Smalkais mātišķums. Ludmila Uļicka „Mēdeja un viņas bērni”

Romāna centrālais sarežģījums ir mīlas trīsstūris. Gaisīgajai Nikai tas ir kārtējais vīrietis, kuram viņa demonstrē savu savaldzināšanas māku, „kas viņai bija mežģīņsmalka, neredzama, taču sajūtama kā pīrāga smarža (..)un acumirklī piepildīja jebkuru telpu. (..) un paraug, vīrietis, (..)sāk ieklausīties viņas balsī, tver (..) to neaprakstāmo.”(105) Valērijam tās ir kārtējās sievietes: „Man, Maška, visas sievietes skaistas. Izņemot sievu.” (193) Turpetim jūtīgajai, dzejiskajai Mašai tas ir emocionāls trieciens, nestabilitāte un fragmentārās tikšanās reizes, un vīrieša attieksme, kas noved pie izolētās bērnību atmiņu daļas atgriešanās: „...Maša mocījās ar visneizturamāko bezmiegu – to, kas nepazūd, kad visas miegazāles jau ir izdzertas.” (236) Atdalot šo sižeta līniju no ģimenes sāgas, veidojas divi dažādi romāni, taču pārsteidzošā kārtā šajā romānā ir grūti noteikt, kura šižeta līnija ir centrālāka.

Iesākumā vajadzētu norādīt, ka šis nav tipisks sieviešu romāns, kurā būtu romantisku jūtu un sentimenta pārpilnums, ar noelšanos par Īsto un Vienīgo. Ir, protams, arī viņi – īstie un vienīgie, tomēr lielākoties sievietes dzimtā ir racionālas, nevis emocionālas savās jūtu izpausmēs, izņemot vien, šķiet, Mašu. Jā, lielākoties vēstītāja ir sieviete, kas vēsta no sievietes skatupunkta, ko pauž autore sieviete, tomēr arī vīriešu tēli – tāpat kā viņu skatījums uz notiekošo – bieži vien tiek izcelti no perifērijas. Līdz ar to romāns, lai arī pamatā tā darbības laiks ir vasara un vide – Krimas piekraste ar brīnišķīgiem skatiem un dienvidu sauli, nav salkans. Veidotās attiecības un to tēlojums nav pliekans, radot vieglu un mierpilnu interesi – vēlmi uzzināt sižeta atšķetinājumus nestāv pāri baudai lasīt grāmatu, negribas skriet pāri rindkopām, ar acīm meklējot iedomātus atslēgas vārdus, kas norādīs, kas tad nu... Tādējādi tiek uzturēta intriga grāmatas garumā, kad vairākas reizes tiek minēts, ka ģimenē ir noslēpumi, kas zināmi vien Mēdejai, bet līdz kuriem autore nonāk tikai romāna pēdējā trešdaļā.

Uļicka maina vēstījumu no viszinošā uz kādas konkrētas varones vai varoņa redzējumu. Autore to dara pietiekami harmoniski, lai salīdzinoši īsajā (245 lapaspuses) romānā iezīmētu visu ģimenes ciltskoku 20. gadsimtā, pamatsižetā atstājot nepilnu gadu, ko vēstījumā varētu dēvēt par tagadni. Iespējams, autores izmantotos personvārdus ir vieglāk atpazīt un tēlus savstarpēji atšķirt, jo tajos pavīd kas pazīstams, tuvs, bet jebkurā gadījumā šīs ģimenes ciltskokā ir daudz vienkāršāk orientēties nekā G. G. Markesa vienā vārdā nosauktajos tēlos vai H. Vasmu norvēģu skarbajā sieviešu dzīvē ar latviešu ausij (un mēlei) tik nepakļāvīgiem varoņu vārdiem. Visi trīs darbi, protams, ir pārāk dažādi, lai tos salīdzinātu, un tas nav nepieciešams. Uļickas romānā tēlotās sievietes un, protams, arī vīrieši ir dzīvi tāpēc, ka autore ir talantīga, bet varbūt tomēr arī tādēļ, ka romānā iekļautās situācijas no padomju laika realitātes – tatāru izdzīšana, kosmopolītisms, ebreji u.c. – ir saprotamākas postpadomju telpā.

Romāna nosaukums „Mēdeja un viņas bērni” alūziju veidā norāda uz Eiripīda traģēdiju un mītu, kas ir tā pamatā: piekrāptā Mēdeja atriebjas vīram, nogalinot abu dēlus. Šī „pēdējā tīršķirnes grieķiete” (5) ir pretēja mītiskajai Mēdejai – viņai nav bērnu, un viņa nav atriebīga. Dzimta Mēdejai piešķīrusi „pastiprinātu vērtību pret lietām, (..) sev raksturīgo teiksmi visu sakārtot, ievietot sistēmā, (..) un izcilu spēju redzēt naktī.” (8) Šīs un vēl daudzas citas īpašības Mēdejas tēlā liek saskatīt kaut ko no vieduma un pašpietiekamības, varētu teikt, daļu mītisma, kas mantots no nelaimīgās vārda māsas, jo, lai arī Mēdejai nav savu bērnu, viņa ir dzimtas sargātaja,un visi radi tiecas aizbrauk pie viņas, un „katrs no radu saimes gribēja padzīvot divatā ar Mēdeju”. (21) Romānā norādīts, ka vārds Mēdejai dots no mātes svaines, kura bija nomirusi aiz bēdām bērēs, kurās tika glabāts viņas vīrs. (145) Šie abi galvenās varones vārda izcelsmes avoti ir tikai fakti, kam ar romāna centrālo Mēdeju nav tieša sakara, jo Krimas Mēdeja nav eksplozīva un jūtu afekta stāvoklis viņai nav raksturīgs. Taču nevar nepamanīt, ka šādas pasāžas un „faktus” autore izmanto tāpēc, lai norādītu uz pārmantojamības daudznozīmību un varbūt pat tās atcelšanu romāna ietvaros.

Kā minēts iepriekš, grāmatas tulkojums nominēts Latvijas Literatūras gada balvai, un patiesi jāatzīst, ka šis ir izdevies un baudāms tulkotājas darbs. Atbalstu tos, kuri uzskata, ka literatūru vajadzētu lasīt oriģinālvalodā. Manuprāt, sevišķi izteikti tas ir valodām, kurās ir izteikta vārdu un nozīmju daudzslāņainība, kas apgrūtina uztvert dažādas nianses tekstā. Tomēr šī romāna tulkojums ir spējis radīt citas valodas atmosfēru, noteikti pateicoties arī pašai Uļickai, kas valodiski veido noskaņu un tonalitāti savam darbam, spējot apburt ar savu valodas lietojumu, ko Māra Poļakova ir „uzķērusi” un mācējusi atspoguļot tulkojumā.

 Autore nereti uz vienu fenomenu skatās no dažādiem skatupunktiem, kas patīkami pārsteidz, jo Uļicka prot neatkārtoties, prot būt dažāda sava vēstījuma ietvaros. Taču jāatzīst, ka straujās vēstītāja nomaiņas, dažbrīd rada grūtības izsekot līdzi. Iespējams, vienkārša un formāla pieeja, atdalot rindkopas, būtu noderējusi un atvieglojusi lasīšanu.

Romāna popularitātes atslēgas vārdi ir vairāki, un tie nav viennozīmīgi, tāpat kā tā auditorija. Varu iedomāties, ka romānā var atrast citātu kartotēku, kurā katram teikumam var pievienot klāt filosofisku/apcerīgu vērtību, var arī nemeklēt un baudīt to kā vasaras romānu. Var arī koncentrēties harismatiskā sievietes tēla vai jūtīgas būtnes kaislībās, tomēr var arī mēģināt tvert un vērot to, ko dzīve laika gaitā sniedz Mēdejas dzimtai.