Akadēmiskais centrs
Iekšienes izgriešana uz āru, publiska izģērbšana dzejoļos līdzinās bērnu fotogrāfiju publiskošanai sociālajos tīklos – drosmīgi un bīstami vienlaikus. M. Gruntmanes dzeja un krājuma koncepcija atgādina privātas dienasgrāmatas ierakstus, kuros fiksēti autorei būtiski un sāpīgi dzīves notikumi vai analītiskas ievirzes pārdomas, izvairoties no pieturzīmēm un uzskaitījumu virknes dažkārt pārvēršot rindu lauzumos. Aborts, ķeizargrieziens ir smagas tēmas, kuras sievietes parasti noglabā kādā dziļdziļā dvēseles stūrī, lai spētu sevi normāli ģenerēt turpmākajai dzīvei. Krājuma otrā daļa ir spēcīgākā un emocionālākā, to veido datēti dzejoļi par četru veidu narkozēm. Vēstītāja maiņa, dialogu pārstāsti kopā ar realitātes kailumu atver logu uz to, ko cilvēki parasti izvēlas neredzēt. Šajos četros dzejoļos M. Gruntmanes lakonisms sasniedz meistarību – katrs vārds ir savā vietā un zīmē konkrētu ainu: „Mosties mosties / Operācija beigusies / Esi mierīga / Sāp značit dzīva.” (68) Sāpīgais dzīvības spēks korelē ar krājuma pirmajā daļā attēloto iemigšanu bez vēlmes pamosties, apstiprinot, ka dzīves alkas sasparojas tieši galēji kritiskās situācijās. Narkoze ir starpposms, pēc kura dzīvība atmostas nesaudzīgā kailumā. Arī šīs grāmatas publicēšana ir savdabīga atkailināšanās sabiedrības (precīzāk – dzejas lasītāju pulciņa) priekšā.
Autore runā par tādām tēmām kā, piemēram, sekss. Bet rodas jautājums, vai dzejā par to jārunā tiešiem vārdiem: „vagīnā skrāpē grauzējs / Tevis atstātais /No beidzamā ātrā.”(30) Ģenitāliju apzīmējumi gan nebūt nav izstumjami ārpus lirikas, taču šajā dzejolī naturālistiskais pietuvinājums nesasniedz neordinārās poētikas līmeni, kāds mēdz iezīmēties tā sauktajā grēksūdzes dzejā. Daži dzejoļi rada neizpratni, piemēram, plašas semantikas verbu virkne („Aizstum / Atvieno / Sagriez / Pārslēdz / Aproc / Aizsūti / Pasūti” (90) dzejolī „Rāj mani” vai krājumu noslēdzošā vienrinde „Andris teica, ka mīlestības nav” (91) tā arī neizveido poētisko kopainu. Iespējams, dzejolis iegūtu jēgu, ja lasītājs zinātu, kas tas par Andri, taču šādus vārdus kaut reizi dzīvē, iespējams, teikusi ceturtdaļa zemeslodes iemītnieku. Dzejolis „Sludinājums”, kurā tiek piedāvāts sekss tikko novāktās vīnogās, kas pēc tam pārtaps vīnā, ir vairāk šķebīgs nekā kārdinošs, un ideja nešķiet oriģināla. „Drausmīgs sapnis” noslēdzas ar „te nu Freidam būtu ko teikt” (23) un savā vienpusējībā samulsina pilnīgi. Balstoties uz zināmo par slaveno psihoanalītiķi, nešķiet, ka viņš spējis pavērt muti, tikai ķidājot sapņu simboliku. Jāuzmanās arī dažādos dzejoļos atkārtojot vienu un to pašu tropu, kā tas ir ar skatiena „stutēšanu”, jo citādi tā poētiskais iespaids mazinās. Naturālisma pieskārieni „Narkozes” izstumj ārpus tikumiskās un „pareizās” literatūras zonas. Piesmieti palagi, piesmietas meitas, raudošas mātes, falli kā lielgabali un operāciju galdi ilūziju propagandas saulei liek norietēt: „Griķu pļavā izmīci mani / Nemīz vecīt.” (81)
Bez personiskā diskursa „Narkozēs” pozicionēti arī vērojumi „no malas”, kas gan neizceļas ar ko īpaši spilgtu vai neordināru, piemēram, vīriešu sarunas par kazino, dzeršanu, sievietēm un bezgalības meklējumiem; jauna pārīša uzvedība; kailas dāmas pirtī utt. Tās ir ikdienišķas situācijas, kuras netiek preparētas individualizēti analītiskā griezumā. Taču patīkami ir tas, ka dzeja nav pārsātināta ar pašmērķīgu un pārdozētu intertekstualitāti, kas nereti dzejoļus noved līdz mākslīgai konstruktivitātei. Piemēram, Eifeļa torņa salīdzinājums ar meiteni vai Demjena Raisa (Damien Rice) dziesmas teksta pārfrāzējums organiski iederas un papildina dzejoļus. Krājumā vietu atrod pat aktieru atlasē izkritušas dāmas (dzejolī „Vēstule Mārai Ķimelei”). Kādā citā dzejolī liriskā „es” vēlas vīrieša cēlsirdību un bruņnieciskumu izvērtēt caur kinematogrāfisko prizmu, bet realitāte nav filma, un atliek vien ķerties pie viskija vai vīna.
„Narkozes” ir lavierēšana starp īstenības bezdibenīgajiem, lai arī dažkārt ļoti pievilcīgajiem un siltajiem akačiem, un ilgu aprobēto „kā būtu, ja...” pasauli. Laikam tādēļ dzejoļu plūstošais ritms un kompozicionāls grodums mijas ar aprautām rindām un aizdomīgu nepabeigtību vēstījumā, līdz galam neizvēršot iesākto domu. Tomēr varbūt tieši šī neviendabība atspoguļo pasaules svārstīgo dabu, kas šajā gadījumā vienādojama ar pašas dzejnieces dzīvi.
Dažbrīd M. Gruntmanes dzeja sasaucas ar Ingas Gailes liriku, galvenokārt motīvu aspektā – skarbums, tiešums un atklātība, spēcīga femīnā pozīcija un skatpunkts, seksualitāte. Pretstatā I. Gailes vai citu mūsdienu dzejnieču liriskajai „es” M. Gruntmanes dzejas cilvēks ir piezemētāks, pazemīgāks, atkarīgs no maskulīnā: „Paņem manu sirsniņu un pasargā / Mans ģenerāli.” (55) Vīrišķais elements ir klātesošs lielākajā daļā dzejoļugan kā piepildījums, gan ilgu adresāts, jo liriskā „es” nejūtas pašpietiekama un gana spēcīga. M. Gruntmane vairākkārt liriskās „es” skatpunkta un vērtību pozīciju veido siltuma uzlādētā mātišķā paradigmā: „Zini kas ir labākais / Noķert paša bērna skatienu / Tajā zied taureņi un lēkā pienenes.” (52) Gribētos, lai grāmatā šādu dzejoļu būtu vairāk, jo vīna dzeršana un mīlestības apceres ir visai klišejiskas tēmas, līdz ar to – prasīgākas poētiskā arsenāla un novatorisma ziņā.
Neskatoties uz intīmo smagumu, krājums nav pesimistisks. Tas drīzāk ir patiess. Laikā, kad sabiedrībā sievietes kļūst arvien drosmīgākas, lai runātu par pārdzīvoto publiski, atceroties publiskotus stāstus par abortiem utt., jāpiekrīt Spīganai Spektorei, ka Gruntmanes „Narkozes” var ieņemt mierinātāja funkciju: jūs neesat vienas, jums ir tiesības, un jūs drīkstat runāt. To, cik M. Gruntmanes krājums ir svarīgs un pievilcīgs, pierāda pozitīvās atsauksmes dažāda vecuma sieviešu „Twitter” profilos, un tas apliecina, ka abpusējai sapratnei nav nepieciešama ne identiska pieredze un vecums, ne jaunas izteiksmes (poētikas) formas.
[1]. Spektore, S. (2015). Neslēpties aiz liekvārdības maskas. No: Ir, Nr.49, 10.-16.XII, 34.-35. lpp.
