Vāciska „lieta”. Timurs Vermešs „Viņš ir atkal klāt”

Vēl interesantāk – Lielbritānijā Vermeša romāns maksā 19 mārciņas un 33 pensus, skaidri norādot uz 1933. gadu, kad Hitlera partija pārliecinoši uzvarēja Vācijas parlamenta vēlēšanās un fīrers kļuva par kancleru[1]. Latvijā, par laimi, cena ir krietni mazāka un, ja tās cipariem būtu jel kāda simboliska nozīme, tie vēstītu par krietni senākiem pagātnes notikumiem.

Par spīti vēsturiskā tēla iesaistei, romāns vēsta par mūsdienām: 2011. gada vasarā Ādolfs Hitlers pamostas kādā tukšā, neapbūvētā gruntsgabalā Berlīnes nomalē. Viņam sāp galva, un viņa formastērps ož pēc benzīna. Lasītājs var noprast, ka Hitlers no pagātnes „izrauts” jau pēc pašnāvības izdarīšanas un viņa līķa sadedzināšanas, fīrera līdzgaitniekiem cenšoties slēpt pēdas par Hitlera dzīves galu. Taču tagad viņš ir pie pilnas veselības, joprojām domā, ka Berlīnei uzbrūk Sarkanā Armija un ka ar steigu jādodas glābt Trešā Reiha pārpalikumi. Drīz vien Hitlers atklāj ne tikai to, ka kopš viņa „nāves” pagājis vairāk nekā sešdesmit gadu, bet arī to, ka vāciešu jaunākā paaudze ar Hitlera personību, maigi izsakoties, nav centusies iepazīties.

„Bijušajam vadonim” ar dažu labvēļu palīdzību izdodas iegūt darbu televīzijā, veidojot komisku skeču par „fīrera” tēmu – Hitleram jātēlo „Hitlers”. Skatītāji to uztver kā joku (kā vēlāk savai ebreju izcelsmes vecmāmiņai stāsta Hitleram piešķirtā asistente, „(..) tā tak ir satīra. Ka jūs [Hitlers] to darāt tādēļ, lai tas vairs neatkārtotos.” (231)), taču pats Hitlers kvēli tic katram sevis teiktajam vārdam. Viņa aktiera spējas, spēlējot sevi, ir tik izcilas, ka Hitlers kļūst par valsts mēroga slavenību, sabiedrībā pazīstamu „komiķi”, tiek aicināts rakstīt grāmatu, vada savu raidījumu jau pats utt. Hitlers nolemj veidot arī savu partiju, par kuras simboliku kļūst nacistu partijas simbolikas mūsdienīgs pārveidojums, savukārt partijas moto ir: „Ne viss bija slikti.”

Vēstītājs ir pats Hitlers, un viss, kas romāna pasaulē notiek, tiek attēlots ar viņa pagalam subjektīvo attieksmi pret notiekošo. Tomēr... Diemžēl tā arī nerodas sajūta, ka darbā jebkādā mērā tiek attēlots pats Hitlers. Ir varonis ar Hitlera vārdu un klišejisku, komisku nacisma izpratni; viņa iedomas ir gluži kā bērnam, kā vajprātīgajam. Taču tas ir vājprātīgais bez jebkādas varas, bez jebkādas spējas lasītājā radīt draudu, trauksmes (kaut apslēptas) sajūtu, līdz ar to ir tiešām grūti iztēloties, ka tiek lasīti „atdzimušā Hitlera” pieraksti. Drīzāk ir sajūta, ka sekojam līdzi kādam, kurš sev iegalvojis, ka ir Hitlers, un cenšas par to pārliecināt pasauli. It kā šādu atklājumu varētu gaidīt kaut kur grāmatas noslēgumā, jo tas sev līdzi nestu divus ieguvumus: 1) autors lasītājam būtu veiksmīgi pateicis to, ko vēlējās pateikt – ironijas, sarkasma un cinisma pilnajā mūsdienu pasaulē, kurā mēs tikai izliekamies, ka klausāmies cilvēkos, pie varas itin viegli var nākt kāds jauns „Hitlers” (kāda galēji nacionāla partija); 2) lasītājiem taptu izskaidrots, kas, pie velna, šis Hitlers ir un kā šāda „atdzimšana” vispār notikusi. Tā vietā lasītājam atliek vien samierināties ar paša Hitlera viedokli: providence pieļauj, ka Hitleram līdzīgie ģēniji piedzimst tikai reizi vairāku gadsimtu laikā, taču mūsdienu Vācija ir tik šausmīgā stāvoklī un nu bojāejas priekšā, ka providencei nebija citas izvēles, kā vien no pagātnes atsaukt pēdējo pasauli glābjošo ģēniju. Lai tā būtu.

Hitlera pārdomās par dominanci jaunajā pasaulē pietiekoši daudz vietas atvēlēts arī pagātnes ainām, nacistu varas laikmetam, vadoņa kādreizējam ceļam uz varu un viņa līdzgaitnieku dzīves apcerēm. Iespējams, latviešu lasītājs domu par mūsdienās atdzimušu, apmulsušu masu slepkavu, bieži par briesmīgāko cilvēku pasaules vēsturē uzskatīto Hitleru, atzīs kā atjautīgu un gana smieklīgu. Taču lielākoties humors balstās uz Trešā Reiha vadītāju un pazīstamu mūsdienu vāciešu salīdzinājuma. Un vai visi lasītāji sapratīs, kāpēc Angela Merkele tiek salīdzināta ar Jozefu Gebelsu? Un cik smieklīgs ir Lenijas Rīfenštālas darbu salīdzinājums ar „postošanos” Youtube mājaslapā?

Grāmata ir pilna ar atsaucēm ne tikai uz nacistu laika personībām, bet arī uz paša Hitlera rakstiem un runām. Lai atveidotu kaut daļu no šīm komisma izpausmēm romānā, tulkotāja Silvija Brice (kura savu darbu kā allaž veikusi lieliski) gājusi tālāk par saviem „dienesta pienākumiem” un grāmatas beigās iekļāvusi pašas veidotu 20 lapaspušu garu glosāriju ar tekstā minēto personu, notikumu, vietu vai izteikumu skaidrojumiem, un par to lasītāji var būt ārkārtīgi pateicīgi. Ja ar to nepietiek, lasītājs sīkāku informāciju, protams, meklēs internetā vai bibliotēkā, lai beidzot saprastu autora iecerēto joku un saldi pasmietos.
Vienas no veiksmīgākajām romāna epizodēm ir tās, kurās runā nevis autors Timurs, bet gan viņa literarizētais Ādolfs, tas ir, vadoņa runu lokalizējumi: fīrera izteikumi, kas pārcelti mūsdienu apstākļos, runājot par triviālām parādībām, kļūst par īstu komisma augsto dziesmu. Piemēram, saņemot nozīmīgu televīzijas balvu, Hitlers izmanto pēc kādas veiksmīgi noritējušas kaujas izmantotu tekstu – protams, nedaudz pārveidotu romāna vajadzībām:

„Kauns, kas sākās pirms divdesmit diviem gadiem Kompjenas mežā,

tika izdzēsts tajā pašā vietā…

atvainojos, tika izdzēsts Berlīnē.

Noslēgumā pieminēšu

tos nezināmos, kuri ne mazāk krietni pildīja savu pienākumu,

miljonkārtīgi lika uz spēles savu miesu un dzīvību

un ik stundu bija gatavi

kā drosmīgi vācu virsnieki un kareivji

(…)

un arī kā drosmīgi vācu režisori, operatori un operatoru asistenti, kā apgaismotāji un grimētavas līdzstrādnieki

nest savai firmai augstāko upuri, kādu var…

kādu var nest režisors un apgaismotājs.

Daudzi no viņiem tagad atdusas līdzās kapiem,

kuros dus jau viņu tēvi no lielā kar…

no daudz lielākām produkcijas firmām.” (227-228)

Papildus dažam labam latviešu lasītājam droši vien grūtāk uztveramajam, kultūrzīmēs balstītajam komismam autors izmanto dramaturģiska rakstura pārpratuma situācijas: sarunbiedri pārprot viens otru, lai gan saruna veidojas loģiska un pilnīga, jo abiem šķiet, ka runā par vienu un to pašu. Šis paņēmiens izmantots jau senās Grieķijas komēdijās un ceļojis cauri laikam kā smīdināšanas ābeces sastāvdaļa. Diemžēl parasti pārpratuma situācijas tiek izmantotas lugās (palasiet „Skroderdienu Silmačos” komiskākās ainas), kurās darbība ir ļoti koncentrēta un strauja, tāpēc romānā tas ātri vien var apnikt.

Kā jau romānā, kurā autora uzmanība atvēlēta sociālo norišu satīrai, Vermeša darbā brīžiem izpaliek varoņu raksturu attīstība. Izlasot romānu līdz pusei, lasītājam top skaidrs, ka, neskaitot nelielas ainas, varoņu raksturi vairs attīstīti netiks, to cilvēciskuma veidošanai jau pielikts punkts. Un kļūst noprotams, ka tālāka romāna darbība sastāvēs no dažādām epizodēm, kurās atklāsies jauni Hitleru šokējoši mūsdienu sabiedrības paradumi, taču kopumā visi tēli grāmatā kļūst tikai par dekorāciju, vides sastāvdaļām, kas Hitleram izskaidros viņam nepazīstamos mūsdienu sabiedrības fenomenus.

Lai kādu prieku lasītājam nesagādātu šī vērtību transponēšana, kas uz nacismu, tā ideoloģijas vārdā nodarītajiem noziegumiem pret cilvēci un tā spilgtāko pārstāvi – pašu nacisma personifikāciju – Ādolfu Hitleru, ļauj paraudzīties no komisma perspektīvas, Hitlera fenomens ir un paliek izteikti vāciska „lieta”. Lai gan tiek uzskatīts, ka ar Hitlera radītajām visas nācijas kopīgām traumām vācieši joprojām atsakās tikties „aci pret aci”, viņi labprāt pajoko arī par šo tēmu. Šajā ziņā „Viņš ir atkal klāt” ir jauks veids, kā uzpūst dziedējošu dvašu uz sāpīgām traumām. Un latviešu lasītājam tas būs viegli lasāms un jautrs lasāmgabals, ar kurā atrodamajām asprātībām un jokiem iepriecināt sevi mīlīgos, saulainos Latvijas vakaros.

[1] www.telegraph.co.uk/culture/books/10690204/How-Germans-have-fallen-back-in-love-with-Hitler.html