragā priekšnesuma kvalitāti, arī dzejnieci pārņēmis aizkustinājums, ko citiem, kas neizjūt to pašu, ko autore, nolasīt ir grūti.

Par šo krājumu pati Manfelde „Kultūras Dienai” ir sacijusi: „Mana dzeja ir par lielo noslēpumu necilo ārieni jeb – vienkāršāk – meklējiet varoņus! Sētniekus, pārdevējas, konduktores, urlas, puisīti ar nolauzto ceriņu zaru un tās, kurām jau pāri piecdesmit.” Vai mūsu laikmeta cilvēkam tas liekas kas būtiski inovatīvs? Man šķiet, ka ne. Tas gan nenozīmē, ka ideja ir peļama. Tomēr dzejnieces naivā aizrautība liek savilkt pierē grumbu un pretī teikt: „Es to jau esmu redzējusi! Es to redzu!” Kur ir lielais noslēpums? Arī Maxima pārdevēja vai nodzēries bomzis ir tikpat dzīvs cilvēks ar tikpat lielu potenciālu kļūt par varoni kā jebkurš cits mirstīgais. Gribētos, lai Manfelde ieved dziļāk savā dzejas pasaulē, lai patiesi aizskar to lielo noslēpumu – lai mēs varam to sajust ar saviem pirkstgaliem un tad izvēlēties, vai atklāt vai tomēr palikt neziņā. Talants dzejniecei to atļauj. Bet tikmēr mums – Ziemeļi vēl pārāk tāli.

*Recenzijas pirmpublicējums piejūras pilsētu literārajā izdevumā "Vārds" nr. 6.