Izaicinājums pēddziņiem. Maikls Mirolla „Berlīne”

Romānā ietverts romāns. Avīzē izlasījis par Berlīnes mūra krišanu, bijušais siltumenerģētiķis Džūlio Kavjeta atjēdzas no divus gadus ilga stupora [sastinguma, nomāktības stāvokļa] un bēg no psihiatriskās klīnikas Monreālā. Viņa datorā ārsts atrod grāmatas „Berlīne: romāns trīs daļās” manuskriptu – tās varonis loģikas profesors Antonio G. Serratura no Monreālas lido uz Berlīni, lai piedalītos starptautiskā konferencē. Psihiatrs sāk lasīt romānu, cerot, ka tas palīdzēs atklāt ko vairāk par viņa pacientu.

Psihiatram, tāpat kā „Berlīnes” lasītājam, M. Mirolla netieši piešķir izmeklētāja lomu. Tāpat kā lasītājs, viņš cenšas rast saistību starp Kavjetu un Serraturu, sekot līdzi tam, kā rīkojas tas vai cits personāžs, un izprast, ko Serraturas tēls varētu pavēstīt par Kavjetu.

Serratura ir vīrietis, kas ir gan intelektuāla darba darītājs un savā prātā apcilā uz filozofiju un loģiku attiecināmus jautājumus, gan kaismīgs apkārtnes vērotājs ar noslieci lietas aplūkot kā no vēsturiska rakursa, tā visā to dabiskumā. Tādējādi viņa redzes leņķī atrodas vieta gan Berlīnes arhitektūrai, kam Serraturas prātā cauri vīd kara gadu drupas, gan arī naturālām ikdienas ainiņām, piemēram, nebēdnīgiem suņiem, kas savas dabiskās vajadzības nokārto pie baznīcas durvīm, un dažādiem piedauzīgiem un vulgāriem skatiem. Savukārt Kavjetu lasītājs iepazīst kā cilvēku, kas, iespējams, dodas sevis un pagātnes meklējumos.

Autors veido saiknes starp abiem šiem varoņiem, pēcāk tās nobrucinot vienu pēc otras. Piemēram, gan Kavjeta, gan Serratura ir itāļu izcelsmes kanādieši, kas dzīvo Monreālā (turklāt itāļu izcelsmes kanādietis ir arī pats M. Mirolla), abus spēcīgi uzrunā Berlīne un Berlīnes mūra krišana, Kavjeta pie sevis šos divus gadus ir rūpīgi glabājis atslēgu no kāda skapīša ar noslēpumainu, uz Serraturu, iespējams, attiecināmu saturu utt. Protams, šo saikņu daudzums un specifika liek domāt, ka Kavjeta un Serratura ir viens un tas pats cilvēks. Īpatnēju efektu M. Mirolla panāk arī ar personu vietniekvārdu lietojumu – Kavjetas rakstītā romāna pirmajā nodaļā Serratura figurē trešajā personā – viņš, otrajā nodaļā – otrajā personā, bet trešajā Kavjetas romāna nodaļā pirmā persona mijas ar otro, tādējādi parādot, ka Kavjeta kā romāna autors sākumā distancējas, bet beigās kļūst arvien tuvāks sava darba varonim, dažubrīd pat ar to saplūstot.

Ja sākotnēji gan „Berlīne” kā M. Mirollas romāns, gan arī Kavjetas „Berlīne: romāns trīs daļās” veidots kā stāstījums, kam viegli izsekot, tad noslēgumā šie darbi nonāk pretrunās, aizvedinot līdz neatšķetināmam absurdam.

Notikumi, kas liek apstrīdēt grāmatas varoņu spēju uztvert realitāti, tekstā tiek integrēti pamazām. Ja grāmatas sākumā reālais vēl neveido pārāk lieku kontrastu ar sirreālo, tad romāna gaitā neiespējamais nepārprotami piesaka savas tiesības parādīties atklāti, nevis maskēties par dīvainām sakarībām. Tas noteikti ir atkarīgs no lasītāja, cik lielas nobīdes no ikdienišķā viņš gatavs pieņemt, un M. Mirolla ar to eksperimentē. Piemēram, ir notikumi, kas izklausās neticami, taču tos nevar dēvēt par pilnīgi neiespējamiem. Kāpēc gan svešā zemē ar cilvēku nevarētu atgadīties kas dīvains? Kādēļ loģikas profesors nevarētu vakaru pavadīt transseksuāļu klubā kopā ar kādu lidmašīnā iepazītu tirgotāju? Kālab viņam nevarētu būt spontāns intīms sakars ar kādu kolorītu profesori, kura pēcāk sev letāli injicē heroīnu? Un vai gan Berlīnē nevarētu sastapt cilvēkus, kurus vēl joprojām aizrauj nacionālsociālisma idejas?

Kavjetas romāna otrajā daļā dīvaino, ar perversu noskaņu apvīto notikumu, kurus piedzīvo Serratura, kļūst arvien vairāk, līdz beidzot trešajā daļā skaidri iezīmējas prātā sajukšanas brīdis. Taču tas ir mānīgi, jo šajā mirklī M. Mirolla maina lasītāja izpratni par „Berlīni” un tās varoņiem – it kā cilvēka zemapziņā rādītos vieni murgi pēc otra. Katra šķietamā attapšanās reize liek apjaust, ka varoņu psihes izmaiņas sākušā agrāk, nekā to nupat iztēlojies pēddzinis – lasītājs, līdz beidzot lasītājs var sākt apšaubīt arī savu spēju izsekot līdzi realitātei.

Romāns veidots kā manipulācija ar lasītāja uztveri, ar reālo un nereālo, fakti tiek grozīti, personāži – tāpat. M. Mirolla sākotnēji rada vienu priekšstatu par notikumu, pēcāk to prasmīgi pārveido, vienmēr esot soli priekšā lasītājam. Lasītājs zina, ka tā ir rotaļa, viņš apzinās, ka tiek maldināts, jaucot īstenību ar šķietamo, iespējamo ar neiespējamo, turklāt Kavjeta un Serratura te tiek sapludināti kā veselums, te atdalīti, te sašķelti vairākās personībās, vairākos „es”, veidojot vairākus sižetus, kas risinās paralēli.

Grāmatā aprakstītie notikumi un personāžu savstarpējā saistība ir tik plaši interpretējama, piesātināta iespējamībām, varbūtībām un tamlīdzīgi, ka ir grūti izveidot saprotamu kopainu. Kaut arī M. Mirolla ir pietiekami prasmīgi izstrādājis šos prāta un neprāta stāvokļus un sniedzis daudzas ar baudu lasāmas kolorītas epizodes, sajūta, ka visus pavedienus atmudžināt neizdosies, lasītājam varētu arī traucēt.

Īpatnēja ir Berlīnes kā norises vietas loma – šī pilsēta kaut kādā ziņā ir tikpat juceklīga kā abi galvenie varoņi. Jau romānam piešķirtais nosaukums – „Berlīne” – raisa spēcīgas asociācijas, un vēl pirms grāmatas atvēršanas prātā pavīd ne viena vien 20.gadsimta vēstures lappuse. Tās skar arī M. Mirolla, romāna darbību attiecinot uz 1989.gadu, Berlīnes mūra krišanu, un vienlaikus parādot, ka pilsēta ir pilna ar pagājības atskaņām, piemēram, te ir sastopams koncentrācijas nometni pārdzīvojis ebreju tirgotājs, kurš pat spēj ironizēt par pagātni.

Varbūt arī pati M. Mirollas grāmata ir kā Berlīne – sadalīta divos sektoros, kas nespēj būt pilnībā atrauti viens no otra, kurus nevar aplūkot atsevišķi, un no viena varoņa dzīves otrā varoņa dzīvē ieplūst šādi tādi notikumi un detaļas un otrādi, gluži kā cilvēki, kas savulaik šķērsojuši mūri, nokļūstot pretējā pusē, ienesa tur kaut ko no sevis un tās otras pilsētas daļas un pasaules.