Citādie Odiseji Losandželosā. Māris Martinsons „Oki – okeāna vidū”

Latvietis Roberts Migla jeb Robs jau labu laiku dzīvo Losandželosā, atrazdamies hroniskā skepses un vienaldzības labirintā gan attiecībā pret savu dzīvi, gan pret apkārtējo pasauli. Viņu nomoka latviešu stāstniecībā zināmā parādība – „smalkās kaites”, kas viņu padara citādu, slimīgu iedomu pilnu: bezmiega nomocīts, viņš ir piestūķējis savu dzīvokli pilnu ar sludinājumiem, pēc kuros ietvertās informācijas nu ķeras izdomāt dažādus fantastiskus atgadījumus, kas it kā būtu saistīti ar sludinājuma ievietotāju. Būtībā viņš sarežģī savu dzīvi ar pievēršanos absurdajam. Romāna galvenā sižeta līnija sarežģījas tad, kad Roberts izlasa sludinājumu, ko ievietojusi kāda japāniete vārda Oki. Viņš uzzina, ka sieviete mēdz bieži pārdot savas mājas, un tāpēc vēlas izmisīgi atrast cēloņus viņas nemitīgajai bēguļošanai. Apmātība ar Oki likteni atgrūž un arvien vairāk attālina Robu no savas personiskās dzīves: „Vai patiešām tās ir tikai viņa iedomas? Bezmiega izvagoto smadzeņu vīzijas, kam nav nekāda sakara ar reālo dzīvi? Murgi, no kuriem nevar atkratīties pat pamodies? Un Robam pēkšņi bija tikai viena vienīga vēlēšanās – atgriezties atpakaļ reālajā pasaulē, lai varētu novērtēt apkārtni, kaut vai pavirši un virspusēji, bet bez rakņāšanās visādos zemapziņas mēslos.” (72)

Savā Losandželosas dzīvoklī Robs dzīvo kopā ar Villiju, ar kuru attiecības mainās ik sekundi: „Mēs dzīvojam zem viena jumta kā cilvēki, kuri nejauši nopirkuši biļetes vienā autobusā viens blakus otram. Un ne vairāk.” (160) Viņu starpā valda tikai fizisks apmierinājums bez kripatiņas garīgās tuvības. Romāna galveno varoņu raksturu un iekšējās pasaules diapazons ir līdzīgs – flegmātiski vienpaši un apātiski savas dzīves vērotāji, kuri ļauj, lai dzīve plūst kā smiltis caur viņu rokām. Autors lēni un konstruktīvi atklāj trīs cilvēku dzīves mākslīgo veidojumu, tieši tas spēj noturēt lasītāja pacietību; notikumi ir gausīgi un miegaini, jo šķiet, ka nekas nenotiek.

Pilsētas tēlu šajā romānā var uztvert kā vienu no būtiskākajiem līdzās tēlotajiem varoņiem. Vazāšanās pa pilsētu – tā varoņiem ir bezmērķīga, taču jāsecina, ka to var uzskatīt arī par melīgu matricu, jo caur sadzīviskumu atklājas filozofiskais slānis. Visiem varoņiem pilsēta saistās ar noteiktu rituālu. Paradumi ir svarīgi, bet šajā romānā tie ir tukšgaitas procesi, tā pat vairs nav dzīve, bet gan ģenerālmēģinājums pirms posma līdz šķietami galvenajam izgājienam „dzīvot”: „Viņi bija starp visiem nevis ar visiem. Varbūt tāpēc nekas nemainīsies laika gaitā, šie mēneši bija kā tāds dzīves starpposms, kā dzīves tranzīta zona, kurā gaidi, kad paziņos tavu reizu uz tavu mērķi. Bet tam vajadzīgs mērķis, citādi var visu dzīvi pavadīt tranzītzonā un nekur nenokļūt.” (106) Pilsēta izrādās pretstats cilvēku tēliem, tā ir vitāla, kamēr varoņu dzīves ir gausas, bruņurupučaini lēnas, vienmuļas un nestabilas. Tieši kontakts ar pilsētu rāda, ka cilvēkam nav pat piesaistes savām mājām, nav savas harmoniskās mikrotelpas, viņi ir Odiseji bez Itakas, nolemti mūžīgai klejošanai: „Šo sajūtu – pēc iespējas ilgāk uzturēties jebkur citur, tikai ne mājās, pie vismazākās iespējas pašam speciāli izveidot situācijas, kad vajag bezjēdzīgi staigāt, vazāties apkārt utt.” (129)

Romānā reālpsiholoģiskās notis mijas ar mistisko, iracionālo un pārdabisko. Struktūras ziņā tas atgādina paplašinātu noveli, kuras centrā ir šis lielais notikums – tikšanās ar japānieti Oki, kas tikai paspilgtina Roberta „smalko kaiti” un draud ar tās ietekmi arī uz citiem, likumsakarīgi apstiprinot dzīves bezjēdzīgumu. Oki ienākšana Roba dzīvē mērķtiecīgi apliecina, cik cilvēks būtībā ir vientuļš un neizprotams.

Sākotnēji šķiet, ka romāna monotono stāstījuma ritmu izglābs atkāpes, taču tās pat nav saistītas ar filozofisku refleksiju klātbūtni, sadzīviskās ainiņas mijas ar tāda paša satura pārdomām. Bet nav arī teikts, ka par lielām lietām nevar runāt sadzīviski, bez pārsālījumiem. Notikumi nedaudz pieskaras Austrumu kultūrai, kuras centrā ir minimālisms un lakonisms. Autors romāna nosaukumā ietvēris domu, ka cilvēkam okeāna vidū ir bīstami, bet bez konkrēta mērķa nav iespējas sasniegt kontinenta drošo malu.

Romāna mērķauditorija ir psiholoģisko un mistisko žanru pielūdzēji, lielisks papildinājums ir paša Māra Martinsona režisētā spēlfilma „Oki – okeāna vidū”, lai tie, kuri nesajuta romāna izlasīšanas pēcgaršu, to panāktu, noskatoties filmu.