LU konference
Darbs ir sadalīts trīs nodaļās – Te, Tur un Citur. Lasot nepamet sajūta, ka katru nodaļu ir rakstījis cits autors, jo valoda jūtami izmainās līdz ar katras nodaļas sākumu... Piemēram, nodaļā Te stāstīts par dzīvi lauku mājās. Par galveno varoņu – Matildes, Terēzes un Nonnas (abu meiteņu vecmammas) ikdienu laukos, kur darbus un nedarbus palīdz veikt dažādi tēli, piemēram, apdzērāji gliemeži, kuriem ļoti garšo alus „Zvērkāvis”, vīrelis puķzirņa cepurē, kurš spēj dāvāt odu spārnus Terēzei, lai viņa tiktu kokā. Viss ir dzīvs – ne vienkārši dzīvs, bet arī runājošs. Visus var saprast un redzēt, ja pārstāj skatīties tikai uz sevi.
Nodaļā Te valoda ir daudzveidīga un brīžiem pat mazliet haotiska. Dažkārt nepieciešams vēlreiz pārlasīt lappusi, jo doma kaut kur noklīst. Tomēr par spīti mazajam haosam rakstniece burvīgi spēj atdzīvināt vietas, lietas un tēlus tā, lai lasītājs tos spētu „ieraudzīt”, spētu iztēloties dzīvo pulksteni ar skrienošiem rādītājiem, iztēloties kaķeni, kura mēdz lasīt meitenēm pasaku, kad Nonna jau aizmigusi. Vietu apraksti ļauj lasītājam būt līdzās notikumiem un iejusties tajos, sajūtot vēju, smaržu, siltumu vai aukstumu.
Visā grāmatā ir iekļauts arī pamācošs zemteksts. Piemēram, uz mežu bez vecākiem iet nedrīkst, jo var piemesties vadātājs un apmaldināt starp trim kokiem; jāpalīdz vecākiem mājas darbos, jo neviens nevēlas dzīvot netīrībā, izņemot Purva dūkņu, pie kuras nonāk visi niķīgie bērni un arī salauztās un izmētātās mantas. Lasītājam tiek pamācīts, ka jābūt iecietīgam un jāiet palīgā, ja, piemēram, ķirzaka, ir iekļuvusi nelaimē. Jādodas pat uz siltajām zemēm, ja nepieciešams!
Ciemos iešana vienmēr ir piedzīvojums gan pieaugušajiem, gan bērniem! Un nereti ciemos tiek dzerta kafija. Līdz šim es nevarēju pateikt, kā tieši smaržo kafija. Vien to, ka tā ir maiga, silta smarža, kas strauji izplatās telpā, kurā tā tiek vārīta. Autore ir trāpījusi desmitniekā: „Siltās zemes! Kafija vienmēr smaržo pēc siltajām zemēm, kur cauru gadu zied puķes, kur putni aizlido dzīvot pa ziemu, kur vienmēr ir silts vējš.” Kā smaržo kafija? kas ir māksla? kā iemācīties runāt latīniski? To visu atklāj grāmatas otrā nodaļa – Tur. Ja līdz šim bija skaidrs, ka grāmatas mērķauditorija varētu būt bērni līdz 12 gadu vecumam, tad šī nodaļa atklāj jaunus pavērsienus un sarežģījumus, radot grūtības potenciālo lasītāju vecuma noteikšanā. Stāstu tematika kļūst modernizētāka. Parādās tādi vārdi kā ‘aifons’, ‘aipods ‘un tiek pat pieminēts slavenais režisors Tarantino, kuru diez vai atpazīs iepriekš minētā vecuma bērni. Protams, lasot pirmsskolniekam priekšā, var šo to izlaist vai pamainīt, tomēr, ja šī nodaļa būtu atsevišķa grāmata, tad tā būtu vairāk piemērota 10 līdz 14 gadus veciem jauniešiem. Atkārtošos – rodas sajūta, ka lasu pavisam cita autora darbu, jo pirmās nodaļas ietvaros nebūtu iedomājusies, ka autore var ierunāties par aifonu...
Būt par pusaudzi ir grūti, būt par vecmāmiņu arī, būt par mammu un dāmu tāpat nav viegls darbs. Trešajā nodaļā ir iespēja doties ceļojumā ne tikai pa ūdeni, uguni, gaisu un zemi, bet arī laikā. Nodaļa Citur ir fantastisks ceļojums pa vecumiem. Galvenās varones pēkšņi prot adīt, tamborēt, cept īstu lauku torti ar 40 olām un sarunāties par gudrām lietām. Vēlāk viņas iejūtas pusaudža ādā, kurš nav apmierinātas ar to, kā izskatās. Kļūst skaidrs, ka autore pārzina mūsdienu jauniešu leksiku. Un interesantākais notiek tad, kad autore piedāvā ieskatīties, kas notiek ar sievieti starp pusaudža vecumu un vecumdienām. Valoda kļuvusi vieglāka, piedzīvojumi un notikumi interesantāki, un šī nodaļa ir visbaudāmākā un aizraujošākā. Patīkami, ka grāmatai ir gredzenveida kompozīcija, kas liek lasītājam atcerēties, ar ko vispār stāsts sākās – ar centieniem uzzīmēt garlaicību, domājot, kādās krāsas tā varētu būt, ar kādu degunu un kādiem apaviem.
Īpatnēji, ka lasītāja rokās nonāk arī grāmatas 4. nodaļa, ja to tā var nosaukt. Tā ir atsevišķa mazgrāmatiņa „Īsi skaitāmstāsti mazajiem bērniem par lielo lasāmgrāmatu „Matilde un Terēze jeb kā būt Te, Tur un Citur””. Mazgrāmatiņā iekļauti daži citāti no lielās grāmatas un brīnišķīgas ilustrācijas, kas rada iespaidu par krāsojamo grāmatiņu vismazākajiem lielās grāmatas lasītāju draugiem. Bet ir skaidrs, ka, tāpat kā Laimas Kotas grāmata „Matilde un Terēze jeb kā būt Te, Tur un Citur”, arī mazgrāmatiņas mērķauditorijas vecums ir ārpus kādiem noteiktiem rāmjiem. Grāmata varētu patikt gan pirmsskolas vecuma bērnam, gan skolēnam, gan jaunietim. Par visiem tajā ir padomāts.
Pieaugušie gan varētu nesaprast un tāpat kā es meklēt kādu loģiku, skaidrojumu abu grāmatu stāsta struktūrai, idejiskajam izklāstam. Bet diez vai to var atrast, jo Kotas grāmata ir brīvs fantāzijas lidojums bez ietvara, loģikas un atbildēm. Tā ir atsevišķa pasaule, tāpēc brīžiem haotiska un nesaprotama, tomēr nenoliedzami fantastiska!
