Sekas mobilā telefona nozaudēšanai. Gijoms Miso „Neatstājot pēdas”

Gijoma Miso vārds skan uzmanību saistoši, daudzsološi un noslēpumaini, jo līdz šim viņa darbi latviski nav tulkoti; tikpat līdzvērtīgs ir arī viņa romāns „Neatstājot pēdas”, turklāt jau ar pašu pirmo lappusi. Prologā aprakstīta pilnīgi ikdienišķa lieta – mobilais tālrunis, kurš arvien vairāk sāk dominēt ikdienas dzīvē lielākajai sabiedrības daļai – tas mūs izklaidē, nomierina, jo caur to varam komunicēt ar ģimeni, draugiem, caur to nokļūstam globālajā tīmeklī, tā pievienojoties kopējai pasaules saziņas un informācijas sistēmai. BET! Kas notiek, kad tas pazūd? Jautājums katram lasītājam liek aizdomāties – varbūt viņam viss neizvērtīsies tik globāli kā romāna varoņiem, tomēr nepatīkama kņudoņa apziņā rodas gan. Romānā savukārt divu pēc izskata vienādu mobilo samainīšanās izraisa atraktīvu, saistošu un bīstamu piedzīvojumu. Sākumā tā gan nešķiet: divi svešinieki saskrienas, sastrīdas un aizlido katrs uz savu valsti. Atklājot maiņas faktu, viņi pakļaujas ziņkārei un sāk ielūkoties otra noslēpumos, līdz atrod, ka viens noslēpums abus vieno un vēlāk saista bīstamā likteņa spēlē, nezinot, vai spēs izdzīvot. Šis noslēpums pamatīgi kairina iztēli un notur uzmanību līdz romāna beigām. Medijos romānam piedēvētais žanrs – detektīvromāns – ir pārlieku formāls un gandrīz neko līdz galam nepasaka. Jā, tāds tas ir, bet tā žanriskā daudzveidība ir daudzreiz lielāka. Viena no romāna žanru prizmas šķautnēm ir šobrīd aktuālais un nesen sevi pieteikušais kulinārijas romāna žanrs, kas dažbrīd sevi dubulto kā kulinārijas–ceļojumu romāns. G. Miso paralēli detektīva sižetam, kas caurvij visu romānu, attīsta kulinārijas tēmu. Vispirms – viens no galvenajiem varoņiem ir Džonatans Lemperērs, pasaules slavens franču pavārs. Tad seko reāli eksistējošu slavenu restorānu pieminēšana Francijā, Anglijā, Ņujorkā utt., tiek pastāstīts, kur tie atrodas, kādus ēdienus pasniedz un cik Michelin, slavenākā ēdienu ceļveža pasaulē, zvaigznes restorāns ir saņēmis (3 zvaigznes ir maksimums; romānā pieminēti tieši šie restorāni). Turklāt caur ēdienu galvenais varonis izsaka savas jūtas, un viņa firmas zīme ir ziedu pievienošana ēdienam, kas dažiem var radīt pārsteigumu, bet kas noteikti izdaiļo ēdiena pasniegšanu. Simboliski tā varētu būt sasaiste ar otro romānu varoni Medlinu Grīnu, kas vispirms tiek iepazīta kā floriste. Tāpat romānā tiek aprakstīta dažu ēdienu pagatavošana – gan kārtainās sviestmaizes, gan specifiskas marcipāna kūciņas, kuras gatavo 24 stundas. Zīmīgi, ka pie galvenā noslēpuma, kas caurvij visu romānu, ved tieši ēdiens – zemeņu piens un „Oreo” cepumi. Kā romānā pavīd ceļojumu tematika? Viscaur jūtama kosmopolītisma ideja, jo neviens no varoņiem nedzīvo savā dzimtenē, bet pārceļas uz citām zemēm dažādu iemeslu dēļ. Lai gan netiek noliegta piederība dzimtenei, tā tomēr netiek izjusta kā mājas. Brīžos, kad tiek aprakstīta kāda vieta, tas tiek darīts ļoti detalizēti: gan kā vieta izskatās, gan uz kuras konkrētas ielas varonis atrodas, gan kādi cilvēki apkārt, gan ar ko šī vieta vēsturiski izceļas. Tā, piemēram, var uzzināt, ka Koniailenda pirms 100 gadiem bija atrakciju parku galvaspilsēta. Kā pats autors grāmatas pēcvārdā atzīst, visas aprakstītās vietas reāli pastāv, izņemot vienu, un aprakstītas pēc iespējas detalizētāk. Šīs precīzais tēlojums uzbur neiedomājamu reālitātes sajūtu, pat pavīd atmiņas par konkrēto vietu, ja lasītājs tur ir bijis. Interesanti, ka nokļūšana citā pasaules malā romāna varoņiem nav nekas īpašs, vienu dienu kāds no tiem ir Anglijā, citu dienu Ņujorkā vai arī Bahamu salās, taču tas netraucē sekot līdzi sižetam, gluži otrādi – liek aizdomāties, kura pasaules mala būs nākamā notikumu vieta. Varētu pat teikt, mobilais telefons ir kā atsauce uz mobilu cilvēku, kuram nokļūšana un atrašanās citā valstī ir ikdiena. Līdzās reālistiskiem aprakstiem romānu caurvij arī ironiski jociņi. Tā autors, piemēram, liek tieši francūzim ironizēt par Eifeļa torni: kā parīzieši tā varēja pieļaut pilsētas ainavas izkropļošanu! Romāns uzskatāms arī par psiholoģisko romānu, jo ļoti neuzkrītoši norāda uz daudziem mūsdienu cilvēka ikdienas sarežģījumiem – daudzi neiztur stresu, jūt neizsakāmu nomāktību, pat izšķiroties par pašnāvību, lai gan autors nenorāda, ka tas ir vienīgais risinājums, bet gluži otrādi piešķir romāņa varoņiem iemeslu dzīvot. Tāpat autors min, ka mūsdienās arvien vairāk cilvēku apmeklē psihiatrus, ģimenes tiek šķirtas vai arī ir grūti tikt pie bērna utt. Turpat līdzās var romānu nosaukt arī par mīlestības romānu, jo, lai gan daudzi varoņi romānā izjutuši nelaimīgu mīlestību, tomēr sižeta laikā netiek atmestas cerības uz jaunu mīlestību, un pakāpeniski romāns uz to iet. Beigās tas šķiet pat nedaudz banāli –  obligātās laimīgās beigas blā blā blā... Romāna interesantu padara arī tā struktūra. To ievada prologs, pabeidz epilogs un skaidrojumi, grāmata sadalīta 3 daļās ar vairākām nodaļām, bet, lasot romānu, var atrast kādu interesantu pavedienu: katras nākamās nodaļas nosaukumu rada atslēgvārds, kas izveidojas no iepriekšējās nodaļas pēdējā teikuma vai atkāpes, proti, tēlotā problēma meklē atrisinājumu nākamajā nodaļā. Turklāt atslēgvārdu papildina moto ar tikpat trāpīgu tekstu, kas precīzi un izsmeļoši izsaka nodaļas galveno atziņu. Romāns arī neaizmirst imitēt īsziņu rakstīšanu – vienā brīdī lasītājs kopā ar Džonatanu Ņujorkā lasa Medlinas īsziņu, otrā brīdī atrodas Francijā un lasa īsziņu tur. Šķiet, viss notiek tik īsti, ka romāns patiesi un atraktīvi liek sekot sižeta attīstībai. Turklāt sākotnēji īsziņas tiek nodalītas kvadrātos, radot realitātes sajūtu, ka šobrīd lasi īsziņu telefona ekrānā. Tad pakāpeniski telefona teksti pāraug telefona zvanos, kas sāk ieplūst kopējā tekstā. Tikpat reālistiski ir arī e-pastu teksti, kas savu formu saglabā līdz romāna beigām, un arī mp3 formāta dokumenti, kas it kā tiek atskaņoti romānā: tekstuāli tie tiek izcelti kursīvā. Romāna daudzveidību var izbaudīt jebkurš, neskatoties uz personiskajām interesēm, jo tas ir pietiekami moderns un atraktīvs, lai aizrautu pat mūsdienīgu jaunieti, kurš ar tehnoloģijām aprod jau no bērna kājas. Piedevām romāns atklāj viņam jaunu pasauli – plaši un interesanti aprakstot dažādas pasaules vietas, neaizmirstot akcentēt šo vietu skaistumu, universālumu, tāpat norādot, ka ir vērts apgūt vēsturi, jo caur to plašāk var iepazīt citu tautu kultūru, tā vieglāk iedzīvojoties ārzemēs. Vecāka gadu gājuma cilvēki savukārt var patiesi izbaudīt to romānu daļu, kurā tiek aprakstīta ceļošana, kulinārija, mīlestība vai psiholoģija, bet vienlaikus var ieskatīties arī sarežģītajā moderno tehnoloģiju pasaulē, aptverot, ka mobilais telefons, e-pasts u. c. tehnoloģiskās reālijas ir ne tikai izklaide vai saziņa, bet arī informācijas krātuve, kura tiek droši sargāta. Turklāt tehnoloģijas sniedz vēl daudzas citas iespējas, piemēram, palīdz meklēt pazudušus cilvēkus, un romānā tas visai skaidri atklājas. Kopsummā, vai būtu ieteicams kārot pēc nākamā Gijoma Miso romāna latviešu valodā, izlasot „Neatstājot pēdas”? Atbildēšu lakoniski – noteikti.