LU konference
Protams, tas ir arī laiks, kad var pievērsties arī kam pavisam svaigam (jā, vai Andra Akmentiņa "Skolotāji" uzreiz pēc semestra beigām un izlaidumiem spēs lasītājus ievilkt atpakaļ tikko pārvarētajos grūtumos?). Iespējams gan, ka šajā mēnesī lielākā daļa lasīs notis vai receptes.
Jūlijs noteikti ir laiks, kad tiek lasīts arī netipiskākās vietās: mežā, uz laipas, pie ugunskura, teltī ar ārā izbāztu galvu. Tas ir laiks, kad var pieredzēt visus Van Goga vēstulēs aprakstītos ar gleznošanu saistītos sarežģījumus brīvā dabā, kuri noteikti attiecināmi arī uz lasīšanu – vējš pāršķir lapas tavā vietā, pludmales smiltis aizsedz burtus, knišļi uzbāzīgi ievijas sižetā, reizēm pat jālasa ar saulesbrillēm, lai balto lapu žilbums neizsvēpētu galveno lasāmorgānu.
Tomēr pat šādos apstākļos priecē lasīšanas (un arī rakstīšanas) neobligātums. Tā nav apgrūtinājums, neviens neko neatprasīs un atzīmi neliks, viss paša priekam un tīksmei. Arī "Ubi Sunt" novēl izbaudīt neobligāto literatūru, jo vasaras jau, kā zināms, mēdz būt par īsu.
 ir laiks, kuru tā saukto daiļo rakstu lasītāji gaida visnepacietīgāk. It sevišķi tie, kam šis laiks sakrīt ar atvaļinājumu. Beidzot var paņemt rokās jau trīs vasaras atlikto dižromānu, trīs citas vasaras iesākto dzejas krājumu, kura apgrūtināta saprotamība vienmēr likusi apstāties, lai gan nojausma, ka tiek lasīts kas vērtīgs, vienmēr likusi iecerēt atgriezties pie tā citreiz un uztverei labvēlīgākā noskaņojumā.){kind=link}