Pārsteidzošā pasaule. Andruss Kivirehks „Lotes ceļojums uz Dienvidiem”

Jau no multfilmām un pirmajā grāmatiņām zināmais Lotes tēls šoreiz ierodas apgrieztā secībā – „Ceļojums uz Dienvidiem” ir pirmais no Lotes sērijas stāstiem, tajā nav dažu ierastu tēlu, piemēram, Lotes drauga kaķa Bruno un dīvainā truša Adalberta. Toties Lote iegūst jaunu draugu – uz dienvidiem lidojošu mazputniņu Pipo, kurš nespēj saviem spēkiem lidot līdzi citiem putniem, tāpēc Lote un viņas brīnumainās tētis/izgudrotājs ar neparastas lidmašīnas un tēvoča Klausa palīdzību nogādā Pipo Dienvidzemē. Ar Loti un Pipo ceļojuma laikā notiek paši lieliskākie piedzīvojumi (Lote gan apgalvo, ka vēl brīnumaināki piedzīvojumi notiekot mājupceļā, diemžēl tos viņa noklusē). Kivirehks noteikti jāslavē un jāmet gaisā, trīsreiz saucot urrāāā, par viņa it kā lakonisko, bet ļoti ietilpīgo valodu, savdabīgajiem tēliem un spēju uz ierastām lietām paskatīties „no otras puses”. Piemēram, kad Lote un viņas tētis meklē karti, izrādās, ka tā ir apēsta: kāda vabole no pasaules kartes bija uztaisījusi sev dzimšanas dienas torti. Kad Lotes tētis pukojas, ka kartes taču neviens neēdot, vabole atbild: „Bet karte ir tik garšīga!” (..) „Vai jūs pats esat kādreiz to nogaršojis? Pamēģiniet! Īpaši laba tā ir kopā ar globusu! Karte ir mazlietiņ skābena, bet globuss salds kā medus – mēli var norīt!” (15. lpp.) Tā visai bieži autors liek ieraudzīt neparasto un interesanto visai ikdienišķās situācijās – un citādi nemaz nevar būt! – viss notiekošais taču ir Izgudrotāju ciema Lotes ievērības vērts. Ceturtā vērtība pēc daudzajiem Kivirehka talantiem ir Heiki Enrita ilustrācijas un grāmatas struktūra; grāmata ir visai bieza, tajā ir arī diezgan daudz teksta, bet Lotes un Pipo piedzīvojumi sadalīti 13 stāstos, kurus var lasīt katru vakaru pa vienam, tā paildzinot kopābūšanas piedzīvojumu prieku. Ilustrācijas savukārt ir kanoniskas – zināmas no multfilmas – un tās neliek vilties: ierastajiem tēliem līdzās nostājas jauni, bet stils netiek mainīts. Ļoti jaukas ir arī tās lappuses, kurās ilustrāciju nav, ir tikai teksts, bet lapas krāsa, kurā teksts iedrukāts, saskan ar Lotes un viņas draugu atrašanās vietu: piemēram, lidojot gaisā, lapas krāsa ir gaiši zila, nolaižoties purvā – brūna, pļavā – zaļā utt. Tādā veidā arī tie mazie grāmatas draugi, kas paši prot lasīt, var itin viegli iejusties attiecīgā stāsta noskaņā, it kā izjūtot Lotes pasaules redzējumu. Tajā pašā laikā – lai arī grāmatas sižeta pamatā ir visai sarežģīta lieta: izgudrotāji un viņu uzpariktes – tā saglabā šodienā tik ļoti iztrūkstošo labdabīgo, bērnišķīgo naivumu, māca sirsnību un ikviena indivīda vērā ņemšanu, par mazākajiem nemaz nerunājot. Grāmatā tieši paši mazākie – Lote, Pipo un citi kukainīši – ir paši asprātīgākie, aktīvākie un izdomas bagātākie, tāpēc tieši viņi spēj radīt PIEDZĪVOJUMU no nekā vai atrast sarežģītās situācijās negaidītus atrisinājumus – galvenokārt tāpēc, ka viņi ir draudzīgi. No otras puses – netieši un neuzbāzīgi (un varbūt pat neapzināti) Kivirehks lauž noteikus stereotipus – viņa variantā dzīvnieku pasaule ir citādāka: suns ir meitene (un kaķis – zēns), pasauli lielākoties apdzīvo zaķi (un cūkas) – kopā ar suņiem un kaķiem tie ir ierastākie lauku sētas iedzīvotāji, taču varam sastapties arī ar ledus lāčiem, ziloņiem, dinozauriem u. c. eksotiskiem personāžiem, kas palīdz radīt šo neparastā piedzīvojuma sajūtu. Viens no izdomas ziņā jaukākajiem stāstiem nenoliedzami ir stāsts par ledus lāci, kurš nonāk pie dakteres Aves un palīdz viņai audzēt lāstekas – ārstniecībā ļoti noderīgu lietu. Tikpat interesanti ir mazie, zilie zilonīši, taču ar šo stāstu saistās vienīgā grāmatas „aplamība” – Lotes lidaparāts ceļojuma laikā tiek traumēts – saplēsta bura! – un mazie zilonīši (pēc teksta) uzšuj lidmašīnai jaunu buru – gaiši zilā krāsā, jo arī zilonīši ir tieši tādā pašā krāsā. Taču ilustrācijās bura ir un paliek brūna – arī tad, kad zilie zilonīši to uzšuj it kā zilu... Viss pārējais grāmatā ir ideāls (vismaz grāmatas tādas mēdz būt!). Un nebūs nemaz tik slikti, ja teikšu, ka grāmata ir ļoti vienkārša – tas ir kompliments, jo radīt ko sarežģītu un smagnēju šajā sarežģītajā pasaulē nav grūti. Toties radīt vienkāršu prieku – par to jāpadomā! Un prast sasmīdināt – arī tas ir talants! Tik daudz talantu satilpuši vienā autorā, ka igauņi tiešām var lepoties ar Kivirehku un Loti, kas māca ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem vienkārša prieka baudu, pasaules pārvērtēšanas patīkamo pārsteigumu un iepazīšanas sajūsmu: īpaši, ja blakus ir tētis/izgudrotājs (paskaties, varbūt ir arī!), tēvocis/ceļotājs (noteikti ir!) un sirsnīgi, piedzīvojumu kāri draugi (vai var iztikt bez tiem?). Tas viss kopā liecina vien to, ka lasīt Lotes piedzīvojumus nozīmē atklāt, ka pasaule tiešām ir skaista.