Cilvēkpētniecības purvā. Ilze Jansone „Vienīgais”

„Vienīgais” ir I. Jansones ceturtā grāmata, un tajā viņa turpina skart tādas tēmas kā teoloģija, seksualitāte un cilvēka iekšējās pasaules komplicētība. Romāna darbība galvenokārt notiek mūsdienu Rīgā. Tomēr „Vienīgais” ierindojams starp tiem romāniem, kuros laiks un vieta ir sekundāri, jo neatkarīgi no gadu desmita vai simteņa un ģeogrāfiskajām koordinātām būtisks būs jautājums par cilvēka pieaugšanu, patstāvīgas dzīves sākšanu, attiecību veidošanu ar citiem, sevis meklēšanu un atrašanu jaunajā, paša būvētajā kārtībā. Grāmatas izlasīšana, ilgākais, būs trīs vakaru darbs, tomēr tās uzdotie jautājumi par cilvēka dabu, personības veidošanos, bērnības un agrīnās jaunības pieredzi un ietekmi uz turpmākajiem lēmumiem, attiecībām ar līdzcilvēkiem, liekuļošanu vai uzupurēšanos tirdīs vēl kādu laiku pēc tam.

Grāmata ir daudzšķautņaina, un tieši tālab tā spēj būt ļoti personiska. Romānā ir daudz pazīstamu, piedzīvotu vai novērotu sajūtu un situāciju – „bulciņu starpbrīži” skolā, „vieglo” aliņu dzeršana parkā, vienu cigareti dalot uz diviem vai trim (85), nepatika pret pirmdienu rītiem un arī pret svētdienu vakariem, kas ir kā gatavošanās pirmdienai (motīvs vairākkārt atkārtojas romāna otrajā nodaļā), īgni cilvēki trolejbusa pieturā, kuri ir biezi saģērbušies un uzvedas tā, „it kā pakustēšanās nozīmētu momentānu nosalšanu” (89). Un tās sajūtas, kas svešas vienam lasītājam, noteikti būs zināmas kādam citam. Jo romāna lasītāji savā dažādībā droši vien no varoņiem neatpaliks.

Romāna sižets ir vienkāršs, un, jāatzīst, ne pārāk aizraujošs – Arnim, Madarai, Dinai un Linardam ir gadījies satikties un dažādās kombinācijās satuvināties. Linarda skatījumu uz viņa pazīšanos ar Arni, pēcāk – uz draudzību ar Dinu, kas pāriet draudzībā ar Madaru, lasītājam izdibināt neizdodas, un nav tā, ka šī skatījuma pietrūktu. Lielais notikums, kas tiek retrospektīvi apspēlēts romānā, ir Madaras un Arņa mīlestība, kam lemts uzplaukt, pāraugt laulībā un novīst. Un katrs grāmatas varonis šo laika periodu atceras no sava skatpunkta, atklājot arvien jaunas un atšķirīgas, citiem apslēptas nianses. Taču romānā figurē arī laiks pirms Arņa un Madaras laulības, un tajā – bērnībā, skolas gados – piedzīvotais ļauj lasītājam labāk saprast grāmatas varoņu rīcību.

Tā kā autore izvēlas nevis attīstīt sižetu, bet gan virzīties arvien dziļāk cilvēkpētniecības purvā, katra daļa atsevišķi šķiet veiksmīgāka par romānu kā veselumu, jo katrā no tām tiek atklāta kāda cita varoņa personības veidošanās un nobriešana, procesi, kas pēcāk ietekmē attiecības ar apkārtējiem. Tomēr darba nodaļas cita bez citas ir nepilnīgas, jo, tikai izlasot veselumu, var pamanīt, cik atšķirīgos veidos trīs cilvēki var lūkoties uz vienu un to pašu notikumu.

Būtiskākas par sižetu romānā ir rūpīgi noslīpētās detaļas – asprātības, trāpīgie salīdzinājumi, profānā un sakrālā mijiedarbība, autores uzdrīkstēšanās tekstā ielikt ikdienā neizmantotus leksikas slāņus - un ne brīdi nerodas šaubas, ka šādu disonansi starp sižeta nenozīmīgumu un detaļu būtiskumu autore ir veidojusi apzināti. I. Jansone prot atrast trāpīgus, neordinārus apzīmējumus dažādām dzīves situācijām, piemēram, runājot par pagātnes notikumiem, ko atminēties negribas, viņa raksta: „No pagātnes viņu šķir dziļš notekūdeņu grāvis, iztēlē Arnis tajā sablīvējis krietnu latvāņu audzi, lai pat svētdienās nekam no tā visa vairs nekad netiktu klāt.” (10.) Toties iedzimtie rīdzinieki, kuri pēc vidusskolas beigšanas vecāku apartamentus ir nomainījuši pret istabu komunālajā dzīvoklī, tiek nodēvēti par „patstāvīgas dzīves apguvējiem ar drošības spilveniem” (21). Taču – jo vairāk šādu detaļu, jo kailāks šķiet pats romāna sižets.

Grāmatas nosaukums – „Vienīgais” – nekļūdīgi veido sasaisti ar kristīgo reliģiju. Katrā grāmatas nodaļā mijiedarbojas sakrālais ar profāno, turklāt abiem pretpoliem ir dažādi vaibsti, piemēram, Arnis vēlas kļūt par priesteri, un šī iecere atrodas opozīcijā viņa izvēlei apprecēties, Dina savā dzīvē iztiek bez garīguma, un sakrālais tajā ielaužas vien kā zinātnisku pētījumu tēma, bet Madaras dzīvē lielu lomu ieņem dēmoni – tieši šajā vārdā viņa sauc prāta tumšākajos nostūros mītošās domas. Kāds Dievu pieņem un atzīst vairāk, kāds – mazāk, taču ikvienam neatkarīgi no ticības spēka vai tās trūkuma tieši vai netieši ar Viņu ir attiecības.

Romāns, sevišķi tā pirmā daļa, ir bagāts ar atsaucēm uz kristietības vēsturi. Piemēram, Arņa un Madaras laulības iziršana tiek salīdzināta ar Bībelē bieži minēto spitālību: „[..] tā ir lēna pūšana. [..] laulības ķermeņa daļas pamazām atmirst cita pēc citas. [..] viss sākas ar maziem, baltiem plankumiņiem pirkstu galos, un tu nespēj ne attapties, kad jau staigā, ietinies linaudeklā un šķindinādams zvaniņu. [..] audums, pieskaroties miesai, sagādā neciešamas sāpes.” (68) Pārējās nodaļās gluži tāpat kā pārējo grāmatas varoņu dzīvē Dievs un Bībeles motīvi figurē retāk.

Nodaļā, kuras centrā ir Madara, priekšplānā izvirzās viņas nepārtrauktā cīņa ar iekšējām barjerām – nedrošību, kompleksiem, dziņām, vēlmi būt labākai vai vismaz iederēties starp pārējiem –, netieši liekot paraudzīties uz cilvēku nespēju vai nevēlēšanos tikt šiem psiholoģiskajiem šķēršļiem pāri. Madaras vēstījumā atklātāk, bet apslēpti Arņa un Dinas stāstījumos, atklājas, cik daudz cilvēka rīcību un domāšanu ietekmē viņa agrīnā pieredze, bailes un vēlmes. Te tiek minēti vairāki dēmoni, piemēram, „pretestības dēmons kas neļauj pakļauties nevienai kārtībai, kas nešķiet līdz galam saprotama”, „mazvērtības dēmons, kas spīdzina vēl dienām ilgi pēc katras sliktākās atzīmes vai nevietā pateiktā joka” (85), un citi eksemplāri, kuru skaits un daudzveidība ar gadiem mēdz vērsties plašumā – droši vien lasītājs starp visiem sastaps savējo. Toties trešā nodaļa, kuras galvenā varone ir pašpārliecinātā filoloģijas doktorante Dina, ir grāmatas atslēga. Tajā ietverta likumsakarīga atbilde uz jautājumiem, kas radušies, iedziļinoties grāmatas varoņu attiecībās.

Tālab, ka autore nepilnās 200 lappusēs ir mēģinājusi iespiest trīs cilvēku – kaut arī jaunu – dzīvi, grāmata šķiet pārsātināta. Gan ar varoņu atmiņām no skolas un studiju gadiem, gan ar tā dēvētajiem dēmoniem, gan ar motīviem, kas atkārtojas pārāk bieži (piemēram, tāpēc daļu asprātības zaudē grūtās pirmdienas motīvs). Apjomīgākā romānā iespaidīgāka šķistu arī epizode ar kādu skaļu un trakulīgu sievieti, ko nejauši sastop visi grāmatas varoņi. Arnis viņu satiek, tramvajā skaļi runājot pa telefonu un savas dzīves intīmākās detaļas padarot zināmas visiem pasažieriem - domājams, ka tēls izraisīs smaidu ne vienam vien, kuram nācies sabiedriskajā transportā saskarties ar līdzīga tipa ļaudīm. Madara par viņu dzird kādā sarunā, kas norisinās lielveikalā, bet Dina viņu sastop ārzemēs, lidostā, un lasītājs atkal var aizdomāties par to, cik pasaule ir maza. Vienīgi nevar teikt, ka visu romāna varoņu sastapšanās ar šo sievieti, kura varoņu dzīvē ir tikai garāmejoša figūra, ir neprognozējama – kad kolorītā dāma netieši ienāk Madaras dzīvē, ir skaidrs, ka arī Dina viņu satiks. Šis „mazās pasaules” efekts ir asprātīgs, taču romāns ir pārāk īss, lai to padarītu neparedzamu.

Ilzes Jansones romānam piemīt kāds paradokss – kaut arī varoņi ir pilnīgi apjukuši un sevī apmaldījušies ļaudis, kuri egoisma un haotiskās iekšējās būtības dēļ diezin vai šķitīs simpātiski, grāmatas teksts, kas par viņiem vēsta, vietām ir tik baudāms, ka raisa vēlēšanos vismaz pāris teikumus pārrakstīt piezīmju bloknotā. Droši vien tālab, ka starp daudzajiem trāpīgi un talantīgi pierakstītajiem novērojumiem lasītājs neviļus atradīs arī dažus savējos.