Saklausīt skūpstus starp lodēm. Jaroslavs Seiferts „Mēŗa stabs / Skūpstu grāmata”

Nosaukums „Mēŗa stabs” var radīt neprecīzas asociācijas, ko sapratis arī pats autors: „Lai nosaukums nebiedē jūs. Ne par kādu mēri te nav runa. [..] Mēŗa stabs – pa daļai fiktīvs un sakombinēts no vairākiem līdzīgiem pieminekļiem – bija tikai mīlētāju satikšanās vieta.” Tajā pašā laikā „mēri” var uztvert kā simbolu karam, nāvei, izmisumam. J. Seiferta dzejnieka domāšanas pozīciju nevar raksturot tikai ar vienu apzīmējumu – viņš ir gan filozofs, gan vēsturnieks, gan romantiķis, gan naturālists. Sintezējot visas šīs paradigmas, veidojas piesātināta daudzlīmeņu dzeja, kas pamatā izpaužas dzejoļu kompozicionālajā izkārtojumā, kur katrs ķēdes posms papildina cits citu, radot vienotu prozaisku vēstījumu. Vairumam dzejoļu manāma naratīva struktūra – secīgi stāsti par konkrētiem notikumiem un faktiem, kas neaprobežojas tikai ar personisku izjūtu impresiju poetizāciju. Tematiskajā spektrā J. Seiferta dzejas kodoli ir karš, mīlestība, nāve, dzimtene, skaistums. Starp kara, posta ainām liesmo mīlestības, romantikas un erotiskas kaisles konstanta esamība: „(..) un liekas, ka pat skūpsts nesver vairāk kā nomests zieds, tikmēr neatvairāmas lūpas jau steidz uz tām vietām, kuras gauži apsargā lauva un dūja.” (110) Mīlestība ir viena no liriskā „es” vadlīnijām, kas sākusies jau bērnībā – puikas fiziskā un jutekliskā interese par meitenēm, viņu ķermeņa noslēpumiem. J. Seiferts piedāvā dažādas mīlestības „definīcijas”, atklājot jūtu nianšu daudzveidīgās nokrāsas: mīla ir vieglāka un caurspīdīgāka nekā mušas spārns; mīlestība, kas ir zvani, tumsa, lielgabalu zalves un zvaigznes. Erotika un kaisle veido vienu no izlases „Mēŗa stabs / Skūpstu grāmata” vadmotīviem; varbūt tieši femīnais vilinājums un estētisms dzejniekā līdzsvarojis nestabilo pasauli, kurā garām svilpj lodes un brūk mājas. Sievietes un meitenes tēls dominē lielākajā daļā dzejoļu. Šķiet, J. Seiferts ir viens no retajiem vīriešiem, kas atļaujas atzīt sieviešu pārākumu pār vīriešiem, uzsverot, ka maskulīnais ir radījis visu ļauno: karu, postu, izmisumu, tostarp sieviešu apspiešanu. Dažbrīd intensīvā erotika nogurdina, noplicina sajūtu uzplaiksnījumiem pielādēto dzeju, samulsinot par liriskā „es” prioritātēm, kad tiek piesauktas tādas nepoētiskas reālijas kā ginekologs un ģenitālijas. J. Seiferta dzejai raksturīgas asociāciju virknes, faktoloģija, antīkās mitoloģijas motīvi un paradoksi, kas pārtop oriģinālās metaforās, pieprasot no lasītāja dalību ar individuālajām zināšanām un pastiprinātu domāšanu: „Nabaga mēness – tik neaizsargāts, jūtamies tur jau kā mājās. Jau soļo tur īgni ekskavatori un uzrok Dāvidstīgu sudrabskaņu.” (105)   Intertekstuālais un politiski vēsturiskais materiāls noteikti ir viens no iemesliem J. Seiferta dzejas popularitātei un augstajam novērtējumam. Viņa lirikā dzīvo Prāgas pagātne un tagadne ar tās ielām, namiem, pilīm un plaši zināmām čehu personībām (dzejnieks Vladislavs Vančura, komponists Antonīns Dvoržāks, gleznotājs Jans Zrzavā utt.). Bez čehiem dzejoļos ir atsauces uz cittautu kultūras un politiskajām personām, pat Hitleru. Lai gan izlasē iekļautajos dzejoļos liriskais „es” pastaigājas ne tikai pa Prāgu, bet arī pa Parīzi, Londonu, nepārprotami jūtams, ka viņa saknes no Prāgas ir neizraujamas – tā ir pilsēta, kas piedāvā apstājušos laiku, vidusceļu starp esošo un bijušo pasauli. J. Seiferta dzejas lasījums ir kā ceļojums pagājušā gadsimta Čehijas galvaspilsētā, kurā viņš ieved caur skaudrumu, bet saglabājot romantisko gaismu. Līdzās mīlestībai neizbēgami eksistē nāve, kas liriskajam „es” ir fundamentāla pārdomu viela, mēģinot ietiekties tās būtības gaismā un tumsā, mēģinot sevi, dzīvi un laika plūsmu vērot no malas. Dzejnieks bijis liecinieks līķu kaudzēm, sagrautām dzīvēm, tomēr nav zaudējis cerību un esamības jēgu. Nāvei veltīts dzejolis „Dzejnieka mīļotā”, kurā dzejnieks to ietērpj spilgtos tropos un postulē kā kundzi pār visu pasauli: „Nāve ir vaimanu kokle, liesmotu asiņu lāpa, daiļuma pelnu urna un vārti uz nekurieni.” (144)   No mīlestības un nāves, protams, izriet paradīzes un elles motīvi. Tie kolorīti redzami dzejolī „Miklā ēna”, kurš sākas ar „klasīšu” lēkšanu meiteņu izpildījumā un noslēdzas ar nogalinātu sievieti uz ielas. Ar paradoksu savienojumu J. Seiferts manifestē daudzkārt skarto tēzi par paradīzes un elles vienlaicīgumu, netuvinoties reliģiskajām aksiomām. Tāpat dzejnieks atzīst realitātes skaudrumu, postu, bet akcentēt, ka tā ir īstā dzīve, kas jāpieņem, kāda tā ir. J. Seiferts vairākkārt pozicionējis dzejnieka un dzejas „balss” iespējas – vai tā tiek sadzirdēta, kad pasaule visapkārt irst un visu apslāpē ložu zalves vai nāve? Būtiskākais, ka balss neapklust, arī vārdus paturot sevī un sev, tā joprojām runā. Dzejnieks attiecībā uz savu liriku ir paškritisks – centienos verbāli izteikt gaistošā un mūžīgā attiecības, lai gan mūžība tiek apšaubīta – viss apstājas nāves priekšā, turpinājums ir katra imaginārajā apziņā. Dzejnieks nebaidās ironizēt un pasmieties par savu vecumu un vājumu, estēta gars un atvērta sirds viņā dzīvo līdz pašām beigām. J. Seiferta dzejai kopumā piemīt stāstoša, ne ritmiska ievirze. Savdabīgu tematisko ritmu rada dzejoļu kompozicionālais secīgums – katrs dzejolis ir kā elements lielajā stāstā. Atsevišķos krājuma dzejoļos J. Seiferts eksperimentējis ar bilingvālismu un grafisko izkārtojumu, taču, vai tas būtiski papildina teksta jēgu, atkarīgs no lasītāju interpretācijas un redzējuma. Atdzejotājam šī dzeja varēja likt pasvīst dažādu vārddarinājumu dēļ, pieprasot no tulkotāja plašu vārdu krājumu un lielisku valodas izjūtu, kas U. Bērziņam neapšaubāmi piemīt. J. Seiferta dzejas efektīgumu veicina precizitāte un oriģinalitāte valodas līdzekļu izvēlē, izmantojot oriģinālus, kontrasttipa tropus (galvenokārt personifikācijas). Starp visām šausmām un skaudro realitāti J. Seiferta dzejoļos klusē miers kā tikko purinātā ābelē pēdējais palikušais ābols. Un tas noturas visos gadalaikos, lielgabalu dārdu sašūpots, bet nenorauts: „Ardievu. Ne reizi mūžā neesmu bijis nodevējs. Par to esmu drošs, un varat man ticēt.   Taču pati skaistākā no visām dievībām ir Mīla.” (187)