Vērdiņš dauzās, jeb tētis nav nekāds parastais džeks

Tā nu 2007. gadā iznāk Kārļa pirmā dzejoļu grāmata bērniem "Burtiņu zupa", kura tikpat labi ir domāta arī pieaugušajiem, jo ir diezgan provokatīva – dzīvi un ikdienu attēlo salīdzinoši skarbu un ironisku, tāpat tajā atainoti netradicionāli ģimenes modeļi un ļoti daudz lietots pusaudžu žargons ("rīt ir atkal sliktā diena – / litene un latene / baigi besī šitās abas / vairāk vēl kā matene // meibī labāk nobastošu / lateni un liteni / mājās paskatīšos klipus / braukāšos ar riteni"[1]). Lietoti arī citi neliterārās valodas vārdi ("runāja vienreiz ar šefu / par mani tā nejauki sūdzējās / un stāstīja visādu blefu"[2]).

Krājuma centrā ir tētis – mīļš, interesants, asprātīgs, taču dažbrīd "nepareizs" un "nešpetns", tāpēc es teiktu, ka visi tēta tēli nav nekādi priekšzīmīgie. Tur varam satikt tēti šoferi, kurš, iekļūstot rīta sastrēgumā, "burvju vārdus skaita: / "Palaid mani priekšā, aita!" / "Kur nu līdīs, stulbā zoss!" / "Skaties, kur tu stūrē, govs!" / "Luksoforu redzat, auni?" / "Vācieties no ceļa, klauni!"" (13). Dzejolī "Tētis meklē kašķi" sastopam tēti, kurš dažreiz mīl iedzert kādu stiprāku dziru par ūdeni vai sulu: "apsēžas pie galdiņa / dzer no blašķes šņabi / tētis sēž un žuļiks sēž / klusēdami abi // (..) grābj no plaukta pudeli / apdauza pret sienu / prasa lausku kratīdams: / vai tu mani cieni?" (33, 35). Ironiski, ka šī dzejoļa pēdējās rindas veidotas kā jaukas vakara pasaciņas nobeigums: "arī tev mans mīļais draugs / laiks ir gulēt iet / gan jau tētis galā tiks / taisi acis ciet" (35). Taču blakus tētim dzejoļu krājumā sastopamas arī pašu bērnu izdarības un blēņas ciklā, kurš veltīts bērnu slimnīcai ("Bīstamie prieki"), kā arī sociāli nelabvēlīgu ģimeņu šķautne – dzejolī "Bēdumāsas".

Krājumā nav didaktisku dzejoļu, pārsvarā tie rāda realitāti no dažādiem skatpunktiem (tēta, bērnu pašu). Pēc daudzu dzejoļu izlasīšanas tieši vecākiem savām mazākajām atvasēm vajadzētu pastāstīt un pamācīt, ka tā labāk darīt nevajadzētu, citādi viņiem varētu rasties neizpratne, kā ir pareizi un kā ne, piemēram, "es turos kravas mašīnai astē / un skatos kas viņai kravas kastē // bet kravas mašīna bremzē strauji / un mani zem saviem riteņiem rauj" (21) vai "bet ielien ausī un iesprūst tajā / aitiņa kažokā pelēkajā / guļ pūpolu jēriņš mīksts kā samts / bet austiņa mana karst un pampst / laukā vairs ciemiņi negrib kāpt / bet austiņa tagad neganti sāp" (23).

Dzejolis "Mīļais tētis" ir vienīgais, kurš rāda vairākumam sabiedrības šķietami netradicionālu lomu dalījumu ģimenē – tēvs mājsaimnieks, kas visu dienu pavada kopā ar bērnu, gatavo ēst, tīra māju ("mans tētis no rīta modina (..) viņš miežu putru man uzvāra / un kastrolī pasilda pienu / pēc brokastīm atveram grāmatu / un lasām to visu dienu // (..) tēvs apsien sniegbaltu priekšautu / es klausos pa radio ziņas / no virtuves smaržo pēc paprikas / tur veidojas vakariņas" (47)), un māte iztikas pelnītāja, kura dienas pavada darbā, mājās ierodas īgna un sūdzas par darbiniekiem un notikumiem ("no pleciem mamma mēteli met / stāv pikta uz papēžiem augstiem / par darbiniekiem tā žēlojas – / šiem blēžiem zagļiem un švaukstiem // kas stumdāmi grūstāmi bīdāmi / kas iedzīs viņu drīz kapā" (49)). 

Ļoti bieži, rakstot dzeju, dzejniekiem ir prototipi. Ņemot vērā iepriekšējo Vērdiņa dzejoļu lirisko "es", tēlu, notikumu u. tml. sasaisti ar viņa paša dzīvi un piedzīvoto, rodas sajūta, ka arī šeit par piemēru ņemti īstajā dzīvē atgadījušies notikumi, taču rakstnieks to noliedz: "Šiem dzejoļiem nav konkrēta prototipa. Tie drīzāk ir mēģinājumi domāt par tēti kā sociālo lomu: ja kaut kāds džeks dara kaut kādas dīvainas lietas, tad tas nekas. Bet, ja kaut ko dīvainu dara tētis, tad tas jau ir daudz nopietnāk, jo tētim taču it kā būtu jābūt atbildīgam par saviem darbiem un jārāda priekšzīme bērniem."

Pārsvarā dzejoļu formā izmantotas Vērdiņa iemīļotās četrrindes. Visticamāk, tāpēc, ka tās ir ļoti pateicīgas skaitāmpantiem, lielākā daļa dzejoļu ir ar atskaņām, un tiem piemīt patīkama muzikalitāte. Dzejoļi rakstīti ļoti tēlainā, ironisku metaforu un epitetu pilnā valoda.    

Grāmata piesaista ne tikai ar aizraujošo saturu, bet arī ar gaumīgu noformējumu un ilustrācijām (veidojis Reinis Pētersons) – tās ir spēles ar krāsainajiem zīmuļiem uz melna fona (dažādos formātos: izmantojot veselus zīmuļus, ar kuriem veidotas dažādas formas, taču lielākā daļa ilustrāciju veidotas no zīmuļu asināšanas atliekām). Tās lieliski papildina grāmatu un sasaucas ar dzejoļu saturu, radot patīkamu ne tikai garīgo, bet arī vizuālo baudījumu.

Grāmata, manuprāt, piemērota dažāda vecuma lasītājiem, arī pieaugušajiem. Atzīšos: bērnu dzeju nekad neesmu uztvērusi nopietni un nekad nebūtu iedomājusies, ka man, lasītājai un vērtētājai, tā būtu piemērota, taču "Tēti" (pēc iepazīšanās ar pirmo dzejoli) izlasīju ar lielu interesi. Bieži smējos un izjutu vēlmi dalīties dzejoļos ar tuvākajiem, sevišķi ar savu tēti.

[1] Burtiņu zupa. Pieejams: www.satori.lv/article/burtinu-zupa.

[2] Turpat.

[3] Literāri anatomiski tēta (iz)meklējumi. Kārlis Vērdiņš "Tētis". Pieejams: www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/41207/.