Volfas-Vestergārdas nepūķiskais pūķis

Jāatzīst, kopumā grāmata rada izteikti duālas izjūtas. Tā kā teikas, kuras grāmatas autore ir atlasījusi šim izdevumam, recenzēt būtu diezgan bezjēdzīgi, lielāka uzmanība pievēršama grāmatas ievadam un teiku tēlu vārdnīcai, kas pārsvarā veidoti no autores pārstāvētās nozares skatpunkta, proti, dzīļu psiholoģijas skatījuma, balstīta Junga teorijās, uz viņa darbiem arī visvairāk atsauču. No vienas puses, nebūtu pamata pārmest šādu pieeju, jo mītisko teiku analīze nenoliedzami iespējama arī šādā aspektā, kas gan vairs nav nekas novatorisks un jauns, bet, no otras puses, tas rada pārāk šauru skatījumu uz teiku sižetiem un to tēlu sistēmu. Lielākoties autore pievērsusies tēlu analīzei, brīžiem izejot pat ārpus teiku analīzes, ne nu gluži izvirzot grāmatas lasītājam pienākumu, bet vismaz iedodot nelūgtu padomu (47–49). Folkloras psiholoģiskā analīze pasaulē nav nekas jauns, šeit minams jau pieminētais K. G. Jungs, tāpat Ēriks Fromms, Ēriks Neimans un vēl daudzi citi, kas psiholoģiskā aspektā skatījuši pasaku sižetus. Latviešu valodā rakstošo pētnieku lokā gan psiholoģiskā pieeja mazāk atzīta, kaut gan šeit minama visnotaļ interesantā grāmata "Dzīļu psiholoģija: personas idejas un risinājumi" (Igors Šuvajevs, 2002), kurā izklāstītas vadošās psihoanalīzes teorijas. Sākotnēji, vismaz pēc informācijas uz grāmatas aizmugurējā vāka, šķiet, ka autore apbruņota ar grādu un pētījuma tēmu pārzina, tātad varētu pieņemt, ka izdevumā tiks piedāvāta nopietna teiku analīze, vadoties pēc psiholoģiskā skatījuma. Ja nu tā būtu, tad E. Volfas-Vestergārdas lielākais devums latviešu pasaku analīzē būtu godam paveikts. Diemžēl tā nav.

Nevarētu arī prasīt dzīļu psiholoģijas pārstāvei piepeši analizēt teiku tekstus kā profesionālai folkloristei, bet pats savdabīgākais ir tas, ka visai bieži autore no savas teorijas novirzās, aizejot ezoteriskā līmenī, jo kā gan citādi varētu traktēt, piemēram, šādas rindas: "(..) arī latviešu sieviete sazinās ar būtnēm ķermeniskā līmenī. Kad es kļūstu par tādu sievieti un iztēlojos sevi krupja ādā, es noņemu ierasto aizsargmasku. Stāvot kaila un izlaistiem matiem, es jūtu ieplūstam sevī zemes auglību un Mātes Zemes spēku." (41) Neņemot vērā pat to, ka folklorā latviešu sievietes ķermeniskā sazināšanās ar būtnēm ir ļoti nosacīta (vispār nav skaidrs, ko Volfa-Vestergārda ar to domājusi, diez vai pavisam praktisko rituālu, saistītu ar Gausa māti, varētu šādi apzīmēt), šis un citi līdzvērtīgi apgalvojumi samazina grāmatas ievada vērtību: jāsecina, ka teorētiskais ievads balansē uz zinātniskās pieejas un esejas robežas, kas nebūtu nekas slikts plašākām lasītāju masām paredzētai grāmatai un ezoteriska apcerējuma izcilākajiem standartiem. Praktiski dzīļu psiholoģijas pieejas metode ir atsegt un analizēt procesus, struktūras, mehānismus, kas eksistē aiz tā, ko varētu dēvēt par cilvēka apziņas fasādi: protams, mītiskās teikas šajā gadījumā ir pateicīgs avots. Dzīļu psiholoģija ir psihoanalīzes teorija un metode, līdz ar to rodas jautājums, vai grāmatas autore ir atklājusi kaut daļu no tās. Diemžēl jāsecina, ka atklāta ir mazākā daļa, tā vietā izlīdzoties ar populārajām pašpalīdzības grāmatām un "Makdonalda garīguma" līmeņa apgalvojumiem, maskējot to visu ar visnotaļ cienījamiem zinātniskiem atsauču avotiem, radot visai mulsinošu galarezultātu. Tas nenoliedzami ir viegli lasāms, apgalvojumi izteikti pietiekami skaidri un nepārprotami. Varbūt autore savu pozīciju definē grāmatas beigās ievietoto atsauču pirmajā atsaucē, kur iesaka "nopietniem pētniekiem" izlasīt Lindas Dēgas grāmatu Legend and belief.

Kā jau minēts, Volfa-Vestergārda sakārtojusi arī tādu kā teiku tēlu vārdnīcu, sniedzot skaidrojumu par to funkcijām, piemēram, kaķis, kas lielākoties esot melns ar milzīgām acīm (34) (arī te autore neiztiek bez ezoteriskā piesitiena, ko veikli samaisa ar savām bērnības atmiņām, kas pat būtu interesantas…), pēc tam seko suņa tēla raksturojums (atkal atšķaidīts ar autores piedzīvojumu, pastaigājoties ar bērnu), čūskas (un autore čūskas ādā) apskats, pēc tam ekscerpējot kraukļa, cāļa (zem kura tiek maskēts pūķa mazulis un putna jaunulis),  krupja u. c. teiku tēlus.

Diemžēl Volfas-Vestergārdas skaidrojums mītisko tēlu simbolikai ir visai vienpusīgs, lai neteiktu primitīvs, un šeit nu nav iespējams attaisnoties nedz ar vienkāršu valodu plašai lasītāju masai, nedz arī ar dzīļu psiholoģijas metodoloģiju, jo bieži autore runā par neko, radot iespaidu, ka uzskata lasītāju par garīgi infantilu būtni, kuru izklaidēs suņa tēla funkcijām teiku tekstos neko nesniedzošais viņas bērna pirmo vārdu "Sunīt's rej" (37) atreferējums. Daži teiku tēli tiek klasificēti ar jocīgu apzīmējumu "Dīvainie tēli" (43): tāds apzīmējums ne folkloristikā, ne psihoanalīzē nepastāv.

Protams, nevar noliegt, ka lasīt Volfas-Vestergārdas rakstīto vienā brīdī kļūst pat ļoti interesanti. Dažbrīd tekstā parādās arī zinātniskuma iezīmes. Vai tām obligāti būtu jābūt? Noteikti ne, taču nopietnais tēmas pieteikums un tapušais rezultāts nav saskaņoti. Varbūt tā ir grāmatas lielākā kļūda.

Grāmatas ievads nudien ir ļoti savdabīgs, lai neteiktu citādi. Nevar noliegt, ka valoda ir raita, tāpat nevar noliegt, ka būs lasītāji, kas šo grāmatu uzskatīs par veiksmīgu un pat izcilu: ir tikai loģiski, ka pastāv viedokļu dažādība, un šāds skatījums uz folkloras tekstiem ir kaut kas jauns un tiešām nebijis.

Par laimi, ievadam un vārdnīcai seko teiku publikācijas latviešu valodā ar tulkojumu angliski – šīs grāmatas pats vērtīgākais pienesums. Diemžēl, izlasot šo izdevumu, vismaz recenzijas autoram netop skaidrs, kas ir tā mērķauditorija. Psihologiem tā noteikti būs par primitīvu. Cilvēkiem, kam nepieciešami psihologa pakalpojumi, par nesaprotamu. Folkloras izpratējiem acīs dursies tekstu caurvijošais pseidozinātniskums. Bērnus atbaidīs jau recenzijā aplūkotais ievads. Izklaides nolūkiem? Iespējams! Pavisam noteikti iepriecina latviešu tautas teiku aktualizācija, jo sevišķi ņemot vērā, ka Pētera Šmita fundamentālais vākums ir grūti pieejams.