LU konference
Grāmata ir vizuāli ļoti pievilcīga – piesātināti sarkani vāki ar zelta burtiem un izcilas ilustrācijas. Tāpat kā paša tulkojuma veikšana prasījusi pētījumu, tā arī ilustrāciju veidošanā ieguldīts ne mazums darba. Ilustrāciju autore ir māksliniece Lilija Dinere, kas Azerbaidžānā pētījusi senos mākslas paraugus, lai uzzīmētu pēc iespējas patiesākas ilustrācijas izteiksmīgajiem oguzu mītisko varoņu dzīves notikumiem. Ilustrāciju fons ir košs un pilnīgs, liekot nešaubīties, ka teikās atainotie notikumi tiek attēloti dzīvi un patiesi. Ne velti Lilijas Dineres spilgtās ilustrācijas izmantotas arī „Mana vectēva Korkuda grāmatas” izdevumos vācu un turku valodā.
„Mana vectēva Korkuda grāmata” ir 13 vecoguzu valodā[1] rakstītu teiku krājums; spriežot pēc Ulda Bērziņa pēcvārda, teikas tapušas vairāku gadsimtu garumā, bet „galīgie apveidi”, ko var redzēt divos līdz mūsdienām saglabājušos rokrakstos (Drēzdenē un Vatikānā), izveidojušies 15. gadsimtā Azerbaidžānā un Austrumturcijā. Lasot šīs teikas, ir svarīgi izprast tā laika situāciju islamticīgo pasaulē tā, kā tas tiek skaidrots grāmatas pēcvārdā: „Divu islāma impēriju, sunnītu Turcijas un šīitu Irānas/Azerbaidžānas ģeopolitiskā un konfesionālā sadursme tad vēl nebija sākusies, un „Korkuda grāmata” nejaucas asiņainajā konfliktā. (..) Neviens no [grāmatā aprakstītajiem] kariem nenotiek ticības dēļ. Kaut viņi sauc ienaidniekus par bezdievjiem, konflikti ar tiem ir gluži pasaulīgas dabas, un neviens no varoņiem nav ticības varonis.”
Strādājot pie tulkojuma, Uldis Bērziņš sadarbojies ar turktautu folkloras pētnieku Ārifu Adžaloglu, Jurija Lotmana sekotāju. Tulkotājs šo seno tekstu, šķiet, lieliski izpratis un izbaudījis, jo latviskojums ir bagātīgs un atainotos notikumus var spilgti iztēloties. Rodas iespaids, ka šis teksts varētu būt dzīvesziņas pamats, avots, kurā smelties atbildes uz visiem jautājumiem (bez šaubām Rietumu pasaulē līdzīgu funkciju pilda Bībeles teksti). Korkudtēvs pauž Dieva gribu: „Ap Dieva Vēstnieka – miers tam! – atnākšanas laiku Bajatciltī cēlās vīrs, vārdā Korkudtēvs, un tas vīrs bij Oguzu gaišreģis. Viņa svētums bij visur Oguzos zināms; ko viņš teica, viss notika, apslēpto viņš darīja visiem redzamu, kā Dievs viņam sirdī sacīja.” Ar šiem vārdiem sākas „Mana vectēva Korkuda grāmata”.
Oguzu teikas var raisīt arī asociācijas ar Homēra autorībai piedēvētajiem eposiem, Eiropas literatūras pamatakmeņiem – „Īliadu” un „Odiseju”. Tiek lietotas noteiktas formulas, epiteti, kas teikās atkārtojas (kraukļmelnie mati, ābolsārti vaigi, ututicīgie bezdievji, brangie Oguzu beki, sirmbārdis tēvs, baltsprodze māte u.c.), tiek norādītas konkrētas varoņu darbības gluži kā dramaturģiskā tekstā: „Puiši nu saukuši un slavējuši – pavejamies, han, ko šie saukuši.” Teiku uzbūve gan saturiski, gan teksta izkārtojuma ziņā ir samērā līdzīga. Pamatvēstījums norit prozā, bet varoņu sarunas – dzejā. Līdzību Homēra eposam var manīt arī emociju tēlojumā: sāpes un lieli pārdzīvojumi tiek pausti caur fiziskām darbībām, kas visspilgtāk redzams sieviešu uzvedībā – tās plēš savus ogļu melnos matus, plosa ābolsārtos vaigus, acis tām pieriet ar asins asarām u.tml.
Teiku saturiskais pamats parasti saistās ar cīņas un iniciācijas attēlojumu. Oguzu jauneklim var dot vārdu un piešķirt mantojuma tiesības tikai tad, kad tas ir lējis asinis. (Vārdu jauneklim, protams, vajadzīgajā brīdī dod Korkudtēvs.) Dēli paši kādu iemeslu dēļ nonāk bezdievju zemēs un ir spiesti izliet asinis vai tēvi ved dēlus uz bezdievju zemēm mācīt, kā galvas cirst, bultas šaut, šķēpus vicināt un pīķus durt. Piemēram, ceturtajā teikā „Kā sagūstīts Kazanbeka dēls Uruzbeks, teika teikta, han, hei!” Ulašdēls Salurs Kazans raizējas par savu dēlu, kas vēl nav asinis lējis: „Sešpadsmit gadus tu esi audzis – / Ne loku vilcis, ne bultu sviedis, / Ne galvas cirtis, ne asinis lējis, / Brangajos Oguzos tu ar laupestu neesi pārjājis! / Rīt pat ja liktenis apgriežas, ja es krītu, bet tu paliec, tad manu kroni un troni tev nenodos.”
Dažkārt asinis tiek lietas ne tikai cilvēkiem (šai gadījumā – bezdievjiem), bet arī dzīvniekiem. Sestajā teikā „Par Kangli Kodžas dēlu Kanturali teika teikta, han mans, hei, hei!” dēlam Kanturali nākas cīnīties ar trim zvēriem – niknu lauvu, melnu bulli un melnu kamieļa buķi – Trazbonas ķēniņa skaistās un mīlīgās meitas Seldženas dēļ. Viņu par sievu var dabūt tikai tas, kurš nogalina šos trīs zvērus. Te parādās arī mīlas ainas, un Kanturali savai mīļotajai velta šādus vārdus: „Spoži tavas smalkaustās drānas spīd, / Viegli savu cipreses stāvu tu nes, / Kā asinis sniegā tev vaigi deg, / Šaura tev mute, i riekstu pāris tur nesaiet, / Melnās uzacis kā ar spalvu vilktas šķiet, / Četrdesmit plauktu garumā / Tavi sodrēju melnie mati, / Tu, sultānmeita no lauvu cilts!”
Nobeigums teikām ir visai līdzīgs – vienalga, vai tas ir laimīgs vai skumjš. Vienmēr gala vārds ir vectēvam Korkudam: „Mans vectēvs Korkuds nāca, spēlēja gaviles, sauku sauca, Dieva cīnītāju darbus teica, Basatu sveica, svētību deva.” Tam klāt nāk arī lūgšana, kas piemērota konkrētās teikas notikumiem. Bet pāri visam stāv gan ateistam, gan ticīgajam saprotama ideja – teikās ietvertās universālās patiesības. Piemēram, pēdējā teikā „Kā Ār-Oguzi sacēlušies pret Iekš-Oguziem un kā miris Beireks, teika teikta!” lasāmi tādi vectēva Korkuda vārdi, kas varētu būt skanējuši jebkurā gadsimtā: „Nācīgā, gājīgā, nicīgā, steidzīgā pasaule, / Kam tu tiki? / It nevienam nepaliki! / Melnā zeme klās i mūs, jo pēcgalā ilga mūža guvums ir nāve un beigas ir šķiršanās!”
„Mana vectēva Korkuda grāmata” ir bagātīgs papildinājums Latvijas lasītāja grāmatplauktam, ne tikai dzēšot gadsimtu un kultūru robežas, bet arī radot estētisku baudījumu. Grāmatas otrreizēja izdošana liek aizdomāties, ka literatūra kā tāda taču nav radusies pēdējos divos gadsimtos. Ir apsveicami, ka tiek tulkotas un izdotas tādas grāmatas, kas tapušas pirms vairākiem gadu simtiem un tūkstošiem, aicinot apzināties, ka cilvēki dzīves „lielos jautājumus” uzdevuši jau gadu simteņiem pirms mums. Un, lūk, „Mana vectēva Korkuda grāmata” tam ir kārtējais pierādījums! Tāds mītisks vectēvs Korkuds niedz atbildes un pauž augstākā gribu, jo mītiskā pasaules redzējumā jau ir nepieciešams kāds dieva/dievu gribas paudējs, tulkotājs vai sūtnis. Bet varbūt ne tikai mītiskā?..
[1] No vecoguzu valodas cēlušās mūsdienu turkmēņu, azerbaidžāņu, turku un gagauzu valoda, kā arī uzbeku valodas Horezmas dialekts un Krimas tatāru dienvidu dialekts.
