Kūstošs metāls, trausls tērauds. Māris Bērziņš „Sveiks, Dzintar Mihail!”

Vāka noformējums fascinē tieši tāpat kā pati Māra Bērziņa personība – pēc mūsdienu „standartiem” salīdzinoši vēlu literatūrā ienākušais prozaiķis un dramaturgs lasītājiem palicis atmiņā ar absurda un ironijas piesātinātiem stāstiņiem par šķietami harizmātisko Gūtenmorgenu, tieši tādu pašu īpatnību pārpilnām ludziņām un, kā konstatēja vairāki kritiķi un lasītāji, vieglu naivumu iemiesojošo romānu „Titāna skrūves”. Venēras aprises pārkaitētajā vulkāna smēdē uz “Dzintara Mihaila” vāka būtiski norāda, ka šis romāns ir ievērojami tumšāks par visiem iepriekšējiem Bērziņa darbiem.

Ilustratīvais materiāls nav maldinājis – jau romāna pirmajos teikumos ir jūtams teju vai upītisks smagnējums. Romāna nodaļām piemīt klasiskas noveles īpatnības – spriedze tiek nokaitēta, samezglojumiem seko vēl mulsinošāki līkloči, taču teksts ir ārkārtīgi spraigs un notur lasītāja uzmanību (tas ir būtiski, jo norāda uz ievērojamu atkāpšanos no tādas estētikas, kādu to pieredzējām “Titāna skrūvēs”; toreiz vairāki lasītāji izteica vilšanos par šķietamu teksta sintētiskumu, organiskuma trūkumu un nespēju ilgstoši saistīt uzmanību). Intrigu kāpina Mārim Bērziņam tuvais sapņu estētikas lietojums, kādu to kā sirreālas gaisotnes radīšanas līdzekli atceramies arī vairākos iepriekšējos darbos.

Līdztekus minētajam ir arīdzan skaidri jūtama Bērziņa kā dramaturga tieksme tekstu organizēt tā, ka tas lieliski ļautos skatuves adaptācijai. Bērziņš paliek uzticīgs savam talantam veidot spraigus dialogus, kuri atgādina teju vai kinematogrāfisku teksta plūdumu, pat ja formāli autors ar pašu stāstījumu ir nolēmis paspēlēties (elegantās atkāpes un jaunas rindkopas uzsākšana kā dialogus pastarpinošs elements, tiešās runas atsevišķa neizdalīšana u.c.).

Romāns vēsta par mūsdienās mītošu latviešu ģimeni: kaislīgo, taču gaužām vienkāršo kalēju Dzintaru, viņa sievu Zelmu un viņu pieaugušajiem bērniem – Maritu un Modri. Varoņi spiesti piedzīvot dažādas satriecošas un šokējošas kolīzijas, kolīdz tie saskaras ar citas kultūras un šķietami cita garīguma līmeņa indivīdu – kalēja mācekli Mihailu. It kā ērti ekspluatējamais bībeliskais tēls Mihails (Osvalda Zebra pavisam nesenā un nedaudz senāka skola!) šoreiz intriģē ar sava rakstura pievilcību, drīzāk līdzinoties veiksmīgi pārmantotam Jāņa Poruka bālā zēna iemiesojumam. Jābilst, ka priecē Māra Bērziņa izvēle par labu lieliskajam un saviļņojošajam Poruka dzejolim, kas ar savu motīvu caurvīšanos faktiski kļūst par visa romāna mugurkaulu.

Toties viegli sarūgtina romāna izskaņa, kurā Bērziņa programma – parādīt tiekšanos pēc piedošanas un laimes – nosacīti iedragā līdz tam rūpīgāk (bet varbūt tomēr iluzori) konstruēto romāna klimatu. Sirdsšķīstajam ir neizbēgami lemts iet postā, savukārt izbijušam lieliskam amatniekam – nu jau morālam kroplim – no rokām autors izrauj šņabja pudeli, bet tās vietā piedāvā Bībeli un absolūti ētisku apjausmu, slimību un vientulību pārvarējušajai pusmūža sievietei – klēpī novieto zīdaini, un finālā deus ex machina tehnikā apbalvo ģimeni ar brīnumu. Bet vai stereotipu blīvums norāda uz viennozīmīgu iebrišanu banalitātes purvā?

Beigu kā jauna sākuma un cilvēka kā nebeidzamam ciklam pakļautas būtnes problemātika šeit būtiski sasaucas ar vienu no pagājušā gada labākajiem latviešu prozas darbiem – Ingas Žoludes romānu „Sarkanie bērni”. Varētu rasties iespaids, ka romāna noslēdzošo daļu Bērziņš veidojis pēc līdzības principa ar iepriekš minēto darbu, taču šeit būtu svarīgi bilst, ka romānā „Sveiks, Dzintar Mihail!” skarts ietekmīgs klasisku elementu pūrs – no arhetipiem līdz Bērziņam būtiskajiem bībeliskajiem motīviem –, un tieši tādēļ drīzāk būtu jārunā par to, cik lielā mērā autors spējis tikt galā ar vienu no pasaules kultūras vēsturē (loģiski, arīdzan latviešu literatūrā) pārcilātākajām un aplūkotākajām tēmām.

Bērziņš pietuvojas riskam ar apbrīnojamu spēju pašu risku pārvarēt. „Sveiks, Dzintar Mihail!” ir komplicēts darbs, kurā būtu izceļami trīs būtiski panākumu aspekti. Pirmkārt, vēl „Titāna skrūvēs” sastopamās zvejnieka nereti komiskās un izklaidējošās dzīves gudrības šeit autors aizvietojis ar Maritas omītes – tipiskas 1920. gados dzimušās un attiecīgi agrā jaunībā politiski represētās paaudzes pārstāves – izsāpēto domu graudu un intīmo pārdzīvojumu lapaspusēm. Tieši šeit meklējama romānu līdzības atslēga – tāpat kā Žoludes „Sarkanie bērni”, arī Bērziņa „Sveiks, Dzintar Mihail!” ir darbs par paaudzēm, attiecībām starp bērniem un vecākiem. Līdz ar dienasgrāmatas citēšanu Marita kļūst par vidutāju gan starp latviešu tautas sirdsapziņu, gan starp vēstures nemierā aizgājušo un – tikpat neizbēgami – šobrīd aizejošo paaudzi.

Viennozīmīga autora veiksme (domājams – pārsteidzoši atalgojošs atradums!) ir kalēja tēls. Līdztekus šķietami dominējošajiem kristīgajiem motīviem, šāda tēla integrācija romāna pasaulē ir izrādījusies visnotaļ auglīga – tas sev līdzi nes būtisku folkloras dimensiju. Pats kalšanas process un metāliskie elementi, un to atveide romāna tekstā īstenojas kā lielisks simbols un materiāls viedām vārdu spēlēm: kalējs kā vecā pārlējējs un jaunā radītājs; kalēja eksistences drūmums tajā, ka „ar laiku pie sievas balss pierod tāpat kā pie smēdes trokšņa,” (9), kalēja ģimene, kurai jāsadzīvo (vai jāizdzīvo) „kā ar kalēja laktu uz pleciem” (93), visbeidzot – pats nabaga cilvēks, kurš cīnās ar dzīvi kā pret nepakļāvīgu dzelzs gabalu: „nomāktību un vainas apziņu (..) cenšas izkalt dzelzī, taču tā spītīgi lec atpakaļ.” (204) Turklāt kalējs latviešu folklorā un turpat līdzās strīdīgi esošais Pērkons nebūt nav idejiski (kaut arī rotaļīgi) nesavienojami ar bībeliskajiem tēliem; vēl jo vairāk – ja lasītājus nomoka tāda pati neskaidrība kā varoni Dzintaru, kurš arīdzan netiek skaidrībā ar dažādām evaņģēliju nekonsekvencēm. Visnotaļ moderna un eleganta Māra Bērziņa uzdrīkstēšanās!

Autors arī gāž izplatīto pieņēmumu, ka mūsdienās vairs nav, par ko rakstīt. Šoreiz viņš romānā atsakās no absurdā un komiskā, pievēršoties intelektuālajam; vai drīzāk – caur intelektuālo parāda absurdās dzīves patiesības. Lai to panāktu, autors ievērojami koncentrē stereotipus, taču veiksmīgi tos spēj izklīdināt ar neticami dzīviem, reālistiski ticamiem un daudzšķautnainiem tēliem. Šeit vēlos spekulatīvi bilst, ka jaunākais Bērziņa romāns noteikti atalgos tos lasītājus, kas nejutās apmierināti pēc tik kaprīza materiāla kā romāns „Titāna skrūves”.

Krievu un latviešu saspīlētās attiecības, „bankas apmestās cilpas ap kaklu”, savu senču aizmiršana, neziņa par savu izcelsmi, bažas par līdzcilvēku uzticību, jauno vecāku aprobežotība un steiga ar bērnu izglītošanu, kas balstās argumentā, ka „katra nākamā paaudze attīstās ātrāk un fišku rubī labāk par iepriekšējo,” (80) – tas viss samilzis paradoksālajā 21. gadsimtā. Laikmetā, kurā jaunu cilvēku „darbā neņem, jo nav pieredzes, bet pieredzes nav, tāpēc ka neņem darbā” (30). Laikmetā, kurā vienlaikus nevar būt sentiments un emocionalitāte, jo tajā „cilvēks dabu jau sen ir apsteidzis” (82), taču vienlaikus tieši sentiments un emocijas uzverd kā metāllietuvē plūstoša, neapturama masa – un patiesībā jau nav nekas cits kā vienkāršs cilvēcisku kaislību jūgs.

Māris Bērziņš romāna otrajā pusē tēlu savstarpējos konfliktus risina tādām piruetēm, ka pašu raksturu sarežģītības pakāpē jaušami teju vai atspulgi no latviešu literatūras zelta klasikas. Fantastiska un obligāti pieminama ir epizode starp Mihailu un Mairitu, kurā tiek risināts ārkārtīgi būtisks jautājums par kādu latviešu tautas īpatnību: „Mamma aizvainota klusēja – vēzis, tētis, ilgus gadus izlikās – infarkts. Vai tā ir tā gudrība?” (149) Noklusēšana jau kopš Rūdolfa Blaumaņa darbiem latviešu literatūras vēsturē palikusi kā atgādinājums par latviešu tautas spožumu un postu; vēl jo zīmīgāk – Bērziņš šādā epizodē demolē aizspriedumu šķēršļus, šos zīmīgos vārdus ļaujot izteikt Mihailam kā otrpus nacionālisma barjerām esoša (izrādās – nemaz nekaitīga!) īpatnīša neapstrīdamā vieduma un savaldības domu graudus.

Kaut arī romāns neapšaubāmi ir par mīlestību, par dziedināšanu, par laimes vai pilnības trauslumu (kuru refleksijas autors piedāvā saskatīt zelta stienītī, kas tikpat labi var izbalēt vakara saulē), par mieru, kurš, „kaut sērām pilns, ir gaišs” (193), un visbeidzot – par ticību sev un brīnumam, atļaušos vispārināt un bilst, ka romānā aplūkotā problemātika pieskaras dziļākajām latviešu tautas sāpēm – sākot ar pārdzīvojumu par padomju žņaugos piedzīvoto (kas zemapziņā sakņojas arī turpmākajās paaudzēs) un beidzot ar sāpēm par šodienas dzīves netveramību un nejēdzīgo iedabu. Daļa no šīm problēmām ir gan tieši (interesentiem – aicinājums iepazīties ar Māra Bērziņa un Aigara Bikšes kopražojumu „Laika pavēlnieki”), gan aplinkus Bērziņa iepriekš aplūkota caur satīras, ironijas un absurda estētiku, taču šoreiz autors valodu un vēstījumu ir atradis augstākā līmenī. Kaut arī romāns „svārstās kā metāla temperatūra kalšanas procesā” (106) un vietumis mulsina ar nepietiekamības sajūtu, nevajadzētu būt šaubām par to, ka „Sveiks, Dzintar Mihail!” ir līdz šim labākais Māra Bērziņa darbs, kura vārdu autors drošu roku ir iekalis 2013. gada latviešu literatūras smēdē. Uz palikšanu.