LU konference
Izlasot igauņu žurnālistes Hedi Rosmas grāmatas apjoma sarunu ar rakstnieci Vīvi Luiku (Viivi Luik), nekļūst pilnīgi skaidrs, vai veselu vārdu rakstīšana LIELIEM BURTIEM tiešām padara garus, izteikti apcerīgus tekstus atraktīvākus un saistošākus, vai arī darba „Es esmu grāmata” valdzinājums slēpjas kaut kur pavisam citur. Šī recenzija būs mēģinājums pārbaudīt abas hipotēzes reizē.
Ja būtu jādefinē, kas par grāmatu ir „Es esmu grāmata” žanra ziņā, tad acīmredzamais variants būtu – intervija, taču ar divām (p)iebildēm: pirmkārt, Hedi Rosma darbojas ne tikai kā iztaujātāja, bet arī kā līdzdomātāja. Otrkārt, tas, par ko viņas abas domā, iziet tālu ārpus Vīvi Luikas dzīves vai pat personības raksturojuma abu runātāju dedzīgajā tieksmē līdz saknēm izprast mākslu, dzīvi, mūsdienu sabiedrību utt. Tāpēc varbūt rezultātu varētu precīzāk saukt par filozofisku dialogu vai eseju – tikai divu autoru kopīgi radītu (KOPESEJA?).
Tekstu veido pamīšus sakārtoti monologi, kas kā intervijas fragmenti būtu salīdzinoši gari, bet kā grāmatas nodaļas – īsiņi. Šie fragmenti sakārtoti 11 nelielās grupiņās, taču patiesībā kompozīcija nav stingra, sarunai brīvi plūstot, runātājām vairākkārt atgriežoties pie noteiktām tēmām un iesaistot pa vidu visu, kas liekas svarīgs. Drīzāk dalījums nosacītajās nodaļās palīdz tekstam labi izskatīties un paturēt lasītāju uzmanību, jo katru no tām ievada lappuse ar jancīgiem atslēgvārdiem (piem., LĪĶU MAZGĀTĀJS. BAKALEJA. JŪRASZAĻAIS KLUBKRĒSLS.) – paņēmiens, kurš nedaudz atgādina grāmatā kritizētajā „Facebook” vai citos sociālajos tīklos izmantotās birkas, tikai, protams, bez iespējas klikšķinot „pārlēkt” uz atbilstošo teksta daļu. Tā vietā lasītāju var izklaidēt intriga: kā saruna aizvīsies līdz katram no šiem jēdzieniem un ar kādu nozīmi teksts tos piepildīs? Ekspresivitāti grāmatai piešķir arī tas, ka Vīvi Luika nemaz necenšas izvairīties no sarunvalodas, toties vairās kā no mēra no visa, „ko domā MEDIJI un bāž cilvēkam galvā” (58).
Bez šaubām Rosmas un Luikas saruna varētu būt īpaši interesanta cilvēkiem, kas pazīstami ar 90. gados latviski izdotajiem Vīvi Luikas romāniem „Septītais miera pavasaris” un „Vēstures skaistums” vai dzejas izlasi „No smaga prieka” (2009). Tāpat jādomā, ka ieskats V. Luikas pasaules izjūtā un radošajā procesā palīdzēs dziļāk izprast romānu „Ēnu teātris”, ko latviski paredzēts izdot nākamgad. Taču ir pilnīgi iespējams lasīt „Es esmu grāmata” nevis kā piedevu un komentāru, bet kā patstāvīgu, baudāmu un interesantu tekstu. Lai spētu sekot sarunai, pietiek ar nedaudzām tajā jau ietvertām laika, telpas un KULTŪRAS KOORDINĀTĒM: (#1) Vīvi Luika ir rakstniece un dzīvo igauņu valodā. (#2) 80. gados Vīvi Luika Padomju Savienībā stāvēja rindā pēc sviesta, kamēr Hedi Rosma zem galda skatījās bilžu grāmatas. (#3) Saruna notiek 2010. gadā, kad Igaunijā, apmēram tāpat kā Latvijā, sviesta rindas ir nomainījuši lielveikali, bet bilžu grāmatas – e-grāmatas un Facebook. Vairākas pasāžas igauņu rakstnieces refleksijās par tautu, valodu un vēsturi ir teju vai tieši pārnesamas uz Latviju – bet vienīgais, kas tiešām nepieciešams, lai ar patiku lasītu šo grāmatu, ir interese par valodu un to, kas tajā izsakāms.
Jo „Es esmu grāmata” rāda Vīvi Luiku kā vērojošu un domājošu būtni, ļaujot uzzināt ne tik daudz par viņas dzīves ārējiem notikumiem, cik par to, ko un kā viņa redz sev apkārt – un arī sevī kā Visuma un cilvēces daļiņā. Atceroties grāmatas virsrakstu, Vīvi Luika ir grāmata, kuras pastāvēšanas mērķis ir piešķirt iespaidiem un domām paliekošu eksistenci, notverot tos vārdos, un arī grāmata, kam ir ārkārtīgi svarīgi TIKT LASĪTAI. Viņa runā par rakstnieka darbu kā cīņu ar neiespējamību, pastāvīgi tiecoties izlauzties cauri valodas un personīgās pieredzes barjerām, lai izteiktu kaut ko īstu, kas ir lielāks un paliekošāks par pašu izteicēju. Sarunu caurvij jautājums par to, ciktāl ir iespējama patiesa, absolūta saziņa – vai mēs varam kaut vai uz mirkli paskatīties uz pasauli, kāda tā izskatās cita cilvēka acīm? Vai kādreiz kāds ieraudzīs mūs pašus tādus, kādi esam, viņpus ārējiem iespaidiem, ko rada notikumi un pat sarunas? Varbūt atbilde meklējama rakstnieka un lasītāja garīgajā radniecībā. Sarunā saplūst kopā autora, grāmatas varoņa un lasītāja lomas, Vīvi Luikai atklājot, ka Hedi Rosmā viņa redz vienu no sava Latvijā pagaidām neiznākušā romāna varonēm, kurā savukārt ierakstījusi kādu sava bijušā „es” spoguļattēlu. Tādēļ Hedi Rosma sarunas ietvaros funkcionē kā ideālais lasītājs grāmatai Vīvi Luikai. Sarunas pieraksts dod lasītājiem iespēju ielūkoties procesā, kurā Hedi Rosma saprot Vīvi Luiku, un varbūt arī pašiem sajust kādu daļu no tās vienotības, kuru V. Luika tiecas sasniegt caur mākslu.
Starp daudzajām tēmām, ko skar saruna, centrālās ir māksla un mākslinieka dzīve. V. Luika ar misijas apziņu runā par grūtībām, kādas pavada cilvēku, veltot savu dzīvi apzinīgiem mēģinājumiem aizsniegties viņpus vārdos ietveramā robežām. Vīvi Luika tic ĪSTAI MĀKSLAI un runā par sevi kā par RAKSTNIECI. Lasot pārņem bijība pret šo stipri mītisko radījumu – patieso rakstnieku – un tā īpašo un atšķirīgo dzīvi. Rakstīšana atklājas kā tapšana par vārdu, kā radīšana, kā izmisīga cīņa pret nebūtību un nesapratni, kā liktenis un dzīvošanas forma: "Katru reizi no jauna jādara tas, ko īstenībā nebūtu iespējams izdarīt. To nav iespējams mācēt." (46) Rakstnieka vajadzība tikt līdz patiesībai sevī, kura vairs nepieder viņam kā cilvēkam, ir lielāka par viņu pašu: "Tas, ko mēs saucam par daiļradi - tā ir laušanās cauri kādai sienai, akmens mūra dragāšana kailām rokām. Tas viss, kas cilvēkā ir neīsts, svešs, ārišķīgs - tas arī veido mūri, kam katru reizi no jauna jāizlaužas cauri. Ja neizdodas izlauzties, nav iespējams godīgi izteikt sevi." (45) Ja tas izdodas, tad paliek tikai darbs, kas rakstniekam ir Vārds: "Es pati tiešām jūtu, ka es neesmu nekas cits kā cilvēka veidā parādījies vārds." (30).
Rodas iespaids, ka Vīvi Luika kā rakstniece skatās arī uz laikmetu un sabiedrību krietni vairāk un skaidrāk, nekā parasti cilvēki paraduši darīt. Grāmata sākas ar sarunu par SVIESTU (ikdienību, sīkām un bieži liekām rūpēm, kas velk pie zemes), kurā Vīvi Luika apraksta padomju sistēmu kā tādu, kas "nostiprinājusi ikdienību un tai līdzi nākošo pazemojumu" (13) un, tiecoties pakļaut cilvēkus, iznīcinājusi viņos ticību brīnumiem. Vīvi Luika kritizē ikdienību un tās nejēdzības arī pēcpadomju sabiedrībā – pirmajās nodaļās katram ir iespēja pašam izlasīt, ko nogrēkojies "Coca Cola Plaza", "Facebook" u.tml., bet cauri visai grāmatai atgriežas viņas bažas par literatūras stāvokli un funkcijām mūsdienu sabiedrībā. V. Luika saka: "Nekad agrāk nav rakstīts, publicēts un pirkts tik daudz grāmatu kā tagad. Un nekad agrāk literatūra nav atstājusi mūs tik vienaldzīgus kā tagad. Es te tagad nerunāju par grāmatām, kas rakstītas izklaidei, bet tām grāmatām, kam vajadzētu izteikt mūsdienu pasauli un mūsdienu cilvēku, taču tās visbiežāk neizsaka neko, bet ir vienkārši apnicīgas un garlaicīgas. Vēl apnicīgākas par tām, kas izklaidē." (37)
Luika un Rosma runā arī par nāvi un atsvešināšanos no tās mūsdienu sabiedrībā. Par vajadzību sevi īstenot, paspēt kļūt par cilvēku, "nopelnīt" savu nāvi. Viņas garāmejot pieskaras Dieva noslēpumainajai gribai, tāpat, garāmejot piemin, ka "mīlestība nav ziepeņu debesmanna, bet ZOBENS UN UGUNS, kas pārvērš visu būtību" (104). Tēmas ir plašas, un jautājums, kā tas viss ir savā starpā saistīts un veido vienu sarunu, atkrīt, ja atceras grāmatā izteikto Vīvi Luikas pārliecību, ka savā starpā saistīts ir viss. Dzimšana nozīmē nāvi. Gaisma nāk kopā ar tumsu. Lielo var ieraudzīt mazajā.
Un tādā ziņā patiesībā vairs pat nav svarīgi, KO redz. Bet varbūt drīzāk – KĀ uz to skatās un kā par to runā. Liekas, vai katra no Luikas skartajām tēmām ir jau pārspriesta simtreiz, bet viņas balsī tās atdzīvojas. Tā ir inteliģenta, pie pastāvīgas apceres radusi balss. „Es esmu grāmata” piedāvā būt klāt domāšanā kā procesā – atbilžu vietā lappuses ir piepildītas ar jautājumiem un ar tiem saistītajām pārdomām, minējumiem, idejām, kuras pati Luika vairākkārt brīdina neuztvert kā kādu autoritatīvu patiesību: „Mēs te runājam tā, it kā zinātu, kā viss ir, un it kā uz tā pamata, ko mēs runājam, par mums kaut ko varētu uzzināt un atklāt mūsu noslēpumu. Mēs NEZINĀM, kā viss notiek.” (113). Tādējādi, lai gan skaistās idejas nav unikālas šai sarunai (bet kurš prasa, lai patiesība būtu unikāla?), tās visas ir organiski izjustas un savienotas vienā brīvi plūstošā sarunā. Citā vietā un laikā varētu kaitināt vai dzīt izmisumā Luikas nemitīgās atsauces uz dažādiem dzīviem un mirušiem grandiem un lasītājam pieejamiem vai nepieejamiem tekstiem, taču nerodas šaubas, ka tāds tiešām ir Luikas dabiskais domāšanas, pat dzīvošanas process. Un galu galā suģestē Luikas teiktais, ka „NAV STARPĪBAS, vai pēc šī brīnuma tur tumsā ilgojās kāds sen mirušais Gustavs Suitss vai Ernsts Enno, vai arī tas bija Rainers Marija Rilke. Vārdiem nav nozīmes.” (90)
Vēl papildus iespējai izjust garīgu vienotību ar sen mirušiem igauņu dzejniekiem „Es esmu grāmata” ir vērts lasīt, lai izbaudītu inteliģenta gara klātbūtni un atmodinātu sevī ticību tam, ka virs ikdienības – un arī pašā ikdienības vidū – ir visas tās svarīgās lietas, ko Luika un Rosma apcer. Saruna ir arī dzīvesveida paraugs, kas atgādina, cik svarīgi ir domāt un lasīt, un jautāt sev, kā ir PATIESĪBĀ. Grāmata atgādina neatdot sviestam pārāk daudz no sevis un paturēt acīs debesis. Un mācīties saskatīt mazajā vislielāko.
