"Nāves triumfs", Heidegera reņģītes un liktenīgā sāls

Grāmata acumirklī piesaista ar noformējumu – uz vāka gleznā it kā redzams Napoleons Bonaparts, tomēr greznajā uniformā ar uzplečiem un medaļām lepni gozējas krupis (grāmatas mākslinieks ir Jānis Esītis). Sarkaniem burtiem uzdrukātais nosaukums kontrastē ar krupja Napoleona baltajām biksēm, un kļūst skaidrs, ka "muļķības" (ja tās tā drīkstētu saukt) gaida lasītāju plašā mērogā, smalki ietērptas sākotnēji šķietami parastos, reālos stāstos. Katrs no tiem apmāna lasītāju, piedāvājot pavisam ikdienišķus notikumus, tomēr jau visai drīz top redzams, ka autora varoņi ir mazliet ārprātīgi vai vismaz absurdās, pat groteskās realitātes dēļ viņu apziņa tiek izkropļota. Teksts rakstīts pirmajā personā, vēstītājs ir katra stāsta galvenais varonis, un šāda teksta forma, šķiet, ir visatbilstošākā, lai atklātu varoņa pārdomas, spriedumus un mijiedarbību ar citiem.

Katram stāstam raksturīgs, ka it kā normāla situācija pēkšņā pagriezienā kļūst neparedzama. Tā, piemēram, pēc ielūguma uz vakariņām tiek apspēlēta politika un saviesīgs pasākums Saeimā: "Cepetis ir cepetis, un sieviete ir sieviete, nav divu domu, tāpēc balsinājums vajadzīgs. Atzīšos, mani allaž interesējis, kur Saeimas namā atrodas tā milzu krāsns, kurā var pagatavot veselu, gabalos nesadalītu cilvēku? (..) Jo prezidenta kungs, ministri un deputāti allaž ēd laizīdamies." (16) Tikpat labi Bereļa darbu raksturo humors, kas šajā gadījumā ir tumšs un ironisks, un tam atbilstošā valoda, kura autora pasniegumā ir kvalitatīva iezīme, nekļūstot banāla vai pārspīlēta, uzbāzīga.

Atceroties šī paša autora vēsturisko romānu "Vārdiem nebija vietas" sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", iespējams, var vilkt paralēles ar antivaroni Tušu un šo stāstu varoņiem – slepkavošanas kāre, leksika, kuru gluži par pieklājīgu nenosauksi, zināmu nekārtību līdzi vazāšana un pat dedzināšana nav gājusi secen arī te: šoreiz gan pēdējā stāsta (kurš ir kā punkts uz i visu traģisko notikumu parādē) "Doga noglāstīšana neatvieglo krupja norīšanu" varonis dedzina grāmatas, nevis mājas, lai gan lolo sapni par veselas bibliotēkas nodedzināšanu. Ironiski, kā rakstnieks tik spilgti raksturo galvenā varoņa naidu pret literatūru un pārliecību, ka tā būtu jāiznīdē, sākot ar pašām grāmatām un beidzot ar to autoriem. Vēl viena stāstu kvalitātes pazīme – autora valoda un vēstīšanas maniere veicina iejušanos varoņu ādā, ir viegli iztēloties viņu emocijas un motīvus.

Kāpēc krājums nosaukts par "smadzeņu iekustināšanas gabalu"? Berelis raksta par aktuālām tēmām. Tekstā ir atrodamas arī daudzas kultūrzīmes, kā, piemēram, to ne mazums ir "Nāves triumfā": Fuko, Brēgels, Maļevičs un citi. Viņu radītie darbi un idejas tiek izmantotas, lai ar pašpārliecinātību izklāstītu un pamatotu traģisku mākslas instalāciju un tās nepieciešamību.

Apspēlējot tādas tēmas kā nāve un tās nejaušība, pat absurdums, paradoksālais sabiedrībā, mocīšana un kanibālisms, it kā ir gaidāms, ka stāstu krājums lasītājā mudinās bailes vai neērtumu, tomēr tā īsti nenotiek. Drīzāk kļūst pat interesanti, nepatīkamie notikumi un dīvainības vairs neliekas tik atbaidošas, un kādā brīdī parādās pat neliela sajūsma par varoņu izveicību vai nekaunību. Vēl vairāk – tīri saprotamas sāk likties pat iepriekš nepieņemamas parādības vai rīcības, protams, atceroties, ka stāsti (un tās nebūt nav nekādas prastas muļķības!) ir vien autora bagātīga fantāzija.