Terra incognita. Umberto Eko „Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma”

Sākotnēji darbojas t. s. semantiskā atmiņa, kad Jambo spēj paveikt ikdienišķas un automātiskas lietas, taču savu individuālo atmiņu viņš ir pazaudējis. Pirmajā daļā „Negadījums” lielākoties darbojas viņa enciklopēdiskās zināšanas, kur mudž literatūras tekstu citējumi, bet par pašu Jambo uzzinām tikai no citu stāstījuma, tādējādi zūd viņa iekšējās pasaules atklāsme un intimitāte. Umberto Eko likumsakarīgi tēlo galveno varoni kā bukinistu, tādējādi šī saikne liek vairākos līmeņos reflektēt par literatūru (arī Jambo vectēvs bijis grāmatu kolekcionārs, kuram piederējusi vecu grāmatu bodīte), jo vidusmēra cilvēks noteikti nespētu nest tādu kultūras bagāžu kā Jambo. Implicītais atmiņas paveids darbojas pat izcili, savukārt eksplicītā atmiņa atgrūdusies tālā aizvēsturē, vēl tālākā pirms skolozauriem, psitakozauriem, stegozauriem... Varonis sevi asociē ar Arturu Gordonu Pimu, vīru no Kolenjo, Ādamu, kurš atklāj Ēdenes dārzu, Tomu Sojeru, Ali Babu. Asociāciju virknes saglabājas visa romāna gaitā, jo, nezinot sevi, Jambo identificējas ar kādu literāro tēlu, par ko ir pieejama kāda informācijas doza: „Šerloks Holmss biju es pats, šai pašā mirklī, pūlēdamies sadzīt pēdas tāliem pagātnes notikumiem, no fragmentiem salikt kopā to, par ko vēl pirms brīža neko nezināju, darbodamies tieši kā viņš – neizejot no mājas, neizejot no istabas, nekāpjot lejā no bēniņiem (laikam vajadzēs pārbaudīt visas ilustrācijas). Arī viņš, tieši tāpat kā es, nekustēdams no vietas, nošķīries no visa un visiem, veltīju spēkus tīru zīmju atšifrēšanai. Viņam vienmēr beigu beigās izdevās visu apslēpto izcelt gaismā. Vai tas izdosies man?” (155)

Pēc sievas Paolas ieteikuma Jambo atgriežas savās bērnības mājās Solarā. Tieši romāna otrā daļā „Papīra atmiņa” Jambo savas dienas pavada mājā, kur visos stūros, bēniņos, skapjos un istabās pārmeklē kultūras detaļas (domāt semiotiskā plaknē – zīmes). Mājas tēlā ietverts arhitektonisks raksturs, tieši bēniņi visvairāk palīdz gūt skaidrību: „(..) uz bēniņiem es devos savas bērnības ekspedīcijās, te bija mani Pompeji, kur no pelnu kārtas raku ārā senlietas iz tiem laikiem, kad vēl nebiju dzimis. Tieši tāpat kā tagad, arī tolaik es šeit ieelpoju pagātni. Tātad šobrīd es veicu Atkārtošanās ritu.” (127) Šī nodaļa ieskatās sava veida varbūtību teorijās – tajā, kāda varētu būt bijusi bērnības dzīve un kā būtu varējusi veidoties un attīstīties Jambo personība uztvertās informācijas ietekmē. Galvenais varonis apzinās, ka rakstnieka teksts vienmēr tiek uztverts saistībā ar paaudzi, sociālo stāvokli, vidi, dzīves pieredzi, pasaules uzskatu, psiholoģisko stāvokli un tml. Jambo uztvertajos materiālos dominē vēsturiskās peripetijas, respektīvi, fašisma režīma tendences, piemēram, franču un amerikāņu dēku stāsti tiek lokalizēti Itālijas vidē, literāro tēlu galvenā ideja ir uzvara, rasu atšķirības un ienaidnieka tēla modelēšana, uzsvērta varonības propaganda un nepieciešamās rakstura īpašības: „Tātad ne tikai man, bet arī par mani vecākām paaudzēm mācīja, ka mīlestība uz dzimteni ir nodevas, kas maksājamas, lejot asinis, bet asinīm noplūdis kaujas lauks ir uzlūkojams nevis ar šausmām, bet ar apbrīnas pilnu jūsmu.” (209) Šī nodaļa gan palīdz izdzīvot 30. un 40. gadu paaudzes, nevis individuālo vēsturi, tādējādi Jambo joprojām ir ceļā uz sevis meklējumiem. Umberto Eko tekstā lasītājs var iepazīties ar itāļu kultūras posmu Otrā pasaules kara laikā. Romāns ir ilustrēts, kas ir papildu vizuāls līdzeklis tiem lasītājiem, kuriem interesē šis laika posms. Lai gan romāna sākumā šķiet, ka tieši atmiņas virzīs sižeta līniju, visgarākā nodaļa pastarpināti pievēršas paša Jambo psiholoģijai, vairāk uzmanības veltot viņa murmulēšanai un vāvuļošanai par kultūras izpausmēm bērnības gados. Privātās vēstures fosīlijas tiek meklētas caur savas tautas vēstures atspoguļojumu kultūras zīmēs.

Romānā dominē divas laika līnijas – 1991. gads un Otrā pasaules kara gadi (1943–1945), taču brīžiem laiks darbojas netieši, jo tas atklājas redzes, taustes un dzirdes veidā: „Īsāk sakot, mana bērnība ritēja starp džezu, Džonu Veinu un kapelas komiksiem, es braši apguvu skolas gudrības – nolādēt angļus un piesargāties no amerikāņu nēģeriem, kas grib apgānīt Mēlas Veneru, un pilnām mutēm dzēru visas vēsmas, kas atplūda no okeāna viņa krasta.” (266) Atminoties autora jau iepriekš radītos tekstus, rodas pavisam tiešs un konkrēts jautājums – nez vai Umberto Eko drīz ķersies pie 21. gadsimta apskates un interpretācijas?

Romāna trešā daļa „OI NOΣTOI” risinās jau pēc otrā negadījuma, kad antikvārista Jambo rokās nonāk 1623. gada Viljama Šekspīra lugu pirmā in folio izdevums. Pie varoņa, kura ķermenis atrodas ierobežotā stāvoklī, atgriežas pagātnes vitālās un dinamiskās atmiņas, kas kā kultūras zīmju uzplaiksnījumi dod papildinājumus un precizējumus viņa atmiņu statiskumam.  Romāna noslēgums gan ir īsti Umberto Eko garā, spekulējot ar lasītāja „saprotu to, ka neko nesaprotu”: vīzijas, fantasmagorijas un literāro tēlu izgājienu izvirdumi. Tas raisa asociācijas ar Atklāsmes grāmatu: „Un Mings, tronī sēdēdams, teica, ka vēlas tiesāt zemes cilvēkus, un kārīgi smīnēja, skatīdamies uz Deilu Ardenu, un pavēlēja, lai tā tiek mesta par barību Zvēram, kas izkāpis no jūras. / Un Zvēram bija briesmīgs rags pierē, atplesta rīkle un asi zobi, plēsīgas ķetnas un aste kā tūkstoš skorpionu, un Deila raudāja un sauca pēc palīdzības. / Un palīgā Deilai nu nāca un pa kāpnēm augšup steidzās bruņinieki no Korēlijas zemūdens valstības, jāšus uz lielknābjainiem briesmoņiem, kam bija tikai divas kājas un aste kā jūras zivij... / Un Gordonam uzticīgie Zilie burvji zelta un koraļļu ratos, ko vilka zaļi grifi ar gariem kakliem un zvīņām krēpju vietā...” (428) Galvenajā varonī notiek divkauja starp patiesību un fikciju, apziņā zūd robežas starp nomodu, sapni, atmiņām, šķietamību, tādējādi tekstā tiek izkliegta rūgta patiesība – dzīve nav izskaidrojama ar loģikas, prāta, analīzes palīdzību. Varoņa skolas laika simpātija – mistiskā liesma, kas iemieso sevī neatrastās, noslēpumainās, iracionālās, platoniskās, dievišķās un tālās tēlu, jo ikvienam nepieciešama iekšējā degsme, lai ciklētu uz priekšu, vienīgi pagātnes sejas neatminēšana izraisa veselu virkni jautājumu un neuzticību savām atmiņām, sapņiem, pat aizejot tādā galējībā kā sevis apšaubīšana. Umberto Eko kārtējo reizi atklāj, cik dažādas ir teksta uztveres iespējas, un tā vien šķiet, ka galvenais varonis romāna beigās joprojām var jautāt pēc savas identitātes: „Taču viegls peļu pelēks fumifugium pāņem kāpņu augšdaļu, aizsedzot ieeju. Jūtu saltu vēja brāzmu, paceļu acis. Kāpēc saule melni satumst?” (451)

Ne velti starp romāna motīviem būtiskākais ir miglas tēls. Tas pavadījis visu Jambo dzīvi – viņš vācis citātus par miglu literatūrā, dzīvojis telpā, kur dominē migla kā fizikāls lielums. Arī romāna lielākā daļa norisinās miglas („miglainos”) stāvokļos (bēniņi, puskrēslas, akvareliski pelēkas istabas), kas simbolizē starpposmus. „Mana atmiņa sastāv no proglotīdiem kā lenteņa ķermenis, tikai atšķirībā no lenteņa tai nav galvas, tā ir sapinusies labirinta līkumos, un ikviens punkts var būt gan ceļojuma sākums, gan beigas. Man jāgaida, līdz atmiņas atnāk pašas, sekodamas nez kādai savai loģikai. Tas atgādina iešanu pa miglu. Saules gaismā tu visu redzi jau iztālēm un vari nolemt mainīt virzienu, lai nonāktu pie kaut kā konkrēta. Turpretī miglā kaut kas vai kāds tev tuvojas, bet tu nezini, kas tas ir, līdz brīdim, kad tas pienāks pavisam tuvu,” (329) te ir visa romāna būtība. Umberto Eko veidojis koncentrētu cilvēka dzīves apliecinājumu un svinēšanu – tieši neskaidrībā var atrast un izgaismot savas dziļākās esamības plūdumu, dažreiz saskatot arī būtiskas detaļas.