18 plusi Artūra Bērziņa "Visuma vērpējiem"

Viena no pirmajām detaļām, kuru ievēroju šajā grāmatā: "18+" norāde uz tās vāka. Prātā pārcilāju, ko esmu redzējusi Bērziņa mākslas darbos, un uzzibsnī – krūtis, dibeni, vagīnas, locekļi utt. Nodomāju – nu, tik būs! Bet nekā. Kā norādījuši arī citi grāmatas apskatnieki, iepazīstoties ar šī darba saturu, nav īsti skaidrs, kāpēc tāds brīdinājums. Tāpēc izlēmu piešķirt Bērziņa darbam lielākus vai mazākus, nozīmīgākus vai nenozīmīgākus, bet astoņpadsmit savus plusus.

1. Lai kā "18+" zīme atbilstu vai neatbilstu grāmatas saturam, tās atrašanās uz grāmatas vāka noteikti piesaista uzmanību un uzkurina papildu intrigas un gaidas (vienalga – pozitīvas vai negatīvas). Bieži tādas uz grāmatu vākiem nenākas redzēt, pat nevaru atcerēties, ka jelkad būtu redzējusi.

2. Uz grāmatas vāka apgalvotais, ka šis darbs ir viens no pirmajiem vai pats pirmais weird fiction žanra darbs Latvijā, lika man atvērt vismaz Vikipēdiju, lai noskaidrotu, kas tad tas ir, un saprastu, ka, iespējams, esmu kaut ko lasījusi šajā žanrā jau iepriekš (piemēram, Edgaru Alanu Po). Tātad šis romāns tiek pieteikts kā mikslis no pārdabiskiem, futūristiskiem, spoku stāstu, mītiskiem un pat zinātniskiem elementiem, kam pēc izlasīšanas atliek tikai piekrist. Tomēr, ja runātu tīri par dīvainumu, kas, protams, ir ļoti subjektīva kategorija, šis man liktos ne tuvu dīvainākais latviešu literatūras darbs.

3. Klasiski skaista meitene uz vāka, kuru, šķiet, esmu redzējusi iepriekš arī citos Bērziņa darbos (vai varbūt tās bija citas meitenes, ar datoru pielāgotas pēc attiecīga skaistuma šablona, kā tās lietotnes telefonos, kas papleš acis, uzblīdina lūpas, sašaurina degunu, plastmatizē ādu utt.), tomēr, piešķirot šim plusam īstāku nozīmi, atradu vārdnīcā uz meitenes pieres ieskrāpētā vārda dasein nozīmi. Gaidīju, ka gūgles tulkotājs varētu arī šādu vārdu neatrast vai piedāvāt vismaz latīņu valodu, taču rezultāts bija no vācu valodas – ‘esamība’. Dasein atklājuma plusu uzblīdina arī tālāk tekstā pieminētā informācija par to, kā Heidegera filozofijas terminu, kas attiecīgajā laukā lietots kā "es" apziņas nesējs.

4. Romānā, kā to ilustrē arī daudzās pseidozinātniskās un filozofiskās atsauces, tiek aprakstītas mūžam aktuālās tēmas par cilvēka esību, dzīves jēgu, brīvo gribu, realitātes objektivitāti utt. Savukārt Visuma izcelšanās un multiversu teorija u. tml. tēmas, kas noteiktās sabiedrības grupās droši vien arī bijušas vienmēr aktuālas, tieši pašreiz liek vilkt paralēles ar dažādām aktuālām popkultūras parādībām, piemēram, (plašākas publikas kontekstā) animācijas filmu seriālu pieaugušajiem "Riks un Mortijs", kas būvēts uz multiversu teoriju un gūzmu citu pseidozinātnisku un popkultūras atsauču. Savukārt jautājums par cilvēka radošuma nozīmi eksistencē, kas varētu būt šī romāna galvenā tēma, arī aktualitāti arvien nav zaudējis. Latviešu literatūrā uzreiz nāk prātā divi citi diezgan svaigi romāni, kuros tā arī ir viena no galvenajam tēmām un kuri dīvainumā daudzkārt pārspēj šo, lai gan netiek pieskatīti pie weird fiction žanra, proti, Jāņa Einfelda "Rīga" (2015) un Margaritas Perveņeckas "Gaetāno Krematoss" (2011). Zīmīga nesaistīta detaļa/sagadīšanās, ka arī šie romāni noslēdzas jūras krastā tāpat kā "Visuma vērpēji", ko, iespējams, būtu vērts apskatīt kādā citā literārā refleksijā.

5. Lai gan vietām tekstā pavīd dzimtes stereotipu atrādīšana ne tikai moralizējoša vectētiņa formātā, bet, piemēram, arī pašas galvenās varones jaunas sievietes Karlīnas spriedelējumā par vīriešiem, kas taisīti kā no citiem māliem, vai Riharda izbrīnā par to, ka Karlīnai patīk pašai savas krūtis u. tml., jāatzīst: kopumā šī sieviete galvenā varone attēlota, laužot klasiskos stereotipus, kādai jābūt sievišķīgai sievietei u. tml. muļķības.

6. Lai gan ir skaidrs, kuri ir "ļaunie" un kuri ir "labie", tēlu sadale nav melnbalta. "Ļauno" tēlu uzbūve, rīcības izskaidrojums ja ne liek attaisnot viņus, tad padara saprotamu viņu rīcību. "Ļaunie" pārstāv literatūrzinātnē un ne tikai pazīstamo "māksla mākslai" principu, kas šajā gadījumā nesīs arī multiversa nāvi, tomēr šī augstākā mērķa labad mirs arī paši mākslinieki, kas liek izjust pret viņiem empātiju un pat apbrīnu. Protams, neņemot vērā šaušalīgos līdzekļus šī mērķa sasniegšanai.

7. Bērziņš radījis savu skaisto versiju par multiversa uzbūvi kā dusošu un sapņojošu demiurgu/Dievu/sauciet to, kā gribat, no kura galvas aug visumu mati – laiktelpas tuneļi/pavedieni.

8. Grāmata uzrakstīta tā, ka, neiedziļinoties citās nekvalitātēs, krimiķa/trillera stāstījuma struktūra tomēr arvien dzen lasīt uz priekšu un uzzināt, kas notiks tālāk.

9. Grāmatas tehniskie parametri – dalījums diezgan īsās nodaļās – veicina lasīšanas tempu un labi ļauj grāmatu lasīt pa posmiem, ik pa laikam piespiedu vai brīvprātīgā kārtā atliekot to malā. Arī kopumā grāmatai ir patīkami ātri un viegli izlasāms apjoms, burtu izmērs pietiekams.

10. Patīkams absurda pieskāriens – televīzijas kriminālseriālā aprakstītais inspektors Kilograms (kas gan vēlāk izrādās arī reāla persona) liek uzdot jautājumus par romāna reālās (pašreizējās) realitātes realitāti. Lai gan sākotnēji man šķita, ka autors mūsu pašu Rīgu vien ataino, tad gan šī detaļa, gan multiversu teorija, kas skarta arī šajā darbā, liek domāt par attēloto realitāti kā tomēr kādu alternatīvo, paralēlo versiju mums nosacīti pazīstamajai zemes dzīvei.

11. Grāmatā iekļautas dažas paša autora ilustrācijas, kas ir patīkama, tekstu atsvaidzinoša detaļa. Pietiekami mazā izmērā, lai nebūtu uzbāzīgas, nomācošas vai kā citādi traucējošas, tekstu apēdošas.

12. Valoda romānā ir bagāta, izmantoti dažādi valodas slāņi un mazāk dzirdēta leksika ne tikai no zinātniskās terminoloģijas, bet arī no slenga. Lai gan brīžiem valoda savērpta tādās samocīti vai vienkārši banāli cukurainās cakās, ka izraisa liegu nelabumu, citviet valoda plūst pavisam dabīgi, nesamocīti un skaisti – šķiet, pārsvarā tieši tajās vietās, kur aprakstītas kādas līdz šim nezināmas, autora radītas reālijas, nevis visiem zināmās gaismēnu mežģīnes un brūkleņlūpu sārtumi.

13.  Es noteikti esmu tas lasītājs, kurš nevēlas lasīt vardarbības aprakstus, kas šajā grāmatā sastopami visai biezā slānī, tomēr, lai arī vietām tie tiešām ir diezgan pretīgi un naturālistiski, kopumā vardarbību romānā iespējams uztvert tādā Tarantīno filmu stilā, kur vardarbība ir savā ziņā skaista, kā mākslas veids, ļaujot distancēties no šausmu aspekta. Piemēram, sevišķi skaisti ir citplanētiešiem dabīgi piemītošās vardarbības paņēmienu apraksti, kad viņu vēmekļi izraisa fraktāļu konstrukcijām līdzīgu rezultātu uz skartās virsmas.

14.  Lai gan filozofisku refleksiju īpatsvars šķiet teju lielāks nekā ikdienišķu sarunu daudzums, tās kopumā tekstā atstāj daudz organiskāku un dabiskāku iespaidu. Tās ir romāna jēgas nesējas un, neskaitot varbūt nedaudzus atsevišķus pārcentības momentus, nešķiet uzbāzīgas vai, galvenais, moralizējošas.

15.  Nemoralizēšanu vēlos izcelt kā atsevišķu plusu, īpaši to attiecinot uz pausto par pelēko masu, ierindas cilvēkiem u. tml. Bērziņam sanācis smalki "uzbraukt", neizklausoties pēc pašapmierināta moralizējoša snoba. Jā, jūs esat egoistiski, nožēlojami, apmierināti ar to, ienīstat visu svešo un nesaprotamo, tiecaties pēc lielākiem tačskrīniem un brendīgākiem grabuļiem, taču par tādiem jūs pataisījuši visuma vērpēji, izsūcot jums dvēseli, kas, protams, nemaina faktu, ka dvēseles jums nav, un varbūt par to ir vērts padomāt arī pasaulē bez vai ar cita veida visuma vērpējiem.

16. Darbā sastopami ļoti daudzi vairāk vai mazāk dzirdēti vai pavisam nedzirdēti svešvārdi, kas rosina noskaidrot šo vārdu nozīmi un iegūt jaunas zināšanas vai atsvaidzināt vecās.

17. Cietie vāki palīdz grāmatu saglabāt pieklājīgā stāvoklī arī tad, ja tā tiek nēsāta līdzi.

18. Galu galā šī grāmata mani ieintriģēja atrast, kādi ir kritēriji vecuma cenzam. Labākais, ko man izdevās atrast, bija Ministru kabineta noteikumi Nr. 587 – "Filmu klasifikācijas noteikumi", kurus izlasot sapratu: ja literatūra vadītos pēc šiem kritērijiem, vecuma cenza brīdinājums būtu jāliek uz vāka lielākajai daļai grāmatu. Pirmā asociācija parasti ir ar erotiska vai pornogrāfiska rakstura saturu kā vecuma cenza noteicēju, tāpēc romāns, kurā ir pāris pliku krūšu un īsti nemaz nesākusies masturbēšanas aina, izraisa neizpratni par "18+" norādi, tomēr citi vecuma cenza kritēriji – narkotikas, vardarbība utt. – ir tikpat svarīgi, un skaidrs, ka šeit aprakstītās vardarbības ainas mierīgi iekļaujas 18+ kategorijā.

Jebkuram ierindas lasītājam es neieteiktu grāmatu speciāli lasīt, droši vien es to ieteiktu, ja zinātu par šī cilvēka ieinteresētību šāda tipa literatūrā. Pati grāmatu droši vien nelasītu, ja nebūtu apņēmusies par to uzrakstīt savus komentārus, taču priecājos, ka izlasīju, jo tagad zinu par vēl vienu mazu pavedienu/matu vairāk latviešu literatūras multiversā.