Ceļojošā atombumba. Jūnass Jūnasons „Analfabēte, kas prata rēķināt”

Jauno romānu var iekļaut izklaides literatūras žanrā, tas var kļūt par veidu, kā atslābināties, nu gluži kā ārstnieciskā masāža, jo nekas vairāk arī lasītājam nebūtu jāgaida. Jābrīdina, ka tiem, kuri kūst filozofisku romānu priekšā un ilgi, ilgi pēc romāna izlasīšanas plivinās refleksijās, šis romāns būs tikai tāda lētu sausiņu graušana. Romāna sākumā ir teikums, kas var potencionālo lasītāju aizbiedēt, jo viņš var sākt domāt, ka romānā būs daudz matemātikas un zinātnes, taču jāteic, ka šī niecīgā deva tomēr pasniegta ar argumentētu un gaumīgu glanci: „Statistiskā iespēja, ka analfabēte septiņdesmito gadu Soueto izaugs liela un kādu dienu atradīsies iespundēta kartupeļu pārvadājamā furgonā kopā ar Zviedrijas karali un premjerministru, ir viens pret četrdesmit pieciem miljardiem septiņsimt sešdesmit sešiem miljoniem divsimt divpadsmit tūkstošiem astoņsimt desmit. Pēc minētās analfabētes pašas aprēķiniem.” (5)

Romānā atainotas divas nozīmīgas sižeta līnijas, kas vēlāk satiekas un kļūst par vienu. Pirmkārt, tas ir stāsts par melnādainās meitenes Nombeko ceļu no Dienvidāfrikas – Soueto ateju bedru tukšotājas amata – līdz pat Zviedrijas sasniegšanai. Nombeko izstrādā Dienvidāfrikas kodolprogrammu, kļūst par inženiera Engelbrehta van der Vesthuizena asistenti, dara visu, lai visi pārējie šo vīrieti neatmaskotu kā nejēgu un nekam nederīgu zinātnieku. Savukārt otrā daļa saistīta ar Zviedrijā dzīvojošo dullo vīru Ingmaru, kas vēlas republiku nevis monarhiju, tādēļ viņa dzīves misija ir gāzt no troņa karali, jo „monarhija ir velna iestādījums, kas jāizdeldē” (77). Viņš audzina dēlus republikāņu garā, savu darbu arī pēc nāves uzticot viņiem, no kuriem gan viens ir idiots, bet otrs – nemaz neeksistē, jo nav reģistrēts. Šie un citi varoņi satiekas, kad tiek radīta lieka trīs megatonnas spēcīga atombumba. Rodas plāns atombumbu aizsūtīt uz Jeruzalemi, bet paciņu ar antilopes gaļu uz Stokholmu. Taču sūtījumi sasniedz nepareizos adresātus, tā atombumba nonāk Stokholmā, kas romānā ir no kodolieročiem brīva valsts. Šī vidēja izmēra atombumba kļūst par veidu, kā piespiest atkāpties karali, un būtībā ir romāna sižeta virzītājspēks. Cilvēki kalpo atombumbai, kas ir nu jau septītā pēc kārtas, tādēļ pēc vēstītāja domām, no šī liekā objekta jātiek vaļā. Vairāku nodaļu garumā, kas aptver divdesmit gadus, rādīts, kā varoņi kartupeļu furgonā ved apkārt atombumbu, lai to beidzot nogādātu drošībā, paspējot vēl nodarboties ar spilvenu ražošanu un kartupeļu audzēšanu. Romāns atgādina Holivudā radītās fantastikas filmas par to, kā cilvēki upurējas un glābj savu valsti, tādējādi iekļūstot labo tēlu sistēmā, jo personāžu bailes no katastrofas simbolizē noteiktu konceptuālu solidaritāti un atbildību. Lasītājs noteikti sēž kā uz adatām, jo jādomā, kurā brīdī tad atombumba uzies gaisā, jo, kā aprēķināts, tad viss tuvumā esošais piecdesmit astoņu kilometru rādiusā ies bojā... Kā tad klusām atbrīvoties no atombumbas? Autors eleganti atrisina intrigu, piedevām vēl pienācīgi atalgo galvenos varoņus.

Romāna pārbagātā tēlu sistēma ir multikulturāla, bet statiska un vienmuļa. Darbs vairāk vērsts uz darbību, nevis raksturu vai izjūtām, varoņi arī vairāk pozicionēti kā monotoni un flegmatiski objekti, nevis subjekti. Viņi neattīstās, nav plastiski un par tādu patību un „es” viņi nemaz nav dzirdējuši. Daudzus no varoņiem virza tikai un vienīgi ideja. Romānā ienākušas arī vēsturiskās personības, piemēram, karalis Gustavs V, Dens Sjaopins, Džordžs V. Bušs, Boriss Jeļcins, Als Gors, Frēdriks Reinfelds, Nelsons Mandela un citi. Vēsturisko personāžu dzīves stāsti ir autora stratēģisks gājiens, lai lasītājs pasmietos par „lielajiem” vīriem un lai tie reizē kalpotu vēsturiskā konteksta iezīmēšanai. Dažādo rasu pārstāvji rāda pasauli kā atvērtu sistēmu, iestājoties par savstarpēji tolerantas sabiedrības ideju, kurā nav vietas rasu diskriminācijai. Ja Nombeko var uzskatīt par galveno romāna varoni, tad arī atombuma iegūst līdzīgu statusu. Nombeko ir gudra, teiksim, izcili gudra, nemitīgi atrodas slavas zenītā, savukārt pārējie romāna varoņi ir sekli, vienveidīgi un idioti. Nenoliedzami, ka autors romānā akcentē: neiespējamais ir iespējams, un pasaule ir brīnumaina.

Viens no autora trumpjiem ir virtuozas, izteiksmīgas un anekdotiskas epizodes un dēkas, tādi smejamgabali, piemēram, karalis ar sudraba spieķi iebliež Ingmaram pa pieri; karaļa statuja, kas spēj nogalināt; karalis un premjerministrs sastopas ar parastiem ļaudīm kartupeļu furgonā; karalis kauj trīs vistas un instruē Ģertrūdi, kā salabot traktoru, tajā pašā laikā tukšo glāzi pēc glāzes, nemaz nesaviebjoties; varone vārdā Selestīne brīdī, kad viņu aptur policisti, savu identitāti saista ar Edīti Piafu un dzied viņas dziesmas utt. Šīs epizodes notur lasītājā smaidu līdz pat romāna beigām. Tieši asprātību dzirksteles ir romāna labākā puse. Iespējams, autors sludina, ka (paš)ironija un humora izjūta nepieciešamas katra cilvēka ikdienā.

Tekstā vērojama strauja sižeta virzība un maiņa, to jau rāda arī romāna forma – rindkopas lielākoties ir īsas, un to kabatas ir pārbāztas ar informāciju. Jūnasons ir tiešs līdz pat pēdējam vārdam romānā, šo tiešumu pastiprina arī viņa neitrālā leksika, kuru precīzi ataino tulkotājas Rutes Lediņas ieguldītai darbs, saglabājot teksta kvalitāti un autora īpatnējo rokrakstu. Autors ir kodolīgs un sarkastisks, it īpaši, ja tiek stāstīts par dzīves rūgtumu: „Jo lielāka auga Nombeko, jo vairāk sūdu mucu viņa dienas laikā pārnēsāja, un nauda atlika ne tikai šķīdinātājam. Tādēļ māte varēja papildināt šķīdinātāju ar tabletēm un alkoholu. Bet meitene, redzēdama, ka tā nevar turpināties, teica mātei, ka viņai jāizvēlas vai nu to izbeigt, vai mirt nost. Māte pamāja un saprata. Bērēs ieradās daudz cilvēku.” (13) Romānā arī galveno varoņu izjūtas ir tiešas, tādējādi te nevar redzēt spilgtus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus vai iekšējos monologus: „Viņš gāja pa taciņu uz ezeru, apsēdās uz laipas un raudzījās pāri ūdeņiem. Viņu piepildīja sajūta... nē, viņu nepiepildīja nekāda sajūta. Viņš bija pilnīgi iztukšots.” (337)

Jūnasa Jūnasona romāns pierāda, ka tieša un sarkastiska stila romānos viņš var plunčāties kā zivs ūdenī, lai gan, protams, interesanti būtu pavērot, vai viņa teksti piedzīvo metamorfozes un izkāpj no stagnācijas sūnām.