Jaunās sienaspuķītes ciešanas. Stīvens Čboski „Čārlijs, malā stāvētājs”

Jau pēc pirmajām vēstulēm – romāna kompozīciju organizējošiem un hronoloģiskiem pieturas punktiem – uzkrītoša šķiet pārliekā domas saskaldītība un vietumis sarežģītais vai pat drīzāk primitīvais valodas plūdums. Vai tas būtu tulkotājas (Sintijas Zariņas) pirksts? Gan romāna estētiskā specifika, gan paša Stīvena Čboski dzīves gājuma iekodēšana vēstījumā nenoliedzami norāda uz ārkārtīgi lielas subjektivitātes klātbūtni vai pat drīzāk dominanti visā tekstā, tādēļ valodas robustumam nevajadzētu kļūt par papildus neērtību lasītājam. Šeit vēlos norādīt uz līdzībām ar vienu no pēdējā laikā spilgtākajiem piemēriem tulkotajā ārzemju literatūrā – ar Daniela Kīza romānu „Puķes Aldžernonam”, kura valodiskās īpatnības noteica centrālā tēla (arī vārdā Čārlijs!) patoloģiskais stāvoklis, proti, garīgā atpalicība. Mūsu Čārlijs, turpretī, ir piecpadsmitgadīgs jauneklis, kurš atklāj savus pārdzīvojumus nepilna dzīves gada šķērsgriezumā, klasiski iezīmējot romāna sākumu ar šķietami būtisku lūzuma punktu: „Es šo vēstuli uzrakstīju tāpēc, ka rīt sākšu mācīties vidusskolā, un es no tā ļoti baidos.” Čārlijs paralēli rūgtajai dzīves skolai aizgūst arīdzan elementāras un praktiskas mācības no autoritatīvā angļu literatūras skolotāja, kurš dzīves raibuma samulsušo Čārliju cenšas noturēt uz īstā ceļa: „Taču man nevajadzētu novirzīties no tēmas. To pašu saka arī mans skolotājs Bils, jo es rakstot tieši tāpat, kā runāju.” Ar visu iepriekš minēto vēlējos atgādināt, ka būtu jānovērtē autora centieni rakstīt iespējami reālistiski no pusaugu zēna pozīcijas. Tādējādi tiek radīts neapšaubāms dokumentalitātes efekts, bet pats autors ar šādu principu ir nošāvis divus zaķus vienā reizē – tiek ieturēta gan iniciācijas romānam klasiskā tēla pieaugšanas trajektorija (Čārlijs patiešām ar laiku raksta labāk – par to iespējams pārliecināties, pat īpaši nepētot romāna poētiku), gan subjektivitāte caur reālistiskumu. Tātad no teksta nevaram pieprasīt īpašu valodas daiļuma pārbagātību. Vislielākais ieguvums šai ziņā ir dzīves mirkļu kataloģizēšana pēc principa „es nezinu, cik tas ir būtiski, taču man liekas ļoti interesanti”, kas diemžēl vienlaikus lasītājus spēj nogurdināt ar šķietami nemainīgo un apdullinoši garlaicīgo intonāciju, taču pie tās mēs vēl atgriezīsimies.             Romāna pasaule padarīta pievilcīga ar tai stingri noteikto darbības laiku – pagājušā gadsimta 90.gadu sākumu. Vietumis iespējams sajust to pašu esenci, kāda tā bija tverama vēl salīdzinoši nesenajā Jāņa Joņeva „Jelgavā 94”. Romānā „Čārlijs, malā stāvētājs” mūzikas klausīšanās process arīdzan iegūst teju vai rituāla nozīmi, savukārt audiokasešu izlašu sagatavošana tiek rādīta kā patiesa, absolūta kaislība. Tas atsauc atmiņā patīkamas paralēles pašā anglofonajā kultūrā – ar Nika Hornbija lielisko romānu „High Fidelity”. Čārlija patiesā kaislība pret dzīvi un tās piedāvātajām iespējām ir traģikomiska, vēl jo vairāk tieši tādēļ, ka, izrietot no šī tēla vecuma, tā ir reālistiska un likumsakarīga. Katra pēdējā lasītā grāmata kļūst par labāko līdz šim apgūto, katras pēdējās dzirdētās dziesmas – par visu laiku mīļākajām. Līdztekus šādām romantikas piesātinātām ainām Čboski pieļauj arī rupjas kļūdas. Rodas iespaids, ka autors tekstā koncentrē visus iespējamos stereotipus – homoseksuālas attiecības, vardarbību ģimenē, pedofilijas klātbūtni un nelaimīgu (neiespējamu) mīlestību. Taču tā nebūt nav lielākā problēma. Centienos atklāt skumjos dzīves paradoksus Čārlijs iegūst pietiekami gaudenu intonāciju, kas līdzās trafareti monotonajam atgādinājumam, ka visas vēstules tapušas „ar mīlestību”, nomāc. Kad 1999.gada sākumā romāns tika izdots, tas literatūras kritiķu vidū izcēla plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu. Vairākus gadus vēlāk romāns jau bija ieguvis kulta statusu un atguva popularitāti 2012. gadā, kad tas tika ekranizēts. Diezgan rupja kļūda ir kritiķu centieni šo romānu „pārdot” ar vārdiem, ka tā kulta statuss un literārā kvalitāte (divi būtiski lielumi, kurus vienkopus aplūkot ir ne tikai nevēlami, bet arī bīstami) izriet no romāna universālās iedabas, proti, Čboski spējas vienā darbā koncentrēt tādas problēmas un konfliktus, ar kuriem spēj identificēties ikviens lasītājs. Šāds arguments ir stipri apšaubāms, ņemot vērā to, kādās situācijās autors ievietojis nabaga Čārliju. Kritikā bieži izskanējis arīdzan šā romāna salīdzinājums ar Selindžera „Uz kraujas rudzu laukā”, kas iepriekšējo prognozi par universālo identificēšanos padarītu tikai un vienīgi ekstremālāku (Čārlija līdzību ar Holdena tēlu krasi noliedzis pats Čboski). Romāna ekranizācijā bija iespējams pieredzēt ievērojami harizmātiskākus tēlus, kuriem skatītājs spēja (un vēlējās) just līdzi. Tas bija patīkams pārsteigums kino skatītājam, jo filma nepretenciozi piedāvāja vairākus absolūti nezināmus, gados jaunus aktierus, kuri ar savu talantīgo sniegumu burtiski aizrāva elpu (analoģiska veiksme pašmāju kino – Norda „Mammu, es tevi mīlu!”). Turpretī romānā emancipācijas problemātika faktiski padarīta par visa darba mugurkaulu, taču tā šķiet uzspiesta ar varu; viendimensionāli raksturi neraisa lasītājā vēlmi just tiem līdzi. Tas rada īpatnu situāciju divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, „The Perks of Being a Wallflower” ir viens no retajiem gadījumiem, kurā romāna autors trīspadsmit gadus pēc darba publicēšanas pats uzdrīkstas ņemt grožus rokās un režisēt sava darba ekrāna adaptāciju. Otrkārt, ekranizācija zināmā mērā ir vērtējama kā pārāka par pašu romānu. Nebūt nevēlos norakstīt romānu kā nelasāmu vienību; tas drīzāk kā aicinājums vispirms iepazīties ar tekstu, un tikai pēc tam mesties kino baudās.