LU konference
Pirmkārt, tas ir tāpēc, ka grāmata ir patiešām aizraujoša un saistoša, lai arī nav nedz romāns, nedz stāstu krājums, nedz būtībā arī biogrāfiska rakstura darbs. To drīzāk varētu dēvēt par savdabīgu dienasgrāmatu vai par filozofisku apcerējumu, kuru dažbrīd var uzlūkot arī kā slimnieka grēksūdzi, detalizētu izjūtu pierakstu psiholoģiskas analīzes nepieciešamībai vai, gribētos arī teikt, vēlmi virknēt vārdus garos teikumos, tā, lai tie izklausītos loģiski un saprotami. Jā, grāmata ir aizraujoša un piesaista uzmanību ar to, ka ir neliela, bet tajā satilpināti ļoti gari teikumi, un tās sākums, tāpat kā murds ezera dibenā ievilina zivi, piesaista lasītāju ar ironiju un humoru, kuru pauž kūrviesis Hese, ierodoties Bādenes kūrortā, lai ārstētu išiasu. Tā būtībā arī ir „Kūrviesa” galvenā sižetiskā līnija, kura izplūst vairākos virzienos – piecās pamatnodaļās par kūrviesa dzīvi kūrortā, slimības uztveri, ārstēšanas metodēm, sadzīvi un aktivitātēm. Vēl grāmatā iekļautas nodaļas „Priekšvārds” un „Atskats”, kas tapis pēc atgriešanās no kūrorta ierastajā ikdienas dzīvē.
Ja sākotnēji šķiet, ka grāmata pamatā ietvers sevī ironiju un humoru, tad šo priekšstatu nākas visai ātri izklīdināt, jo Hese nemēdz būt vienveidīgs – „Kūrviesi” caurauž arī visnotaļ „smagnējas” pārdomas un atziņu domugraudi, tā grāmatu līdzsvarojot. Humors un ironija ir tikai caurlaidu pavediens, kas šur tur iezīmē atšķirīgu toni no kopējā. Kā jau minēts, Hese valoda ir pat visai sarežģīta – ne izvēlēto vārdu lietojuma ziņā, bet spējā uzrakstīt tādus teikumus, kas aizņem gandrīz visu gan nelielās grāmatas lappusi:
„Turpretim ne katrs ir spējīgs attiecināt šo atziņu uz sevi pašu, piemērot to sev pašam un atzīt, ka arī pašam, ne tikai oponentam vien, ir tiesības uz savu īpašo, iekšēji noteikto un nepieciešamo stilu, individuālo domāšanas veidu un valodu, un tieši tādēļ skaistā, starp domājošām būtnēm it kā pat pašsaprotamā situācija, kad divi cilvēki apmainās domām, pastāvīgi paturēdami prātā, cik nepilnīgi ir viņu rīki, cik daudznozīmīgi ir visi vārdi, cik neiespējama ir patiesi eksakta izteikšanās, un līdz ar to arī apzinādamies intensīvas pašatdeves, savstarpējas sirsnīgas pretimnākšanas un intelektuālā bruņnieciskuma nepieciešamību, praksē ir sastopama gaužām reti, tik nožēlojami reti, ka mēs silti sveicam jebkādu tās tuvinājumu un kaut daļēju īstenošanu.” (32.–33.)
Jāuzteic grāmatas tulkotājs Jānis Krūmiņš, kura valodas izjūtā jaušama patīkama skaidrība un vienkāršība, kas atspoguļojas vācu valodas atveidē latviski. Bezjēdzīga teksta samežģīšana varētu gadīties mazāk talantīga tulkotāja rokās, jo Hese nav vienkāršs – viņa kūrviesis itin visu, pat savu išiasu uztver kā daļu no sarežģītāka mehānisma, ko sauc par dzīvi un pasauli. Virspusējam, steidzīgam un neieinteresētam lasītājam grāmata pavēstīs vien to, kā kūrviesis uztver savu kūrorta dzīvi, taču Hese ar saviem sarežģītajiem teikumiem un domām vedina izjust ko citu. Jau sākotnēji cauri humoristiskajām pasāžām uzmanību saista Heses izteikumi par kūrviesa šizofrēnisko sajūtu – it kā tā saistīta ar rakstības stilu vai pasaules uztveri:
„Kad es tā saku, kad šādi pasludinu savu personīgo, vecuma un išiasa noteikto domāšanas veidu par tipisku, paceldams to vispārējas normas augstumos, un šeit runāju it kā ne tikai savā, bet veselas ļaužu kārtas un vecuma grupas vārdā, es pats, vismaz dažbrīd, labi apzinos, ka tie ir dziļi maldi un neviens psihologs (..) neatzītu manu garīgo reakciju uz apkārtējo pasauli un likteni par normālu un tipisku. Pēc nelielas izklauvēšanas viņš drīzāk atzītu mani par mēreni apdāvinātu, bez internēšanas atstājamu vienpati no plašās šizofrēniķu saimes.” (9)
Tādā veidā rakstnieks it kā iezīmē sava alter ego atšķirību no citiem, attaisnojot savu uztveres un spriestspēju attiecībā uz dzīvi kūrortā. Tomēr to gribētos dēvēt tikai par māņu kustību, kad autors, negribēdams nevienu aizvainot, nedaudz aizplīvurotā veidā, rakstīdams par kūrortu, izmanto to kā metaforu (vismaz noteiktā brīdī – ne viscaur grāmatā) plašākām un vēsturiskām norisēm, kas ir ietekmējušas visu cilvēci, proti, runa ir par Pirmo pasaules karu un tā sekām. Šķiet, Hese nevairās pašironijas, norādot uz išiasa izraisīto sāpju „niecību” iepretim tam, ka pasaulē ir gājis bojā neskaitāmi daudz cilvēku, lai pasaule būtībā varētu pastāvēt. Kūrviesis ierodas sev neierastā vidē ar veselības problēmām – tātad būtībā ir „izsists no līdzsvara”, viņa apziņas stāvoklis ir mainīts, jo attiecīgā situācijā viņš uztver pasauli varbūt jutīgāk. Un kūrviesis nonāk vidē, kurā viss ir tendēts uz to, lai, aizmirstot pasauli apkārt, slimnieks koncentrētos tikai uz savu kaiti. Tomēr trāpīgā Heses acs mana dažādas sistēmas viltības, piemēram, metāla soliņu esamību parkā vai ēdināšanas sistēmu, kuras apraksts izvēršas par, iespējams, spilgtāko pasāžu grāmatā: „(..) gadsimtiem ilgi Bādene ir slavena ne tikai ar savām peldēm, ne mazāk slavena tā ir savu lepno un gardo virtuvi, un šajā zemē nudien ir maz tādu vietu un restorānu, kur ļaudis mielotos tik labi un brangi, kā to dara vielmaiņas slimnieki Bādenē.” (54)
Tādējādi fizioloģiskā išiasa ietekme var tikt attiecināta arī uz dvēseles vai apziņas stāvokli, ar kādu kūrviesis ierodas Bādenē – no ārpasaules izolētā vidē, kurai šis cilvēks jāsagatavo vai jārehabilitē tā, lai viņš varētu atgriezties pēckara realitātē un nedomāt par kara radītajām šausmām. Un kūrorts tieši tā arī iedarbojas uz kūrviesi – sākotnēji saasinātās maņas ar laiku notrulinās, veselīgās peldes, bagātīgā ēdināšana, vienveidīgās, bet „normālās” izklaides ir palīdzējušas atbrīvoties no kustību ierobežojuma – varbūt pat no uztveres kustību ierobežojuma. Un „Atskatā” – nodaļā, kas tapusi pēc kūrorta pamešanas,– Hese raksta:
„Psihiatri pasludina cilvēku par garīgi slimu, ja viņš jutīgi un spēcīgi reaģē uz savas pašapziņas traucējumiem, kairinājumiem un sīkiem aizskārumiem, turpretim visnotaļ savaldīgi uztver satricinājumus un ciešanas, kas mažoritātei šķiet ļoti nelāgas. Par veselu un normālu cilvēku savukārt atzīst tādu, kuram var ilgi mīt uz varžacīm, līdz viņš to pamana, un kurš bez žēlošanās un sūdzībām pacieš visnožēlojamāko mūziku, visbēdīgāko arhitektūru, vissagandētāko gaisu, bet sit dūri galdā un piesauc velnu, tiklīdz gadās zaudēt kaut mazumiņu pie kāršu galda.” (176.–177.)
Šķiet, tieši šādā stāvoklī Heses kūrviesis atgriežas no kūrorta – viņš ir gatavs turpināt dzīvot pasaulē pēc kara un „spēlēt pie kāršu galda”, lai satrauktos par „mazajām neveiksmēm”. Sākumā minētā šizofrēnija kā išiasa ietekmēta pasaules uztvere patiesībā izrādās šī saasinātā un neizprotamā izjūta par nepieciešamību turpināt dzīvot pēc kara „normālo” dzīvi. Un, tiklīdz tiek pieņemta „normalitāte”, sākas īstā šizofrēnija – un tā turpinās vēl šobaltdien, bez apjautas, kas izdarīts, bez jebkādas vēsturiskās atmiņas, mēģinot pasaulē atkal uzsākt lielākus un mazākus karus.
Viena no īpatnībām, kas netieši, bet ir saistīta ar „Kūrviesi”, – šī ir pirmā apgāda „Mansards” grāmata, kurai uz vāka gozējas autora vārds un uzvārds oriģinālrakstībā, nevis latviešu valodas atveidē (latviski to varam lasīt titullapā). No vienas puses – latviešu valodā mēdzam atveidot vietvārdus un personvārdus pēc oriģinālvalodas izrunas, iekļaujot tos latviešu valodas gramatikas sistēmā, un tas ir gana piņķerīgs process, jo nepastāv tāda personvārdu atveides datubāze, kurā valodnieki būtu par 100% apstiprinājuši, kā atveidot dažādus populāru personu vārdus un uzvārdus, un atveides nosacījumi jāmeklē dažādos izdevumos, no kuriem dažs iznācis 20. gadsimta 50. gados, dažs – 21. gadsimta sākumā. No otras puses – eksistē Valsts valodas likums, kas nosaka, ka personvārdu atveidē darbojas Ministru kabineta noteikumi Nr.114 „Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju”, kuros atrunāti atveides nosacījumi. Vai šādā veidā apgāds nepārkāpj Valsts valodas likumu un Ministru kabineta noteikumus? Galu galā grāmatizdošanas praksē ir pieņemts drukāt autora vārdu un uzvārdu oriģinālrakstībā grāmatas sākumā, tāpēc interesentiem nevajadzētu sagādāt problēmas to atrast, ja nepieciešams. Autora vārds un uzvārds oriģinālrakstībā uz grāmatas vāka ir dīvaina prakse, kas turklāt izskatās arī gaužām neveikli, īpaši ja autora vārds un uzvārds atrodas līdzās grāmatas nosaukumam latviešu valodā. Un ko darīs apgāds tad, ja gadīsies izdot kādu ķīniešu, krievu vai arābu autora grāmatu?
„Kūrviesis” latviešu valodā iznāca 2014. gadā – tieši simts gadus pēc Pirmā pasaules kara sākšanās, situācijā, kad pasaulē miers ir atkal kļuvis gana trausls. Grāmata var kalpot par vēsturiskās atmiņas atmodinātāju tiem, kuri vēlēsies saskatīt tajā kādas paralēles ar sarežģītām situācijām pasaulē, kā arī par interesantu iepazīšanos ar Hermaņa Heses daiļradi, vai arī tikt uztverta kā humoristiska pasāža par dzīvi kūrortā divdesmitā gadsimta sākumā. Bet nobeigumā – vai tiešām kūrviesis Hese, kā grāmatā sevi dēvē galvenais varonis, pēc rehabilitācijas Bādenē kļūst „normāls”? Šķiet, viņš tomēr sastopas ar savas „šizofrēnijas” un uzspiestās „normalitātes” konfrontāciju, apjautu, ka pilnībā no pārliekās jūtības nav iespējams atbrīvoties – arī kūrorta ārsts viņam esot apgalvojis, ka viņš atgriezīšoties... Bet, kamēr dzīve turpinās, Hese gremdējas citā „glābiņā” – viņš lūkojas dažādu dievu virzienā. Jo varbūt – ja racionāli pasauli izprast nav iespējams, atliek tikai ticēt, ka viss būs kārtībā.
