Vēstules un adresāti

Dikinsones grāmata "Āboliņš un bite" ("Neputns", 2017), ir unikāla Kārļa Vērdiņa izveidota atdzejojumu izlase, bet vienlaikus turpinājums apgāda "Neputns" izdotajai dažādu pasaules klasiķu dzejas bilingvālo izlašu sērijai samta vāku noformējumā. Līdz ar to grāmatas ērtais kabatas formāts rada iespaidu, ka tā ir gan intīma, ērti pārnēsājama lasāmviela, gan kolorīts interjera priekšmets, jo katrs izdevums ir citā krāsā. Dikinsones izdevuma vāka noformējums ir viens no košākajiem un gaišākajiem "Neputna" izlašu sērijā līdzās Volta Vitmena "Zāles stiebriem" un Huana Ramona Himenesa "Dzeltenajam aprīlim" – grezns, tomēr nepārspīlēts vienkāršs. Jāpiebilst, ka krājums "Āboliņš un bite" ir saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu 2017 kā labākais ārvalstu literatūras tulkojums latviešu valodā, kas nepārprotami apliecina grāmatas nozīmīgumu Latvijas literatūras telpā.

Līdz šim Dikinsones dzejas materiāls latviski nav bijis sakārtots un pieejams tik mērķtiecīgi veidotā grāmatā, līdz ar to "Āboliņš un bite" uzskatāms par noteiktu procesa noslēgumu (bet varbūt sākumu) Latvijas literatūrā. Šķiet, krājums apliecina kāda jauna kanona rašanos, taču, rādot šķietami atvērtu un visiem pieejamu dzejnieces radošu darbu, tā var rosināt interesi par dzejnieces liriku arī tādu cilvēku vidū, kas līdz šim par viņu nav neko zinājuši. Tātad grāmatas izdošana ir ne tikai emocionāli elitārs un māksliniecisks, bet arī informatīvs fakts.

Dikinsones dzīve ir interpretēta dažādi. Vērdiņa priekšvārdā uzzinām, ka viņas dzīves laikā Emīlijas personība un dzeja tika uzskatīta par savādu [3], 19. gadsimtā optimistiskajā laikmetā neiederīgu, un no redaktora viņa saņēmusi publicēšanas atteikumu. Intensīva viņas tekstu pētniecība notiek no 20. gadsimta vidus. Pētnieks Tomass H. Džonsons, kura 1955. gada izdevumā The Complete Poems of Emily Dickinson pamatojas arī Kārlis Vērdiņš [4], dzejoļiem piešķīris numerāciju, kas ļauj tos skatīt hronoloģiskā secībā. Lielākoties pētnieki tiekušies saglabāt dzejnieces autentisko secību, teksta struktūru un sintaksi. Vērdiņš, grāmatu sakārtojot, atturējies no hronoloģijas (lai gan satura rādītājā norādījis dzejoļu autentisko kārtas numuru), tā vietā reprezentējis tematu miju Dikinsones dzejā, kā arī akcentējis tās izziņas ģenēzi latviešu kultūrā, ko apliecina pielikumā apkopotie astoņi vairāku citu latviešu autoru atdzejojumi. Jāpiebilst, ka viņas dzejoļiem nav virsrakstu, savukārt Jāņa Andreja Burtnieka un Andreja Johansona atdzejojumos virsraksti ir ievietoti droši vien tāpēc, ka konkrētajā laikā trūcis konsekventu pētījumu.

Vērdiņa atdzejoto simts Dikinsones dzejoļu sakārtojums liek domāt par tematisko koncepciju: grāmata veidota trīs daļās, it kā soļojot no iedvesmas dzimšanas līdz ciešanu un nāves tēmai. Vienlaikus iedalījuma vienību skaits rada zināmu simetrijas iespaidu, respektīvi, pirmajā daļā ir 35 dzejoļi, otrajā – 30, trešajā – 35 dzejoļi, blakus, kreisajā pusē, pievienojot oriģināltekstu. Izlases pirmais dzejolis ir arī tituldzejolis, kura motīvs – derīgais "āboliņš un bite" – rada metaforiskus slāņus un intonē visu dzejas izlasi:

"Lai būtu prērija, viens āboliņš un bite derēs mums,

Viens āboliņš un bite,

Un sapņojums.

Vai sapņojums viens pats –

Ja bišu maz." (49. lpp.)

"Bite un āboliņš" ir aizstājami ar sapņojumu, kas gan ir daudz pieticīgāks līdzeklis kopuma, vienotas telpas radīšanai. Gan floras ("viens āboliņš", "viena ģerānija", ūdensrozes, uzpirkstītes, narcise, ciedrs), gan faunas (bite, putns kā bites ekvivalents, kam arī var būt dzelonis, strazds, circenis, kamene, tauriņš u. c.), gan krāsu (zilā krāsa) motīvi, kas, vadoties pēc zināšanām par dzejnieces dzīvi, ir raksturīgi viņas ikdienai, dzejolī iegūst it kā gleznainu, tomēr metafizisku nozīmi. "Bites" un "Āboliņa" satikšanās gandrīz frazeoloģiskais pieminējums apliecina noteiktu robežstāvokli, līdz kuram indivīds ir atvērts ārpasaulei, pat mijiedarbē ar to:

"Līdz Bites Āboliņa laukos

Savu Vīnu dzer,

Līdz brīdim tam es aizdodu,

Ne stundu ilgāk – nē!" (84. lpp.)

Arī izlases izskaņā ievietots dzejolis, kurā "Bites" miteklis ir "Āboliņš" un kurā notiek dialoģiskas attiecības starp devēju un kādu, kam vajadzēs "reiz summu pasacīt" (253). Lai arī, lasot Dikinsones dzeju, rodas tieksme stabilizēt noslēpumainās tēlu konotācijas, atšifrēt to virzību, tomēr jāsaprot, ka faktiski viņas dzejā ir iespējams izzināt priekšlaicīgu simbolismam raksturīgu dialektiku un pieredzēt sapņa konspektu un pakļaušanos cēloņsakarībām. Tāpat iespējams ievērot apgaismības ietekmi ("Prāts plašāks ir par Debesīm" (165); "Ja Prātu mēro Mārciņās – / Tas sver tikpat, cik Dievs" (165)), lai gan Dikinsones radošā darbība nav saistīta ne ar vienu konkrētu virzienu.

Dikinsones tēlus nevar distancēt no poētikas kopuma, ko nosaka arī sintaktiskie līdzekļi, interpunkcija. Viņas dzejoļiem piemīt noteikts ritms, kas ne vienmēr ir tradicionālajā metrā un strofikā. To attaisno dzejoļu aforistiskā izteiksme, līdz ar to rindas lielākoties ir īsas, lai saglabātu domas tīrību un tās izteiksmes precizitāti. Dzeju ritmizē domuzīmju lietojums, kas savā ziņā ir grafisks noklusējuma un domas nepārprotamības elements:

                        "Šī Stunda ir no Svina –

                        Ko atminēsies, ja vien izdzīvos,

                        Kā Nosalušie Sniegu atceras –

                        Bij – Sals – tad Stingums – tad jau padošanās –" (243)

Dikinsones dzejoļu sintaktiskās figūras ir daudzveidīgas un sarežģītas (salīdzinājumi, palīgteikumi, savrupinājumi, vārdvirkņu un vārdkopu mezglojumi), tādējādi dzejoli var viegli pārprast. Iespējams, lielo burtu lietojums tēlu apzīmējumos iesaista tos filozofiskā spēlē, akcentē to nozīmību kā jēdzieniem, konceptiem. To paspilgtina arī retoriskie jautājumi, dažkārt ironija. Jāpiebilst, ka Dikinsones dzejas izpratnē jāiesaista informācija par viņas dzīvi, kuras būtība, protams, ir attiecības ar cilvēkiem, draudzības saites. Un tāpēc varbūt vairāki viņas dzejoļi patiesībā ir dialogi ar viņas laikabiedriem, bet vienlaikus arī vēstules, kuras nekad nav sasniegušas patiesos adresātus. Dikinsones balsī skan līdzības, ko "apzaļumo" ne tikai saimniecības elementi, bet arī kultūras reminiscences, tostarp sengrieķu mitoloģijas elementi, tā apliecinot dzejnieces intelekta augsni:

                        "Pirmkārt, vajag atrast,

                        Otrkārt, pazaudēt,

                        Treškārt, Aizceļot

                        Pēc "Zelta Aunādas"" (201)

Runājot par dzeju kā kopumu, kā noteiktu Universu, Dikinsones dzejā iekļauti tādi fundamentāli temati kā dzīves ierobežojumi, piemēram, laika trūkums, lai nīstu, mīlētu, arī vientulība un kaut kā netverama gaidas, veltīguma apziņa, transcendences atklāsme, bet caur to nedrošība, slimības, ticības zudums, ciešanu un nāves esamība. Šie ir tikai daži temati, kas aktualizē viņas poētiku un izaicina pētīt un atdzejot, tādējādi veidojot dialogu starp diviem laikmetiem un diviem noslēpumiem, kuros mēs nevaram redzēt ne to kas bija, ne saprast pašreizējo.

[1] Rilke, R. M. (1998) Maltes Laurida Briges piezīmes. Rīga: Jumava.

[2] Var uzlūkot arī Virdžīnijas Vulfas izveidoto "savas istabas" terminu.

[3] Bankovskis, P. Viss par Emīliju. // Rīgas Laiks. Pieejams tiešsaistē: www.rigaslaiks.lv/agora/viss-par-emiliju-2883.

[4] Dikinsone, E. (2017) Āboliņš  un bite. // Punctummagazine.lv. Pieejams tiešsaistē: www.punctummagazine.lv/2017/02/10/abolins-un-bite/ .