„mums viņš jāpieņem visā tā sarežģītībā”*. Kenets Slavenskis „Dž. D. Selindžers. Dzīve”

Slavenskis ir apskatījis vairākus neatbildētus jautājumus par Selindžera dzīvi, kuri iezīmē gan autora pozīciju – vēlmi būt objektīvam, gan uzsver Selindžera mītiem apvīto personību. Piemēram, noslēpumainā „Mērija”, ar kuru Selindžers esot romatiskās attiecībās no 1951. gada līdz 1953. gada vidum, kad atjaunojas attiecības ar nākamo sievu Klēru (232, 263). Vai arī – kādā veidā Selindžers spējis tik smalki aprakstīt Sīmora pašnāvību stāstā „Sīmors – ievads”, ja nav pazinis nevienu, kurš tādā veidā beidzis dzīvi (326). Slavenskis nav gājis iepriekšējo biogrāfu pēdās, kuri, pieņemot Selindžera pretizlūkošanas uzdevumu slepenību Otrā pasaules kara laikā, izvairās minēt šo laiku – „vien bezpersoniskus skaitļus un vietu nosaukumus” (103), un steidzas „pāriet pie rūpīgāk dokumentētiem šī autora dzīves posmiem” (103–104). Slavenskis šim periodam ir veltījis garāko nodaļu „Elle”, kurā apkopojis vēstures faktus, Selindžera pulka kareivju atmiņas, sastatījumu ar tajā laikā tapušajiem stāstiem, to analīzi un apkopojumiem par jaunām tendencēm autora daiļradē. Tieši tā – esot aktīvā karadarbībā, Selindžers nav pārtraucis rakstīt. Pat vēl vairāk, Hurtgena mežā (Alianses spēku lielākā sakāves vieta) viņš spējis atrast brīdi, kad aiziet pie tā laika kara korespondenta Ernesta Hemingveja, un viņi iedzēruši šampanieti no alumīnija krūzēm un nodevušies pāris stundu sarunām par literatūru. Šis ir notikums, kas palīdz Selindžeram pārdzīvot notiekošo, un ar šo nodaļu Slavenskis ir akcentējis kara apstākļos iegūtās traumas, kas spēcīgi, drīzāk neatgriezeniski ir ietekmējušas Selindžera dzīvi un viņa darbus. Starp citu, Slavenskis vērš uzmanību kara traumu faktam kopumā – tajā laikā netiek apzināts, ko karš ir spējīgs nodarīt cilvēka psihei, tādēļ par to klusē...

Grāmata veidota, sastatot Selindžera dzīvi un viņa darbus hronoloģiskā secībā. Slavenskis šim darbam ir veltījis septiņus gadus. Lielais faktoloģiskais daudzums, vēl lielāks iespējamību un varbūtību teoriju klāsts par un ap Selindžera noslēgtību un paša Selindžera apsēstība ar savu privātās dzīves norobežošanu – faktori, kas šo uzdevumu ir sarežģījuši ne pa jokam. Turklāt biogrāfs ir atstāstījis un analizējis visus pieejamos Selindžera literāros darbus – sākot ar pirmo publicēto stāstu „Jaunie cilvēki” (1940), noslēdzot ar tiem, kas ir saglabājušies un atrodas dažādos arhīvos un bibliotēkās. Šie aspekti vērš grāmatu par nozīmīgu biogrāfijas un literārās darbības atspulgu, kas šādā veidolā vēl nav bijis izveidots. Apbrīnojami, kā Slavenskis ir pratis atlasīt un sakopot milzīgu informācijas apjomu nepilnās 500 lapaspusēs, kas patiešām ir ievērības cienīgi. Viņš iezīmējis vēstures, kultūras un sabiedrības fonu gandrīz visa 20. gadsimta garumā, un grūti spriest, kuri varētu būt ieguvēji – tie, kas nav lasījuši lielāko daļu daiļdarbu un tādējādi iegūst priekšstatu par darbiem, bet zaudējuši neziņas burvību, lasot stāstus vēlāk, jo Slavenskis pastāsta visu, vai otrādi – tie, kuri ir izlasījuši iepriekš un tagad var gūt (vai negūt) apstiprinājumu savam viedoklim.

Slavenskim rakstīt šo grāmatu noteikti ir bijis izaicinājums, un tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, pašam Selindžeram patika sagrozīt informāciju par sevi (275). Uz „Frenijas un Zūija” (1961) vāka Selindžers „paštīksminās sīkajā nepatiesībā” (349) un paziņo, ka dzīvo Vestportā viens pats ar suni. Šis apgalvojums ir nepatiess, Selindžers dzīvo Kornišā, un var tikai minēt, kādēļ viņš bija nolēmis tā rakstīt. Tomēr šis apgalvojums pāriet „Uz kraujas rudzu laukā” „Liesmas” 1969. gada izdevumā priekšvārdā: „Liekas, pats Selindžers tik strupi un dzestri rakstījis par sevi uz kādas grāmatas apvāka (..)” (10), šajā gadījumā uzsverot, ka informācija no grāmatas vāka par Vestprotu ir patiesa. Apskatot divus Selindžera darbu ievadus latviešu valodā, ir skaidrs, ka izolācija, kāda bijusi viņam Amerikā, vēl padziļinātākā veidā nonāca arī pie mums.

Otrkārt, iepriekšējie Selindžera pētnieki jau bija paspējuši iekļūt dažādās tiesas prāvās, jo, pēc Selindžera domām, aizskāra viņa personīgo dzīvi vai literāros darbus. Tas prasīja godīgumu un cieņu pret autoru, lai darbs netiktu kārtējo reizi iesūdzēts. Treškārt, pēc tā, ka 1968. gadā liela daļa vēstuļu nonāca Teksasas universitātes bibliotēkā, Selindžers lūdzis vairākām personām, lai viņi iznīcina saraksti ar rakstnieku (389). Ceturtkārt, tās vēstules, kas ir saglabājušās līdz mūsdienām, aizliegts tieši citēt pēc citas tiesas prāvas, kurā Selindžers uzvarēja savu biogrāfu Ianu Hamiltonu, kurš strādāja „Random House” labā (402–405).

Pie šādas prakses pieturas arī Slavenskis, tomēr daži Selindžera izteikumi no vēstulēm tiek citēti (piemēram, dažas Vitam Bernetam (Selindžera pirmais izdevējs un pasniedzējs) adresētās vēstules, kas atrodas Prinstonas universitātē). Biogrāfijas autora mērķtiecīgums ir redzams faktoloģiskajā materiālā jau 47. lapaspusē, kur Slavenskis apraksta diezgan virspusīgu faktu par to, ka Selindžers pieteicies (un arī strādājis) darbā par pasažieru izklaidētāju uz kuģa „Kungsholma”. Šim izteikumam seko atsauce: „Pasažieru saraksts (apkalpe), kuģis „Kungsholma”, 1941. gada 6. septembrī.” (430)

Darba plašais mērogs ir dažviet sarežģījis tekstu – Slavenskis bieži atkārto pats sevi, kas informācijas apjoma dēļ nemaz nav slikti, jo lasītājam tiek atgādināti kādi svarīgi motīvi, bet dažreiz tas līdzinās tendenciozai sevis atkārtošanai: „Par Selindžera nāvi pirmajās lappusēs ziņoja gan ASV prese, gan vairums pasaules laikrakstu.” (423) Un tās pašas rindkopas beigās: „Neierobežotā uzmanība, ko tas veltīja notikumam, kas jau acīm redzami tika uzskatīts par valsts mēroga zaudējumu, bija raksturīga gan laikrakstiem Amerikā, gan plašāk – pasaulē.” (424) Kā arī autora (un tulkojuma) neprecīzi izvēlētie izteiksmes līdzekļi: „Bet viņš visdrīzāk tomēr ir aizbraucis uz Vīni un centies atrast savu austriešu ģimeni. Šī Vīnes ceļojuma detaļas nav zināmas, bet Selindžers drīz pēc tam ir atgriezies Vācijā.” (154)[1] Oriģinālā nav tik ļoti uzsvērta varbūtība un akcentēts brauciens kā noticis fakts – tāda tendence vērojama tulkotājas izpratnē. Bieži vien vērojama arī savdabīga vārdu izvēle: „Selindžers neļauj šī stāsta lasītājam nostāties kāda varoņa pusē; „Gaviļniekā” trūkst sārtvaidžu peoniju.” (160)[2] Teikuma otra puse liek vien minēt nozīmi, bet jebkurā gadījumā ir grūti uztvert pausto domu vai metaforu, kuru mēģināts uzsvērt ar šo teikumu. Slavenskis bieži izmanto vispārinātus vai liktenīgus izteicienus savas domas noslēgumā: „Uzkāpis uz kuģa, kas atradās ceļā uz Angliju, viņš vēl neapjauta, ka jau spēris savu pirmo soli mūžīgajā bēgļa ceļā no publikas uzmanības, kas vairs neapsīks.” (214) – šis ir periodā īsi pirms „Uz kraujas rudzu laukā” iznākšanas 1951. gadā. 

Biogrāfijas autors grāmatu ir veidojis ar jūtamu pietāti pret Selindžeru. Viņš ir mēģinājis izskaidrot un pamatot rakstnieka dzīvi un tās principus, aplūkojis reliģiskās studijas, personības šķautnes un raksturu formējošos notikumus. Īpaši uzsvēris Selindžera nostāju sava privātuma saglabāšanā un centienos nosargāt savus darbus. Slavenskis tikai, garām ejot, piemin negatīvo, kas plūda no medijiem par tiesas prāvām un publiskām diskusijām, cik ļoti autoram var piederēt viņa literārie darbi. Arī 1998. gada Džoisas Meinardas (Joyce Maynard) memuāri „At Home in The World” tiek aprakstīti īsā rindkopā, kas vēlāk jau vēsta par to, ka kāds vīrietis iegādājies Meinardas vēstules un, pasargājot Selindžera privātumu, tās glabā, un nav publicējis (410). Šis piemērs uzsver Slavenska cieņu un vēlmi Selindžeru rādīt pozitīvā gaismā. Viņš apskatu par iznīcinošu grāmatu noslēdz ar rakstnieka fanu, pielūdzēju un cienītāju atbalstu Selindžeram jebkuros apstākļos un laikos. Iespējams, to stimulēja fakts, ka grāmata tika rakstīta laikā, kad Selindžers vēl bija dzīvs. Tādējādi top saprotams, ka Selindžera ļoti sarežģītais raksturs un brīžiem līdz absurdam privātīpašnieciskās tendences netiek uzsvērtas, jo Slavenskis arī ir viens no Selindžera fanu pulka – fanu mājaslapas veidotājs.[3]

No otras puses, šajā piemērā ir redzama arī cita grāmatas šķautne – tā, kas saistāma ar latviešu izdevumu. Memuāru autores uzvārds 409. un 410. lapaspusē parādās kā Meinarde, kamēr 156. lapā kā Mainarda. Tas ir sīkums, pie kā varētu nepiesieties, bet, sākot lasīt, redze diemžēl tiek uztrenēta pamanīt neprecizitātes, kuras ir atrodamas (pat īpaši nemeklējot) visā grāmatā. Būtībā šis izdevums no lasītāja prasa ne vien atcerēties faktus, tēlus un cilvēkus Selindžera dzīvē, kas, pamatā, ir grāmatas uzdevums, bet arī piemiegt acis uz valodas un teikumu nepilnībām, kuras aizkavē visādi citādi plūstošo Slavenska vēstījumu, un tas, protams, liedz iegūt pilnīgu grāmatas baudījumu. Šoreiz negribētos uzsvērt interpunkciju, kura pieklibo, jo komatu kļūdas ir grūtāk pamanīt un ar laiku vairs nav pacietības ar tām „ņemties”, bet drīzāk jau stilistiku liekvārdību, ko ir grūtāk un sarežģītāk nepamanīt (īpaši, ja ir norādītas darbam gan redaktore – Dace Sparāne, gan korektore – Selga Freimane). Piemēram, vārda atkārtojums vienā teikumā: „Ārpasaules netraucēti, tie kļuva savam autoram kļuva tikpat reāli kā ļaudis ar miesu un asinīm” (290); teikumi, kuru jēgu var saprast tikai, apstājoties un pārlasot vēlreiz, jo struktūra šķiet latviešu valodai nedabiska: „Taču Selindžeru pievilka sakārtotība, un šī iezīme viņam aiz armijā ārēji traucējošā lika meklēt jēgpilno” (63). Uzkrītoša ir tulkojumā izmantoto vārdu izvēle. Salīdzinoši vienkāršā valodā pasniegtajam tekstam, kas nepretendē uz akadēmisku vai zinātnisku izteiksmi, bieži ar izteiksmes vienkāršību un vienkāršiem paplašinātiem teikumiem, kontekstā pamatoti, izmantoti tādi vārdi kā „solipsisms” (290) un „eremīts” (331, u.c.), kuru vietā varēja izvēlēties latviešu valodas izteiksmei atbilstošākus un mazāk uzkrītošus vārdus. Bet visfascinējošākais ir vārda „frustrācija”, „frustrēts” un citu locījumu un atvasinājumu izmantojums. Lai arī pieņemot, ka nozīmes aspektā „frustrācija” iederas, tomēr teikumā „Savu neveiksmju satriekts, frustrēts un nu arī nespēcīgs, viņš atgriezās mājās Kornišā, viņa garstāstam vēl aizvien slienot tikai kailas sijas.” (316) līdzās tēlainībai tā izmantojums šķiet muļķīgs. Turklāt tēlainums ir latviešu izdevumā, jo oriģināls ir diezgan tālu no „kailu siju sliešanas”, tādēļ vēl jo vairāk ir nesaprotama šāda teikuma izveide.[4]

Tomēr latviešu valodas izdevumā jānovērtē tā vizuālais izskats. Selindžers bija panācis, ka viņa grāmatas izdod bez fotogrāfijām, biogrāfijas, aprakstiem par autoru utt. (338). Un tiešām – ir patīkami turēt rokās grāmatu, kuru lasot saproti, ka Selindžers būtu atbalstījis tās vizuālo izskatu. "I love the simplicity of the book cover; it's very Salinger," [5] – šādi Slavenskis esot novērtējis vāka dizainu, vēstī darba tulkotāja A. Uzulēna mikrobloga vietnē twitter, gan nenorādot šī izteikuma avotu. Un šis tiešām ir viens no tiem piemēriem, kad latviešu izdevumam ir baudāms izskats, kamēr, piemēram, oriģināla vākam ir Selindžera fotogrāfija un izteikums par to, cik biogrāfija izdevusies[6]. No vienas puses, tas, ka latviešu izdevumā nav iekļauts vairāk fotogrāfiju, varētu būt very Salinger, bet, no otras puses, tomēr žēl, ka tās nav iekļautas...

Tradicionāli, rakstot par Selindžeru, tiek pausta personīgā pieredze, tā tas ir pieņemts. Slavenskis gan neraksta par „savu Selindžeru” tiešos vārdos, bet biogrāfija kopumā to pavēsta tāpat – grāmata liek noprast Selindžera nozīmi viņa (un visu viņa fanu) dzīvē un pieredzē. Grāmatas noslēgumā ir apkopoti dažādi piemēri, kā cilvēki ir stāstījuši un rādījuši savu Holdenu, savu Selindžeru, savu Freniju un/vai Zūiju utt. Un šie daži piemēri, protams, ir tikai aisberga mazākā daļa no redzamās, jo vēl miljoniem (varbūt gan ne Latvijas teritorijā) cilvēku ir pauduši savus uzskatus un nostājas, bet visbiežāk personificējuši sevi ar Holdenu. Arī apskatā par Nacionālā teātra Pētera Krilova izrādi „Lūgšana Resnajai tantei” Henrieta Verhoustinska piemin savu pieredzi ar Selindžeru[7], līdzīgi kā Pauls Bankovskis atsaucas uz Selindžeru un (mūsdienu) jauniešiem, norādot arī savu nostāju[8]. Man jāpiekrīt P. Bankovska paziņai N. – ir bail pārlasīt „Uz kraujas rudzu laukā” – ja nu nav tas, ko es atceros un kas man patika (šķita patīkam)? Bet tajā pašā laikā nebēdāju, ka esmu zaudējusi daļu nezināmā, ko Slavenskis ir dāsni atklājis, – pašlaik Selindžera stāstu krājums ir iekļauts manā personīgajā grāmatu sarakstā, un es to noteikti izlasīšu.

Grāmata „D. Dž. Selindžers. Dzīve” aizrauj, tas ir neapšaubāmi. Tā sniedz priekšstatu par daudziem tuvo un tajā pašā laikā visai sabiedrībai tik tālo rakstnieku. Biogrāfijā jūtams daudzo gadu darbs, kas ieguldīts un atvēlēts šim projektam, ko, vismaz šķiet, nav vadījusi materiālā ieinteresētība. Vēstījuma stils atbilst tādam, kurā gribētos lasīt par Selindžeru. Bet visam jābūt līdzsvarā, un pozitīvo iespaidu iedragā izdevums latviešu valodā. Neatkārtošos un neuzskaitīšu visas kļūdas – tas būs pārāk daudz un pārāk ilgi. Tomēr atļaušos teikt, ka grāmata ir monumentāla. Ja ir iespēja – lasiet oriģinālvalodā! Ja šādas iespējas nav, mēģiniet aizmirst latviešu valodas likumus un noteikti izlasiet, jo grāmata ir baudījums.

* „Bet ir pateikts sekojošais: ja vēlamies pieņemt Sīmoru Glāsu, mums viņš jāpieņem visā tā sarežģītībā un – viņa trūkumus gluži tāpat kā tikumus, jo pasaulē ikviens ir veselums.” (285)

[1] „However, it appears that he traveled to Vienna regardless and sought out his cherished Austrian family. The details of what Salinger encountered in Vienna are unclear, but he soon returned to Germany.”

[2] „Salinger leaves no room for readers to take sides in this story; “Birthday Boy” contains no fat-faced peony.”

[3] www.deadcaulfields.com

[4] „Despairing, frustrated, and now infirm, he returned home to Cornish with the novella still in pieces.”

[5] twitpic.com/dgmlwr

[6] media.oregonlive.com/books_impact/photo/salingerjpg-c69272471fbadc55.jpg

[7] Verhoustinska, H. Saruna vannasistabā. 02.05.2011. kroders.lv/saruna-vannasistaba/

[8] Bankovskis, P. Selindžers un pusaudžu kaprīzes. 17.04.2013. satori.lv/raksts/5569/Selindzers_un_pusaudzu_kaprizes